"Betiņa ir mans sargeņģelis," saka Andrejs Gricāns. Viņš ir viens no tiem, kam izdevās sveikā izkļūt no brūkošā lielveikala, izglābjot arī savu sešgadīgo meitu. Mazās Elizabetes dārziņā vairākiem bērniem bojā gājis kāds no vecākiem. Tā ir milzīga traģēdija miera laikā, saka Elizabetes vecaistēvs, Arnolds Vērzemnieks, kurš savulaik strādājis arī pie Černobiļas avārijas seku likvidēšanas.
Ceturtdien Andrejs kopā ar savu vienīgo, ilgi gaidīto sešgadīgo Elizabeti pēc deju pulciņa devās uz "Maximu". Andrejs pirka pārtiku, Betiņa, kā ierasts, aplūkoja iemīļotās lego rotaļlietas.
"Bija brīva nauda, domāju - nopirkšu viņai to konstruktoru, tomēr tie lielu naudu maksā.
Pienākot klāt, tieši saku: tu kaut ko izvēlējies. Viņa man rāda to kastīti, un tad uzreiz tāds kā blīkšķis, pirmais brīdis - tā kā plaukti gāžas, skatos no augšas putekļi, lauskas lido," stāsta Andrejs.
"Es tikai biju pie mantām, kad tas sākās, es tikai skrēju prom. Kopā ar tēti," stāsta Elizabetes. Viņai tētis teica pietupties un likt rokas uz galvas.
Ātri reaģēt un neapjukt palīdzējis Andreja pieredze - 20 gadu dienests militārajā policijā. "Tad es sāku bļaut - bērnam pagriezies ar muguru, rokas uz galvas, pietupies. Pats arī sāku meklēt, kur paslēpties. Manas pirmās domas bija: viss, tās ir beigas. Viss pēc tam palika tumšs. Paķēru bērnu un skrēju uz izeju."
"Cilvēki stumdījās. Tur sieviete arī nokritusi, cilvēki skrien garām, uz viņas. Es tad sāku bļaut, riktīgi bļaut: apstājieties, visiem pietiks laika iziet. "Maxima" apsargs arī teica, lai nomierinās, visi izskrien un ar saviem mobilajiem telefoniem. Tā kā šovs... Izskrēju ārā, apskāvu bērnu un teicu, ka tur būs daudz mirušo, ka mums noveicās ļoti," atceras Andrejs.
Viņš Elizabeti sauc par savu sargeņģeli. "Ja būtu pastaigājies pa zāli, nezinu kas būtu."
Andreja sieva strādā bērnudārzā, tur vairāki bērni zaudējuši kādu no vecākiem. Zīmīgi, ka par būvdarbu kvalitāti Andrejs jau iepriekš iedomājies, katru rītu braucot ar divriteni uz darbu caur "Maximas" stāvvietas placi. "Tas bruģis šūpojās klinkšinā, es vēl tā padomāju, ja te haltūra, tad jau arī iekšā kaut kur, kā jau vienmēr pie mums," saka Andrejs.
Andreja sievastēvs vērš uzmanību uz liecībām, ka iegruvuma brīdī no griestiem šļācies ūdens un ir neizpratnē, kāpēc nav reaģēts uz signalizācijas brīdinājumiem. Līdzīgus brīžus piedzīvojis nesen Soču sanatorijā, kur lietusgāžu laikā tecējis jumts. "Katru dienu kā lietusgāzes uznāk, samirkst pārsegums sāk darboties ugunsdrošības signalizācija. Divas nedēļas, kamēr biju - lija, samirka pārsegumi, labi, ka neuzkrita uz galvas."
Savienības "Černobiļa" prezidents Arnolds Vērzemnieks piedalījies Černobiļas avārijas seku likvidēšanā. Toreiz avārija notika cilvēciskas nolaidības dēļ. Viņš ir neizpratnē par sistēmisku kļūdu un bezatbildību virkni mūsdienu Latvijā. "Tā ir milzu traģēdija, ka miera laikā mirst cilvēki, mājas īpašnieks nepadomāja. Un tie, kas kontrolē normas, jābūt valsts kontrolei, bet mums visu nosaka nauda. Bizness un nauda," spriež Vērzemnieks.
