Vai mums nākotnē būs supervaroņi?

ĪSUMĀ

• Popkultūrā pārāk maz parādās latviešu fokloras tēli
• Šobrīd dzīvojam importētu supervaroņu "uzraudzībā"
• Latvijai ir īsti varoņi, bet par tiem biežāk tiek runāts kā par upuriem, nevis izdzīvotājiem un uzvarētājiem
• 90. gadu sākumā, idealizējot 30. gadu Latviju, politikā netika pieņemtas Atmodas laika aktīvās sievietes
• Visiem labas nākotnes pamatā ir stāsti, kuros runājam par visām sabiedrības grupām, neaizmirstot nevienu

Supervaroņi, atkarībā no izdevēju drosmes un autoru vēlmēm, mēdza iesaistīties sociālpolitiskās tēmās – rasisms, dzimumu nevienlīdzība un citas.

Bet, ja skatāmies uz ASV supervaroni, tad redzēsim ASV problēmas, ASV jautājumus. Daži būs aktuāli arī Latvijai, bet daudz var būt sveša un nesaprotama.

Latvijas literatūrā un kino maz tiek izmantota mūsu pašu bagātīgā folklora un pasaku tēli – tos neatsvaidzina un neizmanto, lai runātu par šodienu. Lāčplēsis laiku pa laikam uzpeld, bet bieži tikai kā simbols uz krekliņa vai arī bezspēcīgs vīrietis ar "norautām" lāča ausīm.

Kāpēc gan modernizēts Lāčplēsis vai Māra ar dievības spējām nevarētu runāt par ienākumu nevienlīdzību Latvijā, vienlaikus cīkstoties ar ļaundariem – vadātājiem un lietuvēniem? Kāpēc trešais tēva dēls nevarētu cīnīties pret korumpētiem politiķiem, kurus nobūris jods, vai Laimdota nevarētu būt moderna biznesa sieviete, kura naktīs apkaro noziedzību Liepājas ielās? Varbūt mūsu supervaronis varētu palīdzēt uz ārzemēm aizbraukušajiem atgriezties Latvijā? Bet var jau būt, ka pasaku tēlu laiks ir pagājis. Valsts mītu būvēšana, radot tai varoņus un eposus, beigusies jau pagājušā gadsimta sākumā; domājot par nākotni, var vaicāt, vai mums nākotnē vajag šādus varoņus, varbūt vajag īstus cilvēkus?

Supervaronis ļauj aizbēgt fantāzijā un iedrošina

Šogad lielu popularitāti pasaulē (sevišķi ASV) guva supervaroņu filma "Melnā Pantera". Tā kases ieņēmumos apsteidza visas citas supervaroņu filmas un nopelnīja 700 miljonus ASV dolāru, lai gan galvenais tēls (Melnā pantera – fikcionālas Āfrikas karalistes Vakandas aizstāvis un karalis Tčala) nav bijis starp vēsturiski populārākajiem supervaroņiem.

Ir daudz supervaroņu filmu, bet šī bija viena no retajām, kur gandrīz visi aktieri bija tumšādaini. Tas kinoteātros ievilka tos, kuriem līdzšinējais baltādainais Dzelzs vīrs vai Kapteinis Amerika nebija saistošs.

Supervaroņu kino ir fantāzija, kas paredzēta, lai aizbēgtu no realitātes. Un to izdarīt ir vieglāk, ja skatītājs var identificēties ar varoni. Tāpat, kā liecina pētījums par sieviešu lomu zinātniskās fantastikas un fantāzijas kino, arī šādi realitātē nebalstīti stāsti var būt iedvesmas avots, kas mudina uz drošsirdību un savu mērķu sasniegšanu. "Melnā pantera" iedzīvināja jaunu stāstu, aizstājot tumšādainā noziedznieka vai kriminālā hip–hopa mākslinieka tēlu ar cildenu valdnieku. "BBC America" secina, ka sievietes un meitenes vēlas vairāk supervaroņu, ar ko identificēties, un 63% vecumā no 10 līdz 19 saka, ka šobrīd to ir par maz.

