Anglijā februārī snieg jau vairākas dienas, arī dienvidos, kur sniegu ieraudzīt var labi ja pāris dienas gadā. Tas savukārt nozīmē teju dabas katastrofu, jo ziemas riepas te ir reta parādība, vēl retāka par sniegu. Ar braukšanas iemaņām uz slidena ceļa britiem ir, kā ir (tas ir – nekā), tādēļ ceļu malas pilnas sadauzītiem auto.
Kamēr pārējie baidās, tikmēr mūsējie lepni braukājas apkārt, jo latvietim sniegs uz ceļa ir kā pīlei ūdens, un neliela paslidināšanās – ja gudrās automašīnas pretslīdēšanas sistēmas ļauj –, ir teju obligāta. Man, izbijušai rīdziniecei, šļūkāšana pa ceļu un parkošanās ar ieskrējienu ceļa malas sniega kupenā atgādina dzimto pilsētu, taču par kalnu ceļiem neesmu tik droša.
Vecākas kaimiņienes zina stāstīt, ka bargākās ziemās (tas ir, ap -5C) kalnā pie mājas ne tikai auto netiekot augšā, bet pat pensionāriem drošāk likties četrrāpus.
Sniegs Anglijā mēdz apturēt arī vilcienu satiksmi, jo smalkās sniegpārslas iekļūst ventilācijas sistēmās un kūstot rada īssavienojumus. Droši vien tiktu slēgtas arī lidostas, taču šogad to pāris lidmašīnu dēļ laikam nav vērts.
Varbūt tomēr telefonkonsultācija? Kad beidzot izdodas sazvanīt attiecīgo nodaļu, māsiņa izklausās pavisam izbrīnīta – kā, vēstulē rakstīts, ka slimnīca? Protams, ka telefonkonsultācija, vai tiešām neviens nav painformējis.
Vismaz asins analīzes var veikt jebkurā vietā, gan savā doktorātā, gan tuvākajā NHS (valsts veselības aprūpes) slimnīcā. Nelielā sniega kārta uz ceļa acīmredzot aizbaidījusi tos pašus retos pacientus, pirms manis neviena nav un arī pēc tam nav neviens ieradies, māsiņa staigā pa doktorātu ūjinādama. Pacients atkal pazudis.
Locītavas sāp no vecuma
Tupu uz ceļiem uz grīdas un saucu vīru skatīties. Kriss jau zina, ka jāpaslavē, jo esmu tikusi tik tālu, ka vairs no sāpēm nav jābļauj. Varu bez turēšanās un stenēšanas aptupties un pat piecelties, par ko esmu ārkārtīgi lepna.
Pēc ķīmijterapijas mēdz sāpēt locītavas, gadiem. Manai onkoloģei liekas, ka tas no vecuma, taču mūsu vēža grupā visu vecumu kundzes žēlojas par vienu un to pašu. Citas dzer paracetamolu pret sāpēm, citas pieceļoties kustas kā zombiji šausmu filmās.
Lepni sēžu uz grīdas, jo aprēķins izrādījies pareizs. Ja ceļu saudzēšana nepalīdz, tad varbūt jādara otrādi – jātup uz ceļiem tik ilgi, cik ar bļaušanu var izturēt, un tik bieži, cik iespējams. Nu jau pagājuši vairāki mēneši, un re, jau sēžu uz grīdas!
Stāstu par savu milzīgo atklājumu vēža grupā, kundzes kaut kā pavisam klusas. Viena ieprasās – kā tu domā to sēdēšanu uz ceļiem (angļu val. – sitting on my knees)? Kaut kas nav labi? Kaut kas nav labi.
Krisam lielais smējiens – ja jau varot sēdēt uz saviem ceļiem, tad man cirkā vajadzētu būt, ne vēža grupā.
Pareizi būtu kneeling down, down on both knees, varbūt arī crouching down, bet uz saviem ceļiem apsēsties brits nemācēs, ja vien tie ceļi nav, hmm, atdalīti.
Vēža grupai tagad tikšanās tikai tiešsaistē, bet dāmām nav ko darīt, tad nu iet vaļā ikdienas diskusijas “Whatsapp” grupā, kam mīļā miera labad esmu atslēgusi brīdinājumu par jaunu ziņu pienākšanu.
Bet jūs šitā varat?
