Ar no kara šausmām aizbēgušo jaunieti Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" sarunājas Tetjana Troščinska no Ukrainas radio "Kultūra".
Vlads: Militāro darbību laikā es visu laiku biju mājās. Tas bija pelēks, ļoti biedējošs un nesaprotams laiks. Taču no otras puses… šī rutīna, ikdienas satraukumi, lai cik muļķīgi tas neizklausītos, mani mudināja visu uztvert it kā distancēti.
Man to visu pārciest bija vieglāk, iedomājoties, ka notiekošais ir kā datorspēle. Spēle, kurā tavs uzdevums ir izdzīvot, tikt nākamajā līmenī.
Tāpēc es ļoti ātri izmainīju savu domāšanu, fokusējoties uz to, ka, lai izdzīvotu, man jāiziet cauri visām šim šausmām. Atceros, kā pirmajās dienās cilvēkos valdīja panika; kā veikalos nebija pietiekami pārtikas. Kā šodien atminos dienu, kad devos uz vietējo veikalu pēc maizes. Kad tur nonācu, ieraudzīju milzu rindu un nolēmu, ka nevēlos tajā stāvēt, jo var atlidot artilērijas lādiņš. Tad devos uz skolu, kur pavisam nesen naktī patiešām bija atlidojuši lādiņi. Kad biju jau pavisam tuvu savai skolai, blakus esošajā internātā sāk sprāgt raķetes.
Tās bija milzīgas. Pats redzēju, kā tās lidoja šurp. Atceros arī vienu citu dienu – toreiz ar tēvu devāmies uz katlumāju, jo tā bija pēdējā vieta, kur mūsu daudzstāvu namā vēl varēja dabūt ūdeni. Tajā brīdī sākās pamatīga šaušana. Pat nevaru pateikt – tie bija mūsējie vai krievi, taču tobrīd apkārt bija migla, kopumā ļoti nepatīkami laikapstākļi un atceros, ka tajā brīdī sajutos kā kaut kādā filmā.
Tad arī nolēmu – lai nesajuktu prātā, lai būtu noderīgs Ukrainas sabiedrībai un pieliktu pirkstu mūsu uzvarai, es dokumentēšu visu, kas ar mums notiek.
Jūs filmējāt vairāk vai mazāk profesionāli, vai arī tikai ar savu tālruni?
Dažādi. Kad 25. februarī mums pazuda elektrība, filmēju ar tēva veco kameru, kuru viņš parasti izmantoja, lai filmētu ģimenes gaitas. Dažreiz filmēju ar savu telefonu; tāpat arī ar klēpjdatora kameru. Tā nebija profesionāla filmēšana. Es teiktu, ka tas bija ļoti amatieriski.
Bet ziniet, tie brīži filmā, kad viss ir tumšs, kamera kratās, kad jūs ejat pie kaimiņiem, tas radīja tādu sajūtu… it kā man tiek dota iespēja uzelpot situācijā, kad jums tur galīgi nav, ko elpot. Starp citu, vai otrs cilvēks filmas beigu titros ir jūsu tēvs?
Jā, tas ir mans tēvs, mēs kopā filmējām. Kad nevarēju tikt līdz mūsu dzīvoklim, jo sēdēju pagrabā, tad filmēja viņš. Kad varēju, filmēju. Esmu viņam ļoti pateicīgs par šī projekta atbalstīšanu un par to, ka arī viņš bija ieinteresēts un ļoti vēlējās palīdzēt informācijas karā pret Krievijas propagandu. Un es esmu ļoti pateicīgs, ka jūs atzīmējāt šo "gaisu" filmā, jo es uzreiz iedomājos, ka nevēlos veidot standarta dokumentālo filmu vai standarta filmu.
Es gribēju, lai cilvēki caur šiem kadriem varētu kaut kā sajust visu to, kas ar mums notika Mariupolē.
Filmas sākumā jūs pieminējāt Annu Franku. Vai pirms tam bijāt lasījis viņas dienasgrāmatu? Vai sākāt tās lasīt tad, kad karš jau sākās?
Man ļoti patīk vēsture. Man ļoti patīk lasīt par to. Pirms kara biju dzirdējis par Annu Franku un lasījis kaut kādus fragmentus no viņas dienasgrāmatas.
Un kāpēc filmai esat devis nosaukumu "Imagine"?
Šeit ir neliels filmas noslēpums, ko es tagad atklāšu. Visu kara laiku vienīgais, kas man ļāva nesajukt prātā, bija mūzika. Es ļoti mīlu mūziku. Tā vienmēr ceļ spārnos.
Viena no svarīgākajām dziesmām manā dzīvē, kuru es dzirdēju jau kā šūpuļdziesmu, ir Džona Lenona "Imagine". Lai kā tas izklausītos, šī dziesma kara laikā tiešām izglāba mani un manu psihi. Tāpēc nolēmu, ka šī dziesma būs tituldziesma. Turklāt ar filmas palīdzību skatītājiem gribēju nodot tās sajūtas, ko pārdzīvojām mēs paši. Gribēju, lai cilvēki iedomājas, kā viss notika, arī tāpēc filmu sauc "Imagine" – kas tulkojumā nozīmē "iedomājies".
Es gribētu, lai mēs nedaudz atgrieztos pie Mariupoles. Ja izsakāmies tēlaini, kādi kadri no pilsētas jums palikuši atmiņā pirms 24. februāra. Kā jutāties, dzīvojot šajā pilsētā?
Šis ir smags jautājums, jo pēc tam, kad nācās doties uz Eiropu, es pamatīgi mainīju savas domas. Godīgi sakot,
vienmēr domāju, ka šeit, Eiropā, ir daudz labāk. Bet tikai tagad, pašam esot te, Eiropā, es apjēdzu, cik neticama bija Mariupole.
Tā bija ļoti ērta, tur tu varēji darīt jebko. Tā bija pilsēta māksliniekiem, pilsēta, kurā radīt kaut ko jaunu, kaut ko neticamu. Tā bija pilsēta, kurā tu varēji būt tu pats. Ļoti zaļa, dzīvei ļoti ērta. No pirmā acu uzmetiena daudziem ukraiņiem Mariupole asociējas ar provinci, mazpilsētu ar daudzām rūpnīcām, bet tā nav. Tā patiešām ir pilsēta ar neticamu atmosfēru jeb, kā saka mūsdienās, – vaibu (angļu: vibe – sajūtas).
Kā jums šķita, šis vaibs nomainījās momentā?
Jā.
Vienā mirklī Mariupole pārvērtās no tādas hipsteru pilsētas par cietoksni. Par izdzīvošanas un posta pilsētu.
Pilsētu, kurā cilvēki rāpoja, lai izdzīvotu, paliktu par cilvēkiem, nevis vienkārši gaļas gabaliem, lai cik rupji tas arī neizklausītos.
Cik dienas jūs kopumā pavadījāt blokādē?
Septiņdesmit piecas. Es redzēju karadarbības sākumu, es redzēju šo neticami milzīgo uzbrukumu savām acīm. Nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds ir iespējams... Daudzi nevarēja iedomāties karu XXI gadsimtā, un arī es nevarēju iedomāties, ka tūkstošiem raķešu un bumbu, kas palaisti no lielgabaliem, lidmašīnām un kuģiem, sprāgs mūsu mājās. Es to nevarēju iedomāties.
To noteikti neviens nevarēja iedomāties. Atsaucoties uz filmas nosaukumu, varu teikt, ka es to šobrīd varu tikai iedomāties, bet es to nepiedzīvoju. Man acu priekšā rādās daži kadri no jūsu filmas. Nez kāpēc atcerējos fragmentu ar kartupeļiem, kausēto sieru un speķi. Vai tas jums tur bija normāls ēdiens?
Tas bija vienīgais ēdiens. Daudzi gāja izlaupīt veikalus, es viņus nenosodu, jo cilvēkiem vienkārši nebija, ko ēst. Veikali tika slēgti. Ko cilvēkiem bija darīt? Par laimi, mums dzīvoklī bija palicis nedaudz pārtikas, tāpēc šādi sēdējām no marta līdz aprīļa vidum.
Vai jūs bijāt liela grupa ar visiem kaimiņiem un radiniekiem?
Liela grupa, jā: brālis, māte, tēvs, tante, onkulis un arī divi kaimiņi no mana stāva. Bet mūsu vecmāmiņa visu šo laiku atradās slimnīcā, jo pirms kara visa mūsu ģimene saslima ar Covid-19, un diemžēl nebija iespējas viņu aizvest no slimnīcas – automašīna atradās citā rajonā, bet viņa pati nevarēja pastaigāt. Mani vecāki mēģināja viņu par katru cenu nogādāt mājās, bet viņa visu laiku atradās slimnīcā. Tikai beigās viņa spēja izkļūt. Tagad viss ir kārtībā.
Filmā tiek aprakstīts brīdis, kad pa jūsu māju trāpīja lādiņš un nācās pārcelties uz dzīvi pagrabā. Tas bija martā?
Tas bija 7. marts, piecas minūtes pēc sešiem rītā. Šo momentu atcerēšos visu atlikušo mūžu. Interesanti ir tas, ka šī bija vienīgā diena, kad četros no rīta nepārcēlāmies uz koridoru, bet palikām gulēt viesistabā. Gulējām uz matračiem aiz dīvāna, pie tālākās sienas no logiem. Jutāmies drošībā. Un šī bija arī vienīgā diena, kad ieroči nesāka skanēt četros no rīta. Bija klusums, un mēs visi bijām aizmiguši. Un tad lādiņš trāpīja tieši mūsu mājā, mūsu kāpņutelpas kaimiņa dzīvoklī.
