Pirms kara – liela uzņēmuma ekonomiste Harkivā, tagad – Rankas pamatskolas pavāra palīdze. Svetlanai Vorožbitai te klājas labi, bet sirds lūst par kara saraustīto ģimeni.
Viņa rādīja ģimenes līdz šim pēdējo kopīgo bildi: astoņdesmitgadīgie tētis un mamma, viņa ar māsu, abu vīri, bērni un bērnu bērni. Ģimene visus svētkus svinēja kopā. Mierīgā dzīve ciematā 4 kilometrus no robežas viņiem pārtrūka kara pirmajās stundās.
"Mūs okupēja kara pirmajā dienā. Pirmos sprādzienus mēs izdzirdējām piecos no rīta, bet astoņos mūsu dārzā jau bija tanki. Krievu tanki," pastāstīja Svetlana.
Kad beidzās gāze, gatavoja uz ugunskura. Kad uzlidojumi bija pārāk bieži, pārvācās uz pagrabu.
"Mēs dzīvojām privātmājā, un, protams, ka mums pagrabā bija kaut kādi krājumi. Bet maize! Nebija maizes. Kā pabarot bērnus un mazbērnus? Tās šausmas un panika, ka bērni paliks bez maizes, nav izstāstāmas," pastāstīja Svetlana.
Pirmajai uz Spāniju izdevās izbraukt vecākajai meitai ar ģimeni. Bet Svetlana ar vīru, kura sirdi operēja divas dienas pirms kara sākumu, rada patvērumu Rankā.
Svetlanas jaunākā meita ir invalīde. Viņa ir angļu valodas skolotāja, un arī viņai izdevies atbraukt uz Latviju. Un nu mazākais bērns iet dārziņā, bet sešgadniece – pirmajā klasē. Un Svetlana, kura strādā skolas virtuvē, tagad baro arī savu mazmeitiņu.
"Pat šeit, kopmītnēs, es cenšos mazmeitām Sofai un Zlatiņai kādu gardumiņu pagatavot. Katrai sava gaume, bet es cenšos palutināt," sacīja Svetlana.
Un ļoti skumst, ka pašas mamma un tētis atsakās pamest Ukrainu: "Viņi saka, ka ir skumjas par to, ka neredz bērnus, mūs. Varbūt tie ir viņu pēdējie gadi..."
Sieviete ar augstāko izglītību mazgā traukus un ir bezgala priecīga, ka viņai ir darbs un ka vismaz daļa ģimenes ir blakus. "Latvija ir tik līdzīga mūsu zemei. Un jūsu cilvēki, mūsu cilvēkiem līdzīgi, tikpat atsaucīgi, izdarīgi. Es teiktu, ka mums visiem bijusi viena māte. Es esmu tik pateicīga šim kolektīvam! Mēs esam kā viena ģimene," pastāstīja ukrainiete.
Ukrainā svin Mātes dienu, un Svetlanas kuplā ģimene to vienmēr atzīmēja pie viņas mammas. "Tā kā mani vecāki ir dzīvi, mēs vienmēr gājām ciemos pie manas mammas. Mana māsa, es ar vīru, mūsu bērni un mazbērni. Mēs gājām pie pašas vecākās ģimenes mammas un apsveicām viņu šajos svētkos. Un draudzīgi visi kopā atzīmējām. Bija varbūt mazliet pašauri... Bet tie smiekli, bērnu spiedzieni. Jā, ir skaļi, bet ir tik labi, kad tas viss ir. Tagad ir bezgala skumji. To tu saproti tikai tad, kad tev to atņem.
Lai ir skaļi! Lai ir izmētātas rotaļlietas un mantas. Lai bērni apgriež kaut visu māju riņķī apkārt. Tā jau ir tā dzīves jēga.
Ja pēc mums paliek bērni un mazbērni, tas ir pats svarīgākais. Tad mēs neesam nodzīvojuši velti šo dzīvi," sacīja Svetlana.
Tieši pretī skolai un kopmītnēm ir stārķa ligzda. Svetlana pauda, ka katru dienu uz to skatās ar prieku un skumjām. Priecājas, ka šī ligzda ir pilna. Un pie sevis domā, vai reiz atkal izdosies savā ģimenes ligzdā sapulcēt visus savējos.