Velta Sniķere, kurai jau 100, sēž savā krēslā taisnāku muguru nekā man un filmēšanas laikā rāda, kā joprojām var pacelt kāju, saprotams, augstāk par mani. Dzejniece un jogas skolotāja pastaigāt vairs nevar, taču tas netraucē katru dienu staipīties.
Vai varu stāvot ar rokām aizsniegt zemi? Nūūūū... Stiepjos tik tālu, cik varu, labi zinot, ka paskats diezgan nožēlojams.
Sniķeres kundze stingri piesaka stiept katru dienu, parāda vēl pāris vingrojumus.
Nākamajā filmēšanas reizē ceru, ka mana tizlošanās būs aizmirsta, bet nekā. Pēc intervijas Sniķeres kundze noprasa – tā, cik tālu tagad var aizsniegties? Kā jau lielākajai daļai tādā cienījamā vecumā, viņai redze nav tā labākā, taču to, cik tālu līdz grīdai atlicis, Sniķeres kundze redz gana labi, atzīmējot, ka šoreiz esot drusku labāk kā pagājušoreiz. Un pati atkal nodemonstrē, kā vajadzētu. Taisnojos, ka man uz pusi mazāk gadu, tāpēc uz pusi mazāk varu noliekties...
Selfijs ar vakcīnas pudelīti
Briti vakcināciju ir noorganizējuši teju nevainojami, papildus medicīnas iestādēm izveidoti vakcinācijas centri visur, kur vien telpas atļauj. Vakcinācija notiek no rīta līdz vakaram, arī brīvdienās, tā uzstādot arvien jaunus rekordus, kas tuvojas miljonam potēto dienā.
Zinu, ka man būs “AstraZeneca” vakcīna. Izvēlēties nevar, taču var noskaidrot, kurā dienā kāda vakcīna būs, un rezervēt vēlamo datumu. Esmu ieradusies ar savu no interneta izdrukāto lapiņu, ka astmas dēļ esmu izņēmums, un varu nevalkāt sejas aizsegu, darbinieki paziņo, ka laidīšot mani “fast track”, tas ir, ātri.
Kamēr brīnos, tikmēr jau esmu piereģistrēta, dusmīgu skatienu pavadībā aizvesta garām pagarai rindai un nosēdināta pie viena no vakcinācijas galdiem, kas izvietoti vietējā kultūras nama lielajā zālē.
Neveiksmīgi mēģinu pierunāt darbinieci atļaut nofilmēt vakcinācijas brīdi, tikmēr viņa pamanījusies jau man iedurt plecā, un pēc pāris sekundēm viss ir cauri.
Tagad drīkstu uztaisīt selfiju ar vakcīnas pudelīti, bet selfijs sanāk tik šķībs, ka nevienam nevar rādīt.
Uz grīdas sazīmētās bultas beidzas pie galda zāles galā, kur iedod lapiņas un parāda durvis, jo esmu bez maskas. Lai sēžot tās 15 minūtes mašīnā.
Sajūta tāda, it kā būtu izdzērusi pāris malkus stipra alkohola. Droši vien tagad pamazām aug aste, ar ko uztvert 5G, un vēlāk pīkstēšu, ejot garām mikroviļņu krāsnij. Ir briti, kas pilnā nopietnībā tic, ka tiek injicēti nanoboti, kas visu ziņo valdībai.
Esmu pilnā pārliecībā, ka blakņu nebūs, teju nevienai vēžiniecei nav, pie tam “AstraZeneca” izpētījuši, ka tiem, kuriem imūnsistēma vājāka, reakcijas nav. Jo jaunāks un veselāks, jo lielāka iespēja, ka reakcija būs un nāksies vārtīties pa gultu dienu vai divas.
Atnākot mājās, nevaru vairs atrast injekcijas vietu plecā, man liekas, ka ir zemāk, Krisam, ka ir augstāk. Salīdzinu ar šķībo selfiju, izrādās, taisnība Krisam.
Uz vakarpusi sāk celties temperatūra, sāpēt galva un lauzt kaulus, sajūta tāda, it kā būtu saķerta gripa. Kriss jau sameklējis paracetamolu. Taču virs 38,5C tā arī neaiziet, pamazām sāk kristies. Vakcīna ir atmodinājusi jau pierimušo ķīmijterapijas neiropātiju, rokas un kājas deg kā ugunī, neguļu ne es, ne Kriss, kurš no rīta pusaizmidzis aizdodas uz darbu. Es beidzot varu kārtīgi izgulēties.
