ĪSUMĀ:
- Bērnam jau tu tā īsti nekad nevari būt gatavs – līdz kamēr tev viņš ir!
- Zanda bija pārliecināta, ka nespētu un nekad neizvēlētos audzināt smagi slimu mazuli, – negribētu tam pakļaut ne sevi, ne arī bērniņu.
- Ja Miks būtu bijis viņai blakus dzemdībās, pēc Zandas domām, Dzemdību nama personāls neuzdrošinātos pret viņu tā izturēties.
- Miks viņu ģimenē uzņēmies stereotipisko "mātes lomu", bet pašam pret to iebildumu nav.
- Zanda nav cilvēks, kuram bērns ir dzīves vienīgā jēga, bet mātes loma – primārā identitāte: "Tā ir tikai viena no manām lomām!"
Zanda un Miks sastapās kino vidē nu jau vairāk nekā pirms 10 gadiem. Zanda padomāja, ka tas gan ir smuks kameras asistents, bet toreiz Miks bija saderinājies, un abu attiecības izveidojās tikai pēc pāris gadiem. Pats attiecību sākums bija "all fun and games" [viegls – red.], bet tās ļoti strauji kļuva intensīvas – tik strauji, ka brīvību un bezatbildību mīlošā Zanda pat vienā brīdī nobijās un nodomāja, ka nu gan jābēg... Taču abi drīz vien sāka dzīvot kopā – tā teikt, sakārtoja savas mīlestības praktisko pusi.
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio podkāsts "Normāla ģimene" eksperimentālā formātā vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes savās virtuvēs spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Kā tapa podkāsts, lasi šeit.
Podkāstu klausies:
Pēc laika pāris sāka koķetēt ar domu par bērnu – kopā bija forši un labi, abi jutās pieauguši un gatavi... Vismaz Miks tāds jutās – Zandai šķiet, ka viņš bērniem jau bija krietni gatavāks nekā viņa pati. Zandai plānu par bērniem pārskatāmā nākotnē patiesībā nebija – viņa tam īsti nejutās gatava, bet piekrīt Mika apgalvojumam, ka bērnam jau tu tā īsti nekad nevari būt gatavs – līdz kamēr tev viņš ir! Bet viņa ir pārliecināta, ka galvenais ir – ar kādu cilvēku tu bērnu kopā radi.
Zandai gan tolaik bija reproduktīvās veselības problēmas un ilgstoši izpalika menstruācijas, un, lai gan abi bija pārstājuši izsargāties, viņai šķita – stāvoklī viņai noteikti nemaz tik viegli palikt neizdosies! "Uzspēlējām loteriju," Miks smejas, bet Zanda atzīst, ka tā apzināti viņa šajā loterijā nemaz nebija piedalījusies: "Jā, es tajā ierakstīju savu vārdu un uzvārdu, bet jutos tā, it kā piedalītos automašīnas izlozē – uzvara ir neiespējama!"
Tāpēc ginekoloģes paziņojums, ka Zanda ir stāvoklī, viņai bija milzīgs šoks.
Prieks gan bija īss – pirmajā pārbaudē nebija dzirdami bērna sirdspuksti, un ārste brīdināja, ka tā var izrādīties tukša augļa ola, taču pat tad, kad vēlāk noskaidrojās, ka grūtniecība turpinās, vieglāk nekļuva: "Palika tikai sliktāk," teica Zanda.
Grūtniecību viņa atceras ar lielām šausmām – Zanda nevienu brīdi nebija priecīga, tikai nepārtrauktā stresā. Pirmajā skrīningā atklājās, ka Dauna sindroma risks auglim ir 1:6 – milzīgs cipars! Ārste Zandai ieteica doties pie ģenētiķa, un tobrīd pāris izdzīvoja smagas pārdomas: ko darīt, ja sliktās ziņas apstiprināsies.
Zanda bija pārliecināta, ka nespētu un nekad neizvēlētos audzināt smagi slimu mazuli – negribētu tam pakļaut ne sevi, ne arī bērniņu: "Protams, ja ar bērnu kaut kas notiktu vai situācija atklātos tikai vēlāk, mēs ietu, cīnītos un darītu visu iespējamo, bet pieņemt šādu lēmumu brīdī, kad ir izvēle, es noteikti nespētu." Zandas grūtniecībā gan tālākie testi uzrādīja jau daudz labākus rezultātus, un tomēr posms bija ārkārtīgi smags – Miks daudz bija prom darbos, sākās Covid-19, Zanda zaudēja tēti.
Ārkārtīgi smags pārdzīvojums izrādījās arī dzemdības – lai gan pagājuši jau trīs gadi, Zandai par piedzīvoto joprojām ir grūti runāt, un tas izraisa milzīgas negatīvas emocijas. Covid-19 ierobežojumu dēļ Miks nevarēja būt klāt dzemdībās, un Zanda piedzīvoja emocionāli vardarbīgu attieksmi no medicīnas personāla. Pret viņu izturējās ļoti noraidoši, un dzemdību laikā, kad viņa uzdeva jautājumus, viņai pateica, ka bērns noteikti bez anomālijām nepiedzimšot...
Zanda ir pārliecināta: ja Miks būtu bijis viņai blakus, personāls neuzdrošinātos izturēties pret viņu tik slikti.
Tas, cik ļoti notikušo pārdzīvoja Zanda un cik smagus nospiedumus tas viņā atstājis, kontrastē ar Mika pieeju – viņaprāt, nav vērts tik ļoti gremdēties negatīvās atmiņās, cilāt visu negatīvo, kas noticis... Zanda uzskata, ka Miks līdz galam notikušo nekad nespēs saprast, un atzīst, ka dziļi sirdī vīram vienmēr nedaudz pārmetīs par to, ka nav bijis blakus, lai gan pati apzinās, ka tas ir iracionāli – tā nebija viņa izvēle. Pēc dzemdībām, lai gan mazulis bija vesels, Zandu pat pārņēma pašnāvnieciskas domas – Dzemdību namā nekāda psiholoģiska atbalsta pēcdzemdību posmā nebija, un sieviete turpmākajos mēnešos piedzīvoja pēcdzemdību depresiju. Ideja par laimes pilno idilli pēc bērna piedzimšanas izrādījās tikai mīts, un Zandu ilgi nepameta neadekvātuma sajūta – viņa jutās kā nespējīga, nevērtīga māte, kas pat nespēj pati pabarot savu bērnu!
Abu viedokļi atšķiras arī par bērnkopības pieredzi pirmajos bērna dzīves gados, it sevišķi pirmajā: Zandai šis posms likās ārkārtīgi grūts, kamēr Mikam – salīdzinoši viegls. Zanda savu nepilnvērtības sajūtu skaidro arī ar mātēm uzlikto sabiedrības spiedienu, kamēr Miks, lai gan atzīst, ka pieļāvis pa kādai kļūdiņai, par apkārtējo viedokli pārāk neuztraucas un uzskata sevi par labu tēvu, kam Zanda ne mirkli nešauboties piekrīt!
Pēc Zandas domām bērns no vecākiem prasījis daudz upuru, bet Miks, kurš pēc bērna viena gada vecuma aizgāja no pārāk neprognozējamā darba kino industrijā, lai veidotu stabilu karjeru informācijas tehnoloģiju jomā, to par upuri neuzskata – tas vienkārši ir bijis racionāls veids, kā nodrošināt ģimenei iztiku, bet meitai – stabilitāti, kur vismaz viens no vecākiem vakaros parasti ir mājās. Zanda tikmēr turpinājusi karjeru kino jomā, par ko nereti jūtas vainīga, jo darbs kino prasa milzīgu fizisko un emocionālo resursu apjomu no visas ģimenes, arī daudz prombūtnes. Miks atzīst, ka neliela aizvainojuma sajūta viņu reizēm tomēr pārņem: viņa dzīve ir darbs un bērns, un daudz laika nekam citam nepaliek.
Abiem šķiet, ka Miks viņu ģimenē uzņēmies stereotipisko "mātes lomu", bet Mikam pret to iebildumu nav.
Zanda ir tā, kas iepriekš dzīvojusi ļoti neatkarīgi un brīvi un kurai bērna ienākšana dzīvē likusi ļoti daudz ko sevī salauzt. Viņa atzīst, ka joprojām ar zobiem un nagiem cenšas noturēt vismaz kaut ko no līdzšinējās dzīves un nav cilvēks, kuram bērns ir dzīves vienīgā jēga, bet mātes loma – primārā identitāte: "Tā ir tikai viena no manām lomām!"
Par spīti grūtībām pāris tomēr plāno arī otru bērnu! Zanda atzīst, ka tas, protams, ir smieklīgi: tik daudz runāt par grūtībām un upuriem, ko bērns prasa, bet gribēt tam iet cauri vēlreiz... Racionāli to izskaidrot nevar, bet acīmredzot tajā ir arī kaut kas tik skaists, ka to gribas – par spīti visam. Zanda vēlas arī "īstu grūtniecību" – tādu, kuras laikā uzņem banālas grūtnieču bildītes, rīko gender reveal ballītes [ballītes, kurās atklāj gaidāmā mazuļa dzimumu – red.] un tamlīdzīgi.
Jo pirmajā reizē viņa pat ne reizi ar lielo vēderu nenofotogrāfējās – visu laiku šķita, ka viņiem Alises nemaz nebūs...
