Māris Zanders: Politiskās nebūšanas – pārspīlētās un nenovērtētās

Latvijā daudziem attieksme pret politiku un politiķiem ir tik skeptiska, ka mums pilnīgi pietiek ar dažiem skarbiem novērtējumiem, bet vienlaicīgi šī mūsu nevēlēšanās vispār domāt par “viņiem”, jo “tāpat viss skaidrs”, apgrūtina saskatīt politiķu un politikas Latvijā citas iezīmes.

Tātad daudziem no mums ir pilnīgi skaidrs, ka politiķi ir a) korumpēti, b) slinki, c) “atrāvušies no tautas”. Man ir dažas subjektīvos novērojumos balstītas pārdomas par šādu diagnozi.

Korumpētība.

Te jautājums skan: ko mēs ar to saprotam? Manuprāt, brutāla naudas bāšana kabatās vai ārzemju banku kontos vismaz tai politiskās elites daļai, kas atrodas Saeimā, tomēr nav raksturīga. Viens no iemesliem ir diezgan pragmatisks – pārāk daudz risku. Kāds no nelabvēļiem uzodīs un nosūdzēs un līdzīgi. Pieļauju, ka joprojām ir arī šādi brutālas korupcijas gadījumi, tomēr kopumā nepārspīlēsim.

Cita lieta, ka ir tāds slikts ieradums kā “acu pievēršana”. Deputāts zina vai vismaz nojauš, ka frakcijas vadītāju vai partijas pelēko kardinālu bīdītais lēmums nav pareizs, tomēr klusē. Jo nevēlas, sastrīdoties ar partijas līderiem, nākamajās vēlēšanās kandidātu sarakstā “nobraukt” uz leju. Vai nevēlas zaudēt kādu apmaksātu posteni parlamenta komisijās.

Respektīvi, nav runa par kukuļu ņemšanu, runa ir par nevēlēšanos “radīt sev problēmas”.

“Acu pievēršana” var izpausties arī tā, ka deputāts zina vai vismaz nojauš, ka kāda amatpersona vai uzņēmējs rīkojas, teiksim tā, apšaubāmi, tomēr klusē. Jo, kā mēdz teikt, negrib sabojāt attiecības. Jo nekad taču nevarot zināt, vai nākotnē no šī personāža, par kuru saudzīgi paklusēts, kaut ko nevajadzēs. Zināmā mērā pragmatiska nostāja - skarbā patiesība ir tā, ka vairums politiķu ietekmes ziņā tiešām var tikai apskaust kādu ierēdni vai uzņēmēju.

Vai tā ir korupcija? Spriediet paši.

Slinkums.

Tas, ļoti iespējams, izklausīsies banāli, bet man ir radies iespaids, ka daudziem politiķiem ir elementāras problēmas ar sava laika plānošanu. Es tagad iezīmēšu mazliet kariķētu ainu, bet – viņi visu laiku ir kaut kādās sarunās, sapulcēs, un daudziem patiešām nav laika, viņi patiešām jūtas nostrādājušies. Pat neanalizējot šīs milzu rosības jēgu, jo te katrs gadījums jāvērtē atsevišķi,

rezultātā vairumam mūsu dārgo lēmumu pieņēmēju nav laika kaut ko jaunu un vērtīgu izlasīt, iemācīties, paplašināt savu redzesloku.

Notiek drumslu sagrābstīšana internetā, sociālajos tīklos. Un ķeza ir tā, ka šī nav tikai konkrēto cilvēku individuāla problēma – viņu garīga iesūnošana galu galā ietekmē viņu darbu, attiecīgi arī citus.

Citiem vārdiem sakot, lai gan politiskajā vidē ir arī sliņķi, lielāka problēma, manuprāt, ir neorganizētība, nespēja atšķirt mazsvarīgo no būtiskā. Tas dažiem no viņiem rada izdegšanu, citiem apātiju.

“Atrautība no tautas”.

Man liekas, ka nevajadzētu jaukt narcisismu ar augstprātību. Tas, ka dažs labs politiķis uzskata par nepieciešamu piedrazot sociālos tīklus ar informāciju par savām gaitām, vairāk liecina, ka šis politiķis ir varen augstās domās par sevi. Bet tikpat labi var teikt, ka daudzi politiķi vēlētājiem pielien. Ļoti bieži tu no viņiem uz savu jautājumu neizspiedīsi skaidru atbildi,

jo viņi, redz, negrib kādu aizkaitināt, viņi grib patikt maksimāli lielam vēlētāju lokam.

