Aktīvais latgalietis Voldis Prancāns dzīvo Liepājā un jau vairākus gadus apvieno Kurzemē dzīvojošos latgaliešus, savulaik Liepājā izveidojot latgaliešu biedrību un mūzikas grupu. Viņš aktīvi darbojies arī kultūras attīstības jomā, bet nu viņš vairāk pazīstams kā dziednieks, arī kā latviešu un latgaliešu dzīvesziņas tradīcijas kopējs.
“Savulaik Rīgā studēju teātra lietas. Gribēju būt aktieris. Pēc Kinoaktieru studijas beigšanas - Liepājas teātra jaunais režisors Andrejs Migla pa Rīgu meklēja jaunus spēkus. No Kinoaktieru studijas pieci bijām darba vecumā, un tikām uzaicināti uz Liepājas teātri. Tā es aizbraucu. Rīgas teātros man nekādu perspektīvu nebija, čangaļu puisim. Ar Liepājas teātri arī negāja īpaši labi, jo man bija tas latgaļu akcents. Tāpēc arī mani nepieņēma konservatorijā, jo viņiem jau bija viens bēdīgs piemērs – Bērtulis Pizičs, kurš pēc kino studijām tika pieņemts, bet pa visu studiju laiku nebija iemācījies pareizi runāt valsts valodā,” par savu nokļūšanu Liepājā stāsta pats Voldis Prancāns.
Tā viņš pamazām iesakņojās Liepājā. Tomēr nekāda spožā karjera Liepājas teātrī viņam neizdevās, jo piejūras klimata dēļ viņam radušās nopietnas veselības problēmas, kas kaitēja balsij. Ārsti pusgadu viņam bija lieguši runāt, viņš esot drīkstējis tikai čukstēt, bet tāds aktieris nevienam nav bijis vajadzīgs. Tāpēc Prāncāns pārkvalificējās par gaismotāju, un viņam tas esot iepaticies. Tā sākās viņa darba gaitas “Liepājas metalurga” Kultūras pilī.
“Pienāca 1988. gads. Sākās vispārējā latviešu atmoda, un latgaļi arī modās. Lasu avīzēs un dzirdu radio, ka organizē latgaļu kongresu Rīgā. Arī es vietējā avīzē ieliku aicinājumu, ka mums Liepājā arī vajag nodibināt latgaļu biedrību, lai varam paši lemt savu likteni,” ideju par Liepājas latgaliešu biedrību atklāj Prancāns.
Prancāns bija vienīgais iniciators latgaliešu biedrības tapšanai Liepājā. Tomēr Atmodas laikā cilvēki bija daudz aktīvāki, jo tas bija garīgā un nacionālā pacēluma laiks. Tieši tad arī bijis vieglāk organizēt lietas, stāsta Voldis Prancāns.
“Ar mazu sludinājumu avīzē pietika, lai sanāktu pilna zāle. Mēs arī ievēlējām savus delegātus uz kongresu, un aizbraucām uz Rīgu uz biedrību kongresu. Ar to vēl visa lieta neapstājās. Esot uz tā viļņa, es biju padzirdējis, ka Saldū arī dzīvo daudz latgaliešu. Tur savā laikā esot bijusi liela latgaļu kolonija. Ulmaņa laika zemes reformu politika esot bijusi tāda, ka latgaļu bezzemnieki varēja dabūt zemi Kurzemē. Tad viena kolonija bija tur, ap Saldu, bet otra dziļāk Kurzemes mežos,” stāsta Prancāns.
Arī ar Saldu scenārijs bijis līdzīgs – Voldis Prancāns ievietojis aicinājumu dibināt biedrību rajona avīzē, uz ko atsaukušies aptuveni 50 cilvēki. Arī Saldū, Atmodas procesu laikā latgalieši darbojušies aktīvi. Tomēr mūsdienās ir savādāk. Šo var nosaukt par komunikāciju laikmetu, kad katram ir dators un telefons, tāpēc cilvēkiem vairs nav tik lielas nepieciešamības tikties aci pret aci.
Prancāns atzīst, ka pašlaik netiek rīkotas speciālas tikšanās, jo katrs cilvēks ir aktīvs savā profesionālajā darbībā.
Pēc Prancāna domām, latgalieši ir ar “latgalieša gēnu”, ņemot vērā, ka Latgale ir pārcietusi daudzas represijas un drukas aizliegumu, un visi šie pārdzīvojumi noteikti ir atstājuši ģenētiskas pēdas. Tieši tāpēc latgalieši esot izturīgāki un spītīgāki.
Pašlaik Prancānu vairāk saista tradicionālās kultūras vērtības. Viņu aizrauj latviskas uz latgaliskās dzīvesziņas tradīcijas. Pats Voldis to sauc par savu dzīvesveidu.
“Man par to domāt bija jāsāk, kad es pabeidzu Profesionālās dziedniecības akadēmiju un sāku nodarboties ar dziedniecības praksi. Man likās, ka ir svarīgi saprast to veselumu. Vārdam vesels ir divas nozīmes, tas ir gan veselums kā kopums, gan no medicīnas puses. Man bija jāsāk pētīt, no kā tad cilvēks sastāv, un šīs divas nozīmes ir nesaraujamas - kā dvēsele un miesa. Es atklāju, ka patiesā mūsu vēsture ir arheoloģijā un tautasdziesmās. Visi pārējie tendenciozie raksti ir melu un nepatiesības pilni,” uzskata aktīvists.
Runājot par palīdzēšanu cilvēkiem, Prancāns atzīst, ka, pirms reāli sākt praktizēt dziedniecību, viņam bija jāizprot, kā darbojas cilvēks, kā notiek tā kopība, un tikai caur to viņš spēj panākt veselumu cilvēkā.