Senajās kultūrās ar pasakām, mītiem, teikām un varoņu eposiem tika fiksētas un tālāk nodotas konkrētās kultūras vērtības un pasaules skatījums. "Mītiskie varoņi un dievi cilvēkiem mācīja, kā rīkoties un nerīkoties," rakstā "Heroes in Virtual Space" saka horvātu folkloras pētniece Simona Klausa. Mūsdienu suparvaroņu stāstos ir atsauces gan uz sengrieķu, gan skandināvu, gan citu tautu mītiem. Supermena radītājs Džerijs Sīgals pats ir teicis, ka iedvesmojās no sengrieķu Herakla un Bībeles Samsona. Un arī supervaroņu komiksi vai filmas, kā jebkura cita mākslas forma, var gan piepildīt fantāzijas, gan parādīt labāku pasauli.

Komiksu un grāmatu autors Denijs Fingerots raksta, ka moderno mītu, proti, supervaroņu spēks ir to spējā pielāgoties. Modernie mīti, pateicoties savai komerciālajai dabai, spēj pielāgoties sabiedrības interesēm un runāt par komunistiem, korupciju, rasismu, homofobiju un jebkuru citu problēmu.

Latvijas plašajā kultūras, bet ierobežotajā valodas un finansējuma telpā šādu ilgdzīvojošu komercializētu supervaroņu stāstu nav. Nav arī superspiegu, superpolicistu, ģeniālu detektīvu.

Proti, aizbēgšanai no realitātes un iedvesmai jāizmanto ārzemēs radītais – ASV, Krievijā, citās turīgās valstīs.

Varonim starp upuriem nav vietas

Supervaroņa apraksts ir skaidrs – pārcilvēcisku vai teju pārcilvēcisku spēju, talantu, iespēju apveltīts tēls, kurš rīkojas saskaņā ar noteiktu morālo kodeksu. Ar varoņiem ir grūtāk. Vieni par varoņiem sauc kino zvaigznes, sportistus, kultūras darbiniekus, citi norāda, ka policisti un ugunsdzēsēji ir tādi. Vēl kāds saka, ka jebkurš, kurš maksā nodokļus, ir varonis. Savukārt režisore Krista Burāne, filmas "Pasaka par tukšo telpu" (2017) autore (filma stāsta par izcilo scenogrāfu un pedagogu Andri Freibergu), uzskata, ka vārds "varonis" šādā diskursā neiederas un to varētu attiecināt uz cilvēkiem, kas ir riskējuši ar dzīvību augstāku ideālu vārdā. Viņasprāt,

varoņu trūkums ir pazīme, ka dzīvojam mierīgos laikos. Tātad cerams, ka arī nākotnē varoņu nebūs.

Savukārt filozofijas doktore Ilze Fedosejeva raksta, ka varoņi ir "robežpārkāpēji un jaunas kārtības iedibinātāji".

Islandiešu pētnieks Markuss Mekls, saka, ka varonis ir paraugs, cilvēks, kas "mums rāda virzienu". Viņš uzskata, ka

tieši upura loma, kas Latvijā pieņemta 90. gadu sākumā, traucē mums atzīt savus varoņus – gribam, lai mūs atzīst par "lielākajiem upuriem pasaulē."

Identificēšanos ar upura lomu netieši šovasar apstiprināja Saeimas spīkere Ināra Mūrniece. Uzrunājot klātesošos Okupācijas muzeja dibināšanas gadadienā, viņa teica: "Latvijas Okupācijas muzejs ir viens no mūsu simboliem." Ciešanas ir padarītas par simbolu. Mekls atgādina, ka citviet pasaulē okupācijas muzeji tiek apvienoti ar pretošanās vai cīņas muzejiem (Igaunijā – Okupācijas un brīvības muzejs, Lietuvā – Okupācijas un brīvības cīņu muzejs), pat Izraēlā holokausta piemiņas muzejs runā par pretošanos un izdzīvošanu,

muzejā atļauj ienākt arī varonībai, tas nepaliek tikai kā piemiņa ciešanām.

Islandietis ir pētījis, kā Latvijā runā par neatkarības atgūšanas laiku, un secinājis, ka

esam izvēlējušies par varoņiem runāt kā par upuriem. Kā piemēru viņš min 20. janvārī barikāžu laikā nogalinātos, kurus attēlo upuru lomā. Tikmēr citviet Eiropā šādus cilvēkus padara par varoņiem.

Nevar gan noliegt, ka mums ir piemiņas vietas gan dažādos laikos kritušajiem karavīriem, gan citiem cietušajiem, bet pēc pētnieka domām, pietrūkst slavinājuma un memoralizācijas varoņu tēlos.

Vēsturi aizmirst nedrīkst, nogalinātie ir jāsauc vārdā un jāpiemin, taču šos likteņus varam izmantot savas nākotnes veidošanai. Kādā nesenā semantikas un komunikācijas pētījumā par cilvēku uztveri konstatētas būtiskas atšķirības, ja izvarotā persona tiek apzīmēta ar vārdu "upuris" vai "izdzīvotājs". "Izdzīvotājs" tiek asociēts ar pozitīvu nākamību un stabilāku garīgo veselību. Upuri toties uzskata par pasīvu, vāju, žēlojamu. Var spekulēt, ka upura diskurss nācijas līmenī rada sajūtas, ka arī valsts ir jāžēlo, ka tā ir nespēcīga un smagi cietusi.

Mekls arī norāda uz tendenci no vēstures varoņu stāstiem izgrūst tos, kuri neatbilst nacionālajai "etniskā latvieša" idejai, piemēram, cittautiešus, kuri kara vai okupācijas gados ir riskējuši un veikuši varoņdarbus. Kā piemēru viņš min ebreju izcelsmes Latvijas žurnālistu un politiķi Mavriku Vulfsonu. Viņš, kā secina pētnieks, dažkārt netiek pieminēts vēstures izdevumos vai muzejos, lai gan bijis būtisks Atmodas laika dalībnieks.

Tas gan mainās, un tam piekrīt arī Mekls, viņaprāt, jaunieši biežāk nepieņem upura lomu. Arī kultūrā sāk parādīties dažādi stāsti par varonību – var minēt jauno kinofilmu "Tēvs Nakts", kas vēsta par ebreju glābēju Žani Lipki. Tāpat šogad kinoteātros izrādīja filmu "Nameja gredzens", tā bija mēģinājums konstruēt episku varoņstāstu, kur galvenais tēls, lai gan šķietami cilvēks, veic pārcilvēciskus varoņdarbus.

Varoņstāsti gan ne vienmēr atbalsta progresu un palīdz sabiedrībai. Idealizēta pārcilvēku pielūgsme var novest arī pie pretējā.

Supervaroņi, ja nav gana dažādi, var kalpot par esošās pasaules kārtības saglabātājiem, kuri idealizē vienu skata punktu, piemēram, baltādainu heteroseksuālu vīrieti.

Šādi tiek izslēgti cita dzimuma, ādas krāsas un seksuālās orientācijas cilvēki. Stāsti var kļūt arī par neaizskaramu svētumu. Piemēram, Krievijā arhīva darbinieks tika atlaists pēc tam, kad tas atklāja, ka leģenda par Ivana Panfilova karavīriem, kas apturēja vācu armijas uzbrukumu Maskavai, ir PSRS propaganda.

Aizmirstās Atmodas sievietes

PSRS valdīja mīti par varonīgo komunisma cēlāju un, gan tikai vārdos, ne politikā vai realitātē, emancipēto sievieti, kuru, kā norāda Mekls, atgūstot neatkarību noraidīja. 90. gados arī bija vēlme atgriezties 30. gadu mitoloģizētajā Latvijā, kur sievietes pildīja pavarda sargātājas lomu. "Likās, ka tur ir tā laimība – sieviete ir mājsaimniece un vīrietis ir tas strādātājs," saka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece Marita Zitmane. Viņa kopā ar Lauru Ardavu-Āboliņu pētīja, kāpēc no politiskās telpas tika izstumtas Atmodas laika sievietes.

Veicot pētījumu, secināts, ka Atmodas laika aktīvās sievietes kopējā vēstures naratīvā neparādās kā uzvarētājas, jo politika tradicionāli ir maskulīns lauks, kurā viņas netika ielaistas.

Strikti skatoties, politiskā karjera veiksmīga izdevusies tikai šī brīža eiroparlementārietei Sandrai Kalnietei, bet arī viņa politikā iekļuvusi ilgu laiku pēc Atmodas.