Trešajā dienā jau esmu 90% cilvēks, pēc filmēšanas dodoties mājās mugursoma liekas aizdomīgi viegla. Turpat ietves malā izkravāju visu somas saturu, vairākas reizes visu pārcilāju, iekniebju sev rokā. Nekas nav aizmirsts, bet soma pēkšņi viegla, droši vien leģendārā pēcvakcīnas aste aug.
Vēlāk izrādās, ka neesmu vienīgā ar tādu pēkšņu enerģijas pieplūdumu, arī citi novērojuši līdzīgas blakusparādības.
Kādam pēc potes temperatūra zemāka, kādam augstāka, citam savārgums dienu, citam vairākas. Interesanti, kāpēc nebrīdina, ka jāgatavojas nākamo dienu pavadīt gultā? Daudziem Lielbritānijas latviešiem jau sašpricēta “AstraZeneca” visi dzīvi, neviens nesaka, ka būtu beigts.
Arī Kriss nupat dabūjis savu vakcīnu. Viņam pat visparastākās asins analīzes ir nopietns pārbaudījums, bez ģībšanas un trīcošām rokām neiztikt, tādēļ ieradies un paziņojis, ka no “AstraZeneca” vakcīnas blaknes sākušās jau pirms potēšanas, tiek garām garajai rindai un 15 minūšu sēdēšanai pēc tam.
Valsts apmaksāta privātā medicīna
„Apstiprinām jūsu rezervāciju “Spire Montefiore” hospitālī. Lūdzu nenāciet, ja parādījies klepus, augsta temperatūra, bijis pozitīvs Covid-19 tests, vai bijis kontakts ar personu, kas pēdējo 10 dienu laikā ieradusies no Dienvidāfrikas.” Viss jau labi, bet kas tā par rezervāciju un kas tas par hospitāli? Iegūglēju, izrādās privātā slimnīca Braitonā. Bet kāpēc man tur jābūt? Īsziņā vairāk nekas nav teikts.
Piezvanu uz doto telefonu, tur automātiskais atbildētājs. „Labdien, mani sauc Ilze Kalve, ai el zet ī, kei ei el vī ī, saņēmu jūsu īsziņu, bet man nav ne jausmas, kāpēc man pie jums jābūt.” Pēc kāda laika zvans no slimnīcas, izrādās, paredzēta datortomogrāfija, jo NHS sūta pacientus uz privātajām iestādēm, ja paši netiek galā. Darbiniece laipni atvainojas par pārpratumu, acīmredzot NHS pasteigušies izsūtīt automātisko īsziņu, vēstule no slimnīcas būs vēlāk.
Nekad nav nācies būt kārtīgā privātslimnīcā, tikai atsevišķās privātās nodaļās. Privātā medicīna Anglijā ir nežēlīgi dārga, par vienu ārsta konsultāciju jāmaksā simti mārciņu, to var atļauties tikai bagātie vai tie, kuriem privātā veselības apdrošināšana. Pati uz privāto konsultāciju esmu bijusi tikai pirms diviem gadiem, kad nācās lemt par to, vai beigt ķīmijterapiju dēļ nelāgām blaknēm.
Tolaik biju aizgājusi pie viena no vadošajiem britu pētniekiem olnīcu vēža jomā, “AstraZeneca” agrīno klīnisko izmēģinājumu departamenta vadītāja.
Viņam likās, ka nomiršu, ja beigšu ķīmijterapiju pēc otrās reizes. Protams, pastāvot iespēja, ka viss būs labi, taču esot tādas kā es redzējis daudzas, visām beidzies slikti. Bet ja nu viņas būtu nomirušas ar visu ķīmijterapiju? Un kāda ir statistika tām, kuras ātrāk beidz ķīmijterapiju?
Profesors tik plāta rokas un izvairās no jautājumiem, jo tādu pētījumu nav, mierinot, ka ķīmijterapijai var pamainīt zāles un noteikt precīzāku devu, bet obligāti jāturpina.
Ja vēzis nebūs atgriezies, tad noteikti uzrakstīšu profesoram nākamgad ap šo laiku. Ka viņš kļūdījās.