Un jūs pēc tam pārcēlāties uz pagrabu un visu atlikušo laiku palikāt tur?
Mēs dzīvojām pagrabā, un tikai dažreiz ar tēvu izgājām ārā, lai pagatavotu ēdienu.
Vai jūs varat atcerēties, par ko runājāt? Vai bija kādas sarunas, vai bija kāds spēks sarunām, uz ko cerējāt utt.?
Zināt, visu laiku, kad es biju pagrabā, es studēju literatūru. Kā dzejolis atšķiras no, piemēram, romāna. Pārlasīju daudzus autorus.
Vai jūs lasījāt, jo tas jūs interesē, vai vienkārši, lai nosistu laiku?
Nē, lasīšanai nodevos no visas sirds. Zināt, es, iegrimu lasītajā, it kā es visu redzētu tieši acu priekšā. Es arī daudz domāju par dzīvi, par dzīves jēgu un to, ko mēs darām uz šīs planētas. Sāku lasīt vairāk filozofijas darbus. Filozofija un literatūra – tās ir tēmas, par ko runājām pagrabā.
Ā, nē – viena no sāpīgākajām tēmām bija politika, jo daudzi kaimiņi, kā izrādījās, bija prokrieviski noskaņoti, un tas mani pamatīgi kaitināja.
Es vienmēr, nezinu kāpēc, centos mainīt viņu domas, dabūt propagandu ārā no viņu galvām. Bet bija tik pretīgi redzēt, kā... Es saprotu, ka vārdu "kacaps" [nievājošs krievu apzīmējums ukrainiski] nevar lietot?
Nekautrējieties to izmantot! Es domāju, ka ir daudz vārdu, kurus var izmantot pēc piedzīvotā.
Kacaps tevi iznīcina, nogalina tavus radiniekus, noposta tavu pilsētu, bet tu sēdi un, skatoties man acīs, viņš saka, ka es esmu par Ukrainu tikai jaunības maksimālisma dēļ. Saka – "krievi nāks un ieviesīs kārtību".
Man vēl aizvien ir tāds naids pret šiem cilvēkiem. Es nezināju, ko darīt, biju bezspēcīgs pret viņiem.
Vienīgais atbalsts nāca no vecākiem un radiniekiem, bet pagrabā ļoti daudz bija prokrieviski noskaņoto. Un zināt, kas ir trakākais?
Daži no šiem cilvēkiem devās uz Eiropu un kļuva par bēgļiem. Man tas ir šoks. Kāpēc jūs nebraucāt uz savu Maskavu, uz Rostovu?
Ja tu esi viņus [krievus] gaidījis, ja tu attaisno katru kacapa teroristu noziegumu, kāpēc tad tu dodies uz Eiropu? Es tiešām to nesaprotu. Man tiešām sāp šis.
Jo, kad raķetes lidos, tu vai nu mirsi, vai būsi dzīvs... Turklāt bija cilvēki, kuri nebija ukraiņi, bet, piemēram, armēņi, un viņi arī bija prokrieviski. Un viņi sēž un gaida, gaida.
Es guļu viņiem blakus un domāju, ka varbūt labāk būtu, ja raķete atlidotu un paņemtu mani kopā ar visiem šiem.
Kā dzīvot uz vienas zemes ar šādiem cilvēkiem? Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tad, kad bruņotie spēki atgūs Mariupoli, šie cilvēki pilsētu nepametīs – viņi pārmetīs kažoku uz otru pusi un stāvēs tur ielās ar liekulīgiem smaidiem. Šādi cilvēki ir jāidentificē, un viņiem ar šādu nostāju nedrīkst ļaut tur dzīvot, jo viņi ir līdzatbildīgi par katru iebrucēju noziegumu, tāpēc ka attaisno to. Tāpēc, ka parādīja okupantiem, ka viņi viņus gaida.
Vai jūs zināt tādus, kuri mainīja savas domas? Tādus, kas savām acīm ieraudzīja visus šos šausmīgos noziegumus?
Es pazīstu tādus cilvēkus. Un, godīgi sakot, šādu cilvēku ir daudz. Es nevaru teikt, ka visa pilsēta būtu bijusi pilna ar kolaborantiem un prokrieviski noskaņotiem cilvēkiem. Nē, tā nav taisnība. Lielākā daļa cilvēku bija vai nu nobijušies, vai neitrāli.