Turklāt esmu patiešām pārliecināts, ka šī laipošana un raustīšanās atstāj uz politiķu psihi reālu ietekmi. Mēģināsim stādīties priekšā: no vienas puses, vairums politiķu diezgan labi apzinās sabiedrības negatīvo viedokli par sevi, un daudzi to uzskata par netaisnīgu; no otras puses, jo tuvāk vēlēšanas, jo biežāk politiķiem ar sakostiem zobiem vismaz vārdos jāapgalvo, ka publikas domas ir pareizas, svarīgas, citiem vārdiem sakot, jāglaimo cilvēkiem, apzinoties, ka šie cilvēki viņus, ļoti iespējams, ciest nevar. Var tikai minēt, kāda agresija uzkrājas mūsu dārgajos kandidātos, kad dažu mēnešu garumā, lai pēc tam varētu vairākus gadus saņemt puslīdz labu, garantētu atalgojumu, ir tā jāapspiež sevi...

Var jau būt, ka kāds politiskajās aprindās sevi tiešām uzskata par elitei piederīgu ar visām no tā izrietošām sekām, tomēr tad man jāsaka, ka diezgan kompleksaina mums tā elite.

Te, starp citu, vērts teikt dažus vārdus par politiķu attiecībām ar medijiem. Tās ir izcili liekulīgas. Politiķi zina, ka vairums žurnālistu nav augstās domās par viņiem, un atbild ar tikpat “siltām” jūtām, uzskatot žurnālistus par paviršiem sensāciju meklētājiem. Tomēr abas puses viena otrai ir nepieciešamas, un tāpēc

mēs bieži redzam rituālu “jūs, politiķi, izliekaties, ka no mums baidāties, un, mēs, žurnālisti, izliekamies, ka ticam, ka no mums ir jābaidās”.

Viens no Latvijas politikas trūkumiem, kas, manuprāt, nav pietiekoši apspriests sabiedrībā, ir visnotaļ plašu politisko aprindu centieni nostādīt sabiedrību ķīlnieku lomā, atsaucoties uz nenoliedzami sarežģīto ģeopolitisko situāciju. Tiek pieprasīts piedot kļūdas, norādot, ka alternatīvas būtu vēl sliktākas. Zināmu iemeslu dēļ es nevaru citēt klasiķi precīzi, tādēļ šo uzstādījumu pārfrāzēšu – jā, maitas, bet savējie maitas.

Un tieši tādēļ, ka alternatīvi scenāriji nav abstrakcijas,

tieši tādēļ, ka šie alternatīvie scenāriji ir slikti, šāda spekulēšana ir jo neglīta.

Trakākais ir tas, ka, kā man liekas, liela daļa no tiem, kuri ir pieredzējuši okupācijas periodu, ir spiesti šai shēmai “labāk zināms ļaunums nekā...” piekrist, jo atmiņas ir pārāk drūmas.

Korupcijas un darba kvalitātes problēmas ir arī citu valstu politiskajās vidēs, savukārt šī piesegšanās ar tā saucamajiem ārējiem riskiem varētu būt mums specifiska.

Esmu sarunājis virkni nelāgu lietu par pašmāju politiku, bet tas nenozīmē, ka aina ir viengabalaini drūma.

Pirmkārt, ir politiķi, kuri cenšas strādāt godprātīgi. Otrkārt, neviena no minētajām politiskās vides kaitēm nav nedziedināma. Ja politiķi nav galīgi aprobežoti, tad viņiem tikai jāapzinās, ka, paliekot dzīvot Latvijā, viņi nevarēs – lai kādu materiālo labklājību uzkrājuši – nevarēs norobežoties, paslēpties no savas darbības sekām. Te pat nav runa par juridisku atbildību.  Tādas, visdrošāk, nebūs. Runa ir par vides – sabiedrības emocionālās, ekoloģiskās, iekšējās drošības – sacūkošanu, un no šādas sacūkošanas sekām nevar atgaiņāties, pat ja tu apgrozies noslēgtā vidē.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti