Ar no kara šausmām aizbēgušo jaunieti Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" sarunājas Tetjana Troščinska no Ukrainas radio "Kultūra".

Marija: Dažas dienas pirms pilna mēroga iebrukuma, 22. februārī, es biju skolā. Mēs todien runājām ar klasesbiedriem, ka dažādi sprādzieni un šaušana Mariupolē ir labi dzirdami. Visi bija panikā. Tajā dienā mums tika pastāstīts, kā rīkoties apšaudes laikā. Es atceros, kā mūsu skolotājs teica: "Es ļoti ceru, ka tas nenotiks, bet jums tas ir jāzina." 22. datums kļuva par pēdējo dienu skolā, jo nākamā dienā uz mācībām vairs netiku. Dzīvojām ārpus pilsētas, un, lai tiktu uz skolu, biju jābrauc pa šoseju, kur jau kopš 2014. gada bija armijas kontrolposteņi. Todien mūs vairs nelaida cauri, sakot, ka tas var būt bīstami, un lika palikt mājās. 

Telefona sakari pazuda jau 23. datumā. Visus pārņēma panika, jo tas bija negaidīti. Neviens nezināja, ko darīt. Es līdz galam nesapratu esošo situāciju.

Gribēju ticēt, ka patiesībā nekas nenotiks, viss būs kārtībā un es nākamajā dienā iešu uz skolu.

Tetjana Troščinska: Bet tā nenotika. Un sākās ļoti sarežģīti notikumi. Tu sāki rakstīt dienasgrāmatu. Vai iepriekš arī biji rakstījusi kādos grūtos brīžos vai to sāki darīt tikai, kad sākās karš?

Iepriekš mēdzu dažreiz pierakstīt savas darba dienas, lai vēlāk varētu palasīt un redzētu, kā esmu augusi, ko sasniegusi. Kad sākās karš, tad gan rakstīšanai pieķēros nopietnāk, jo nezināju, vai mēs atkal varēsim satikt savus draugus, vai arī es vispār dzīvošu.

Es gribēju visu pierakstīt, lai vēlāk varbūt kāds to atrastu, kaut kur publicētu, un, pateicoties šiem ierakstiem, mūs atrastu.

Kad tu rakstīji, vai domāji, jebkurā gadījumā kāds to izlasīs un visu uzzinās?  Vai tas bija svarīgi?

Jā, tas bija ļoti svarīgi.

Kā tu piegāji rakstīšanai – vairāk paudi savas sajūtas vai dokumentēji gluži kā tādu ziņojumu par visu notiekošo?

Tā vairāk bija dokumentēšana. Man šķita, ka tas kādreiz varētu noderēt. Bija svarīgi pierakstīt visu svarīgāko, lai vēlāk neaizmirstos.

Kuri būtu tie notikumi, par ko gribētu izstāstīt šobrīd? Saprotu, ka atmiņu ir daudz un visus neizstāstīt, bet kas būtu galvenais, kas būtu jāzina par to, ko jūsu ģimene toreiz piedzīvoja?

Dažādi notikumi, piemēram, kā raķete sprāga netālu no manis. Kā tieši spējām izkļūt no pilsētas. Galu galā tas viss notika nevis vienas, bet daudzu cilvēku dēļ. Veselas valsts dēļ. Ja šie cilvēki atteiktos izpildīt saņemtās komandas, mūsu māja būtu neskarta, mums nekur nebūtu jāmūk, bet, ja vajadzētu, mēs to varētu izdarīt mierīgi un bez apdraudējuma. Taču tā diemžēl nenotika.

Tomēr varbūt, ka tā pat ir labāk, jo, ja mūsu pilsēta paliktu neskarta, varbūt mums nebūtu tādas motivācijas un apņēmības, kāda tā ir tagad.

Kāda bija tā diena, kad sapratāt, ka jums jāpamet pilsēta? Vai to kaut kā apspriedāt? Vai tas bija biedējoši? Kādas ir tās galvenās emocijas, ko atceries?

Tā bija ļoti biedējoša diena. Bija 1. marts, un visu šo laiku es biju paslēpta pagrabā. Vecāki mani nelaida ārā, jo viņi ļoti baidījās par mani. Mamma un tētis redzēja krievu karavīrus, kuri ielauzās kaimiņu pagalmos, mēģināja atņemt automašīnas un citas lietas.

Vecāki bija pārbijušies, ka viņi varētu atnākt arī pie mums. Mēs negribējām atdot neko, kas viņiem palīdzētu. Vecāki zināja, ja līdz tam nonāktu, mūs varēja vienkārši nošaut turpat pagrabā. Tādēļ vecāki nolēma, ka jādodas prom.  Viņi paņēma mani un vecmāmiņu, un mēs pametām pilsētu. Mēs sanācām kopā, notika neliela apspriede, kurā tika nolemts doties prom.

Tad mēs mētājāmies pa māju, lai ātri savāktu nepieciešamākās lietas, taču tas viss notika pilnīgā panikā.