Un neitrāli viņi bija, jo... Iedomājieties tādu pelēku cilvēku masu. Viņi nav ļoti izglītoti, parastie strādnieki. Viņus neinteresē politika; viņi vienkārši dzīvo. Un tā viņi dzīvoja Ukrainā, un viņiem viss bija kārtībā. Un, kad sākas karš, viņu pilsētas mērs vienkārši aizbēg no pilsētas un neko nedara šo cilvēku labā. Slava Ukrainas bruņotajiem spēkiem un brīvprātīgajiem, un atsevišķiem deputātiem, kuri centās palīdzēt cilvēkiem, bet kopumā, Mariupoles pilsētas dome neko nedarīja.
Es pat atceros, kā 26. februārī es nosūtīju evakuācijas pieprasījumu Primorskas rajonā, kas man tika atteikts, jo bija tikai "divi autobusi". Divi autobusi, lai evakuētu vienu no pilsētas lielākajiem rajoniem. Vai varat to iedomāties?
Tāpēc ir cilvēki, kuri ir ļoti vīlušies pilsētas vadībā, bet viņi ir pārāk infantili, lai saprastu, ka Vadima Boičenko grēki nav mūsu valdības vai mūsu bruņoto spēku grēki, tie ir tikai viena cilvēka grēki.
Ir cilvēki, kurus salauza pati situācija, ir cilvēki, kurus mainīja kacapi, kad viņi atnāca un sāka mācīt, tie galvenokārt ir pusaudži. Bet ir arī cilvēki, kuri baidās, kuri ir noguruši. Katram ir sava cīņa. Es viņus nevaru saprast, bet es arī nevaru vainot. Laiks visu saliks pa plauktiņiem.
Kas notika, kad pilsētu pārņēma Krievijas spēki?
Filtrācija. Vīriešus pārmeklēja kailus turpat uz ielas.
Pārbaudes bija visur un visu laiku. Piedzērušies čečeni, piedzērušies DNR [tā dēvētās Doneckas tautas republikas] karavīri. Zināt, Doneckas iedzīvotājiem ļoti patika teikt: "Mēs tik daudz cietām astoņus gadus, kamēr jūs te dzīvojāt laisku dzīvi." Un tad pēkšņi tāds tips, tagad jau ar pret mani pavērstu automātu, prasa reģistrācijas dokumentus, kādu man vienkārši nav. Tāds bija tas laiks.
To varētu salīdzināt ar Orvela "1984". Es nezinu, kāpēc, bet es iedomājos, ka esmu grāmatas varonis – lasīju jaunās avīzes, lai pēc izlasītās propagandas kļūtu vēl niknāks, braucu ar riteni garām sagrautām mājām, līķiem. Sarakstīju grāmatu. Tas bija tik sirreāls laiks.
Kad šie monstri atnāca, viņi visu iznīcināja, un tagad viņi man saka, kas es esmu un kādi ir noteikumi. Es visu ļoti daudz salīdzinu ar Orvelu, tiešām.
Vai jūs tagad rakstāt grāmatu vai esat to jau pabeidzis?
Es uzrakstīju īsu stāstu, sēžot uz sava balkona. Es to publicēju dažos resursos, bet nu man rokās jau ir pilnvērtīga grāmata "Nakts gaisma". Teikšu godīgi, es rakstu, lai nākotnē uz tā pamata uzfilmētu lielu spēlfilmu, piemēram, "Apple TV" vai "Netflix". Tāds ir mans sapnis.
Tāds sapnis, tas ir tāds... plāns tātad ir uz grāmatas pamata rakstīt scenāriju?
Jā, grāmata pārvērtīsies par scenāriju. Es daudz nelieku uz grāmatu, to svarīgi bija uzrakstīt, lai izliktu visu, kas man uz sirds, taču filmas scenārijs noteikti būs labāks.
Vai ir kas tāds, ko jums nepavaicāju?
Droši vien pateicu, ko gribu, un gan jau kaut ko aizmirsu. Bet zināt, es ļoti gribētu, lai cilvēki, noklausījušies šo stāstu, aptvertu savas dzīves vērtību, sajustu, ka viņi ir cilvēki. Es gribu, lai, noskatoties manu filmu, izlasot stāstu vai grāmatu, viņi redzētu, ka arī pašas sliktākās pieredzes var pārvērst par kaut ko labu. Es to daru, rakstot vai filmējot. Es novēlu, lai katrs atrastu sevi, apzinātos, ka ir personība, novērtētu to, cik vērtīga ir dzīve, un apzināti veidotu savu nākotni un laimi.
Liels paldies, un es novēlu jums veiksmi visos jūsu sapņos.
Vlada filmas pirmā versija:
Otrā versija pirmizrādi piedzīvoja šī gada augustā Amsterdamā, šobrīd tiek izrādīta dažādās pasaules vietās, bet pirmizrādi visiem pieejamā video straumēšanas platformā piedzīvošot līdz gada beigām.
