Ieva pabeigusi divas augstskolas, studējusi gan Banku augstskolā, gan agronomiju Jelgavā, bet pēc studijām viņa atgriezusies laukos, lai strādātu piena lopkopības nozarē. Interesi par lauksaimniecību Ievā rosinājis tēvs, kurš arī ir agronoms.
"Tētim agronomija ir ne tikai darbs, bet arī viņa dzīvesveids. To es laikam arī sevī esmu iemantojusi. Jā, protams, ir problēmas, ir dažnedažādas situācijas, bet tas ir sirdī, un to viņš ir iemācījis saviem bērniem," norādīja Ieva.
Līdz ar to, lai gan uzaugusi dzīvoklī, jau no agras bērnības viņa pārzināja darbus un ikdienu lauksaimniecībā, jo devās uz darbu līdzi tēvam.
"Ļoti spilgti man palicis atmiņā mans vasaras prieks iekāpt tētim līdzi mašīnā un braukt skatīt laukus, kā graudi tiek kulti. Pats labākais laikam bija tajos vasaras vakaros, kad citi jau guļ, izlūgties un braukt līdzi uz kalti un sajust to smaržu. To laikam nekad neaizmirsīšu. Maize, drošība, prieks, tas svaigais grauds un kalts aparātu skaņa – tā ir mana absolūtā bērnības atmiņa," stāstīja Ieva.
Pateicīga vecākiem, kas neizdarīja spiedienu
Vienlaikus viņa atzina, ka studiju gados viņai tomēr ir bijusi vēlme palikt Rīgā, taču visai ātri Ieva sapratusi, ka ilgtermiņā pilsētas dzīve nav viņai.
"Braucu mājās un prasīju tētim, vai es drīkstu nākt pastrādāt šeit. Tētis man tad atzinās, ka viņš jau visu laiku mazliet domājis par to, vai tad es tiešām nevēlēšos uz šejieni nākt. Man jāsaka liels paldies maniem vecākiem, kuri, man augot, nekad neteica – tev būs jānodarbojas ar lauksaimniecību. Tas ir absolūti mans lēmums un mana izvēle. Kas zina, ko es ar savu spītu būtu izdarījusi, ja man būtu kaut kāds spiediens," atzina Ieva.
Tāpat jaunā zemniece ir pateicīga savam vīram, kas piekritis plānot un veidot ģimenes dzīvi Tārgalē, jo jau studiju gados Ieva uzsākusi darbu SIA "Tārgalīte". Uzņēmuma pamata darbības virzieni ir lauksaimniecība – graudkopība un piena lopkopība.
"Agronomija grāmatās un universitātē ir kas cits, nekā agronomija reāli uz lauka un konkrētā reģionā.
Protams, mēs nevaram cerēt uz tādām kviešu ražām kā Zemgalē, bet ir jāsaprot, kas šai zemītē, šai augsnē ir jāieliek, lai mēs varētu strādāt ekonomiski izdevīgi, dabai draudzīgi un katrā Latvijas nostūrī labi. Ir tikai jāatrod piemērotas šķirnes, nevaram šeit, mūsu pusē, visur sēt kviešus un audzēt rapsi. Tajā pašā laikā mēs varam izaudzēt ļoti labas auzas un griķus," vērtēja Ieva.
Visiem lauki nav domāti
SIA "Tārgelīte" galvenais agronoms gan ir Ievas tētis Guntis, bet viņa ir pārņēmusi rūpi un savu ikdienu pārdalījusi tieši slaucamajām gotiņām. SIA "Tārgalīte" izveidots 570 govju ganāmpulks, un Ievas vadībā pirms diviem gadiem tika uzcelta moderna kūts, kurā govis slauc četri roboti.
"Mācoties agronomiju, es nonācu līdz zootehniskajām zināšanām, jo izvēlējos bakalauru rakstīt nevis par graudkopību, bet gan par zālāju audzēšanu. Tādā veidā mans ceļš aizvirzījās uz lopkopību, un, visticamāk, pateicoties tam, SIA "Tārgalīte" var šodien lepoties ar savu slaucamo govju ganāmpulku," norādīja Ieva.
Domāt par slaukšanas robotu uzstādīšanu piespiedis arī darbaspēka trūkums. Lai gan ikdienā Ieva lepojas ar uzticamu un strādīgu darbinieku komandu, ja kādreiz nepieciešams papildus darbaspēks, ar to ir problēmas.
"Ļoti daudzi rauc degunu un nevēlas strādāt ar govīm, jo, protams, būsim reāli, te ir varbūt kādas smakas un arī darbs bez brīvdienām. Bet visiem arī nav jāstrādā ar piena govīm, un es tiešām uzskatu, ka tikai tiem, kas to sajūt par savu, te ir jādarbojas," vērtēja Ieva.
Paralēli darbam "Tārgalītē" Ieva kopā ar vīru Andi uzcēluši māju un izveidojuši arī savu zemnieku saimniecību "Dūkuļi" – lai pārbaudītu paši savas zināšanas un varēšanu, kā arī atstātu ko paliekošu saviem trim dēliem. Tajā 200 hektāros tiek audzēti graudi.
"Ģimene un bērni ir visa pamats. Tas ir pats galvenais un būtiskākais. Es domāju, ka bērni ir mūsu motivācija darīt un parādīt viņiem, ka dzīve nav tikai prieki un izklaides, dzīve ir ļoti liels darbs. Ir jāsapņo, bet ir arī jādara. Tā iemesla pēc mēs esam gatavi daudz ko darīt, viņiem rādīt," secināja Ieva.