Dzirdējām, kā garām lido dažādas lidmašīnas un helikopteri, un baidījāmies, ka kāds lādiņš varētu trāpīt mūsu mājai. Šāds stāvoklis darīja savu. Ātrumā nepaņēmām daudzas lietas, par ko vēlāk nācās nožēlot – nepaņēmām fotogrāfijas un citas svarīgas lietas, tā vietā līdzi sapakojām tādas mantas, kas drīz vien izrādījās nevajadzīgas un kuras vēlāk vienkārši pametām.

Un no tā, ko paņēmāt, kas bija svarīgākais? [..] Kas ir tas, par ko priecājies, ka neatstājāt?

Man tiešām žēl, ka nepaņēmām fotogrāfijas, jo mums bija daudz fotoalbumu ar dažādām atmiņām. Tagad ir ļoti žēl, ka toreiz neapjēdzām paņemt šīs atmiņas. Mēs nepaņēmām arī grāmatas, kas man ļoti patika. Tāpat arī dažādas piemiņas lietas. No tā, ko mēs varējām paņemt, svarīgi izrādījās dažādi instrumenti, pateicoties kuriem tētis varēja salabot automašīnu. Sanāca tā, ka tad, kad pametām pilsētu, apkārt bija daudz dažādu atkritumu, atlūzu un tamlīdzīgas lietas. Kaut kādā brīdī tās pārplēsa mūsu mašīnai riepas, nevarējām vairs pabraukt tālāk. Apstājāmies vietā, kur bija iznīcināta militārā tehnika, turpat netālu apkārt skraidīja krievu karavīri, kuriem nepatika, ka esam tur apstājušies. Tāpat viņi aizliedza ieslēgt auto lukturus. Tas bija ļoti bailīgi, jo nevarēja zināt, ko viņi ar mums varētu izdarīt.

Bet viņi ļāva mums salabot riepas, prasīja mums ūdeni, cigaretes, pārtiku, zāles, jo viņiem nekā no tā nebija. Viņi mūs palaida. Nezinu, kāpēc. Tad nokļuvām jau Ukrainas kontrolētajā teritorijā.

Kad tas notika, vai atviegloti uzelpoji?

Man šķiet, ka tas notika tikai tad, kad iebraucām Dņipro. Mūsu ceļš sakās vienā no Mariupoles piepilsētām, tad mums vajadzēja šķērsot pašu Mariupoli. Kad izbraucām cauri tai, tad palikām pa nakti otrā pusē pilsētai ciemā, kas jau bija okupēts. Mūs pie sevis pieņēma draugu draugi. Un tas bija ļoti jauki. Tikai pēc tam devāmies un Dņipro pie mana krusttēva, kurš mūs jau tur gaidīja.

Palikām pie draugiem, kur tad arī nāca apziņa, ka viss, – esam atbraukuši, esam drošībā. Bet patiesībā šī apziņa neatnāca pirmajā dienā, jo tad vēl aizvien bijām šoka stāvoklī.

Visu ceļu no Mariupoles līdz Dņipro mammai drebēja rokas. Viņa nesaprata, kā rīkoties, lai visiem būtu labi un neviens neuztrauktos. Visi bija pārbijušies, jo pa ceļam netālu piedzīvojām arī apšaudes. Braucām un skatījāmies, kā ceļmalā deg noliktavas.

Tad vairs nekavēsimies šajās atmiņās. Jūs nonācāt Dņipro un, kā saprotu, pēc tam sekoja kaut kādi notikumi, kuru rezultātā jūs nonācāt Polijā. Vari par to pastāstīt vairāk?

Vairākus mēnešus pavadījām Dņipro, jo man bija skola, un mamma tur atrada darbu.  Gaidījām līdz mācību gada beigām un tad devāmies uz Poliju.

Šajā laikā, vai esi sevī atklājusi ko jaunu? Varbūt esi mainījusies? Protams, ja gribi par to stāstīt.

Sapratu, ka man ir svarīgi, lai blakus būtu kāds, ko pazīstu un kurš varētu mani uzklausīt, ieklausīties manā viedoklī un varētu diskutēt un saprast mani. Tas ir ļoti svarīgi šādos laikos. Es arī kļuvu bailīgāka – dzīvojot Dņipro, nespēju pierast pie bumbu triecieniem, jo tas uzreiz atsauca atmiņā notikumus Mariupolē. Tās skaņas bija ļoti biedējošas.

Vai turpini rakstīt dienasgrāmatu?

Nē, es to vairs nedaru, jo kopš iebrukuma sākuma pagājis ilgs laiks. Un es vairs neesmu Ukrainā, lai arī visam notiekošajam turpinu just līdzi no visas sirds. Bet dienasgrāmatu vairs nerakstu, jo nu esmu drošībā un nereti vienkārši piemirstu ko uzrakstīt.

Par laimi, šobrīd tev vairs nav jāiet cauri tik trakiem notikumiem kā iepriekš. Vai tev radušies jauni sapņi? Kaut kas tāds, ko noteikti gribētu izdarīt?

Kara dēļ daudzi sapņi ir mainījušies. Es apzinos, ka daži tā arī nekad nepiepildīsies, tomēr vispirms es vēlos, lai karš beigtos pēc iespējas ātrāk, lai mājās viss būtu kārtībā un lai kas tāds nekad vairs neatkārtotos.