Autora versija ukraiņu valodā pieejama šeit.
Autora versija krieviski pieejama šeit.
"Gribu uz mājām," saka Irina. "Esmu ļoti nogurusi. Strādāju ceptuvē, divpadsmit stundas dienā trīs dienas pēc kārtas, tad divas brīvdienas, pēc tam atkal trīs dienas. Visu laiku uz kājām. Bet Ukrainā palikusi māja, saimniecība. Ja līdz jūlijam neatgriezīšos okupētajās teritorijās un nepieņemšu Krievijas pilsonību, man atņems māju, kuru cēlis tēvs."
Es klusēju, jo kādus padomus gan var dot? Irina turpina: "Taču neatgriezīšos, meita negrib. Un nespēs tur dzīvot."
Es atceros citu sarunu – pirms gada ar Serhiju, pensionāru no Odesas. Mēs kopā apmeklējām biedrības "Patvērums "Drošā māja"" organizētos latviešu valodas kursus. Viņš ir bijušais celtnieks, atbrauca uz Latviju 2022. gada marta sākumā kopā ar sievu. Dzīvoja pie latviešiem, kuri viņus uzņēma savās mājās. Odesā viņam palikuši divi dzīvokļi, vienu no tiem viņš izīrēja. Visu mūžu krājis vecumdienām. Viņš man saka: "Saproti, man atņēma mierīgas vecumdienas. Es tām gatavojos. Man ir slima sieva, viņai vajadzīga ārstēšana un kopšana. Bet tie nelieši visu sagrāva." Pirms pusgada viņš atgriezās Odesā.
Pēc Eiropas statistikas, 75% ukraiņu bēgļu ir sievietes ar bērniem un pensionāri. Vairāk nekā 40 tūkstoši nonākuši Latvijā. Tiem jāpieskaita vēl vairāki tūkstoši ukraiņu, kuri uz šejieni pārcēlās pēc 2014. gada. Skaitlis salīdzinājumā ar Poliju, Vāciju un Čehiju, protams, nav liels. Kaimiņvalstī Lietuvā ir divreiz lielāks. Taču jautājums nav par skaitļiem – aiz katra skaitļa ir atsevišķs cilvēka liktenis un savs, tikai savs stāsts.
Sākumā, pēc 2022. gada marta-aprīļa, kad bija pirmais un lielākais bēgļu vilnis, galvenais bija izdzīvot un vismaz kaut kā iekārtoties jaunajā mītnes valstī. Tagad situācija mainījusies. Pateicoties Latvijas iestādēm, viesmīlīgajiem Latvijas pilsoņiem, atbalsta programmām, lielākā daļa ukraiņu pirmās grūtības ir pārvarējuši. Bērni iet skolā un bērnudārzā, daudzi pieaugušie iekārtojušies darbā, ģimenes kaut kā nokārtojušas sadzīvi.
Nomierinājušies, palūkojušies apkārt, vairākums no mums sev uzdeva jautājumu: "Bet ko tālāk?"
Es pamanīju šīs pārmaiņas jau pagājušajā gadā, vasarā un rudenī, kad mēs ar kolēģiem no Rīgas sākām rīkot Latvijas un Ukrainas komunikācijas kluba "Būt kopā un palikt pašam" pasākumus. Organizatoriskajā un morālajā ziņā mums ļoti palīdzēja fonds DOTS, bez maksas ļaujot izmantot telpas, savus kontaktus un sakarus. Tikties ar ukraiņiem nāca pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām, Latvijas ministrijām, Rīgas domes deputāti. Mēs daudz runājām par integrāciju, palīdzību, sadarbību. Tādas sarunas, reizēm pat ļoti emocionālas, palīdzēja daudziem saprast un pieņemt – tu Latvijā esi uz ilgu laiku. Un, jau to ņemot vērā, veidot dzīvi tālāk.
No šī brīža sākas vissarežģītākais katram no mums atsevišķi – lai arī tas ir sen un detalizēti aprakstīts daudzās grāmatās un pētījumos par emigrāciju. Taču viena lieta ir lasīt vai skatīties filmu, just līdzi tās varoņiem, bet cita – pašam nonākt situācijā, kad viss jāsāk no nulles, un saprast, ka varbūt ne tuvu neesi varonis. Ka tava emigrācija nepavisam nav brīvprātīga, meklējot, tā teikt, labāku dzīvi, bet ir piespiedu kārtā kaimiņvalsts asiņaino ambīciju dēļ. Un tu atkārto emigrantu klasisko ceļu, lūk, tieši tagad un šeit, un šajā ceļā ir vilšanās, kritieni, izmisuma lēkmes un mazas uzvaras.
Ludmila stāsta: "Esmu divdesmit gadus nostrādājusi lielas Ukrainas pilsētas mērijā. Taisīju karjeru līdz finanšu pārvaldes priekšnieces amatam. Kad sākās karš, ar dēlu un meitu atbraucu uz Latviju. Vīrs palika, viņam bija bizness, viņš mums sākumā palīdzēja. Pēc tam viss tika sabombardēts. Un mēs ar meitu gājām strādāt." Tagad viņa ir administratore kādā Rīgas uzņēmumā, un īpaši sākumā nekādi nespēja apspiest sevī lielu priekšnieci. Tādēļ viņai ir pastāvīgs iekšējais diskomforts.
Darbā viņa neļauj emocijām izpausties, bet ārpus darba Ludmila pastāvīgi cīnās ar sociālā statusa krituma kompleksu.
Dēls ir pusaudzis, nespēja mācīties latviešu skolā, tiešsaistē mācās Ukrainas skolā, vēlas atgriezties. Savukārt meita iepazinusies ar puisi no Rīgas un pilnīgi dabīgi iekļaujas Latvijas pašreizējā dzīvē.
Marija, ārste. Viņas diploms Latvijā tika atzīts, strādā poliklīnikā. Arī ir meita. Bez vīra, no Harkivas. Prāto:
"Ar katru dienu ir aizvien mazāk iespēju, ka mēs atgriezīsimies. Ļoti skumstu pēc Harkivas, bet atgriezties man jau vairs nav, kurp un pie kā.
Nav ne dzīvokļa, ne draugu, ne tuvinieku. Mācos valodu, pierodu pie jaunajām prasībām un reglamentiem darbā. Varbūt kādreiz atvēršu savu kabinetu. Meitas dēļ jāpaliek."
Socioloģiskās aptaujas Eiropas Savienībā atkarībā no uzturēšanās valsts rāda: 30-40% ukraiņu noteikti nolēmuši palikt. Droši vien uz jautājumu, vai palikt pavisam, vai varbūt agri vai vēlu atgriezties Ukrainā, daudzi ukraiņi Latvijā sev jau ir devuši atbildi. Vai tā ir galīga? Katra jauna kara diena ienes tajā korekcijas. Kādas – laiks rādīs.