"Sievietes savu darbu izdarījušas, tagad pastāviet malā, nāks veči sakārtot valsti," analizējot politikā iesaistīto sieviešu skaitu, secina pētniece. Zitmane norāda, ka šobrīd Latvijā ir sievietes varones, bet tās nav no politiskās vides. "Mums ir, protams, bijušas atsevišķas politiķes, lielas un varenas, un stipras, mums ir bijusi prezidente," saka Zitmane, skaidrojot, ka tomēr kopumā sabiedrība sievietes politikā nepieņem, tādēļ viņas, tajā skaitā Vaira Vīķe-Freiberga, nokļūstot pie varas, atmet savu feministisko pagātni un mērķus.

Tiek pieņemts, ka vīrietis politikā var būt valdonīgs un varaskārs, bet šāda sieviete tiek uzskatīta par "histēriķi un raganu".

Nevienlīdzība un sieviešu izstumšana izpaužas arī ļoti simboliski – Ivars Drulle, būdams Latvijas Bankas monētu dizaina komisijā, pamanījis, ka tikai uz divām kolekcijas monētām ir attēlotas sievietes un tās pašas ir kopā ar vīriešiem – Aspazija ar Raini un Aleksandra Beļcova kopā ar Romanu Sutu. Tikai "simbolisko varu mēs esam gatavi viņām [sievietēm] iedot," secina režisore Burāne.

Pēc simt gadiem

Ja mēs veidojam stāstus, vienalga – īstus vai izdomātus, tikai par vienu no grupām, tad arī mūsu nākotne būs balstīta tikai vienas grupas fantāzijās un kalpos tikai tās interesēm. Tāpēc, kā iesaka Zitmane, mums ir jāveido dažādi stāsti. "Melnā pantera", kas rādīja citādu tumšādaino varoni un sievietes režisētā supervaroņu filma "Brīnumsieviete" piesaista citu auditoriju un palīdz dažādām sabiedrības daļām saskatīt varoni sevī.

Arī Latvijā ir piemēri, kas rāda mums neierastu skatījumu:

• "Nameja gredzens" par Latvijas iedzīvotājiem kā vareniem karotājiem,
• "Tēvs Nakts" par latviešiem kā nesavtīgiem glābējiem,
• "Kriminālās ekselences fonds" par latviešiem, kuri meklē radošus risinājumus (gan filmas veidošana, gan filmas saturs tāds bija),
• Maija un Paija, kur sieviete glābj vīrieti,
• "Vella kalpi", kur latvieši uzveic zviedru pārspēku.

No dokumentāliem materiāliem var pieminēt Sanitas Reinsones grāmatu "Meža meitas", kas demonstrē citādu nacionālo partizānu stāstu – par sievietēm, kas cīnījās un dzīvoja mežos. Pateicoties Latvijā dzīvojošajam vjetnamiešu māksliniekam Kao Vietam Nguenam, Lāčplēsis ir parādījies modernos komiksos.

Tiek veidots arī podkāsts Lačplēsene, kur dizainere Malvīne Mennika, kā pati saka, "sarunājas ar iedvesmojošām sievietēm".

Ir arī rakstošie autori kā fantāzijas grāmatu rakstniece Laura Dreiže, zinātniskās fantastikas stāstu autors Toms Kreicbergs un vairāki citi.

Nevar teikt, ka stāstu nav, bet vajag vairāk, nevajag atteikties no iespējas pasapņot par latvieti tāltālā galaktikā. Mēs varam runāt arī par to, kā cietām, bet varam to nosaukt par stāstu, kā izdzīvojām. Ja noliksim upura tēlu pie malas, varbūt nākamajā simtgadē mums būs Māras, Laimas, Lāčplēša un Kurbada piedzīvojumu stāsti, ko izrādīs citu valstu kinoteātri. Iespējams, ka Latvijā diskurss par "laimīgajām zemēm", kur visu dara pareizi, arī mazināsies, ja mēs par saviem gan īstiem, gan izdomātiem varoņiem runāsim vairāk.

Latvijas nākamos simt gadus veidojam mēs, varam izvēlēties, kurp virzīt savu valsti – kam uzticēties, kam un par ko atdot savu naudu, kādu planētu atstāt nākamajiem cilvēkiem un kādus stāstus stāstīt.