Dace Akule: Pārdomas par videi draudzīgu dzīvesveidu

Bijusī žurnāliste un politikas pētniece, šobrīd vienkārši pilsoniski aktīvs cilvēks - Dace Akule -  dalās savās pārdomās par to, cik viegli vai drīzāk grūti ir dzīvot videi draudzīgi.

Censties dzīvot videi draudzīgi un ilgtspējīgi - tā ir augoša tendence daudzviet pasaulē, jo zinātne arvien vairāk atgādina par industrializācijas un cilvēku neapdomības negatīvajām sekām videi.

Pārāk liels resursu patēriņš un vides piesārņojums veicina klimata pārmaiņas un draud nākamajām paaudzēm par deficītiem padarīt tādus dabas resursus, kurus līdz šim esam uzskatījuši par pašsaprotamiem - mežus, kvalitatīvu augsni, ūdeni, zivis un dabas daudzveidību.

Tāpēc par videi draudzīgāku, ilgtspējīgāku dzīvesveidu jau daudzus gadus runā ne tikai vides aizsardzības jeb zaļie aktīvisti, bet arī valstu līderi, kuri Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī vienojušies par ilgtspējīgas attīstības mērķiem un klimata pārmaiņu ierobežošanu. Šo tendenču iespaidā uzņēmēji rada jaunus videi draudzīgākus produktus un pakalpojumus. Arvien pieaug atjaunojamās enerģijas ražošana un patēriņš. Taču ikdienā videi draudzīgu dzīvesveidu ir grūtāk īstenot, nekā aprakstīt uz papīra, jo daudz kas nav atkarīgs tikai no viena cilvēka rīcības. 

Kādi videi draudzīgi risinājumi ir salīdzinoši viegli īstenojami ikdienā?

Nav grūti piedomāt ierobežot ūdens patēriņu, piemēram, netecināt ūdeni lieki, tīrot zobus, vai samazināt ūdens strūklu, mazgājot traukus. Nav arī grūti retāk iet vannā, ja alternatīva - duša - prasa daudz mazāku ūdens patēriņu. Nav grūti lietot energoefektīvas spuldzītes un izslēgt apgaismojumu telpās, kad tas nav nepieciešams. Nav arī grūti atcerēties izslēgt elektroierīces, kad tās netiek lietotas - vai tas būtu radio, televizors vai dators, vai arī, piemēram, ūdens boilers, kad cilvēks dodas ilgākā prombūtnē no mājas un var neturēt to ieslēgtu.

Nav grūti arī aizstāt plastmasas iepirkumu maisiņus ar auduma maisiņiem - tikai jāatceras tos vienmēr paņemt līdzi iepirkšanās tūrē un pateikt "nē" pārdevējiem, kas allaž laipni piedāvā plastmasu.

Vērīgam resursu taupītājam salīdzinoši viegli varētu būt arī piedomāt par otrreizēju materiālu izmantošanu, piemēram, pierakstiem izmantot apdrukātu lapu otrās puses vai saglabāt papīra iepakojumu, lai to izmantotu vēlreiz, piemēram, dāvanu iesaiņošanai. Tāpat nav grūti aizstāt sadzīves ķīmijas preces ar videi draudzīgākām alternatīvām - tikai rūpīgi jāizpēta tirgotāju piedāvājums, sekojot attiecīgiem marķējumiem, kas apliecina, ka produkts ir videi draudzīgāks. 

Visas līdz šim minētās rīcības ir atkarīgas tikai no katra cilvēka izvēles darīt tā un ne citādi.

Taču daudz grūtāk ir dzīvot zaļi, kad viena cilvēka vēlme rīkoties sastopas ar citu cilvēku izvēli nerīkoties, veidojot sistēmas, kas nav gatavas videi draudzīgiem risinājumiem.

Viens piemērs ir atkritumu šķirošana. Tā ļauj samazināt izmaksas par atkritumu apsaimniekošanu un palīdz nodrošināt, ka daļa atkritumu tiek pārstrādāti, radot jaunus produktus. Jā, cilvēks var savā mājoklī rūpīgi nošķirt papīru, plastmasas iepakojumu un stikla taru no pārējiem atkritumiem. Bet ko darīt, kad daudzdzīvokļu mājas pagalmā nav pieejami attiecīgie konteineri, un mājas apsaimniekotāji apgalvo - tos ierīkot esot bezjēdzīgi, jo visi atkritumi beigās tik un tā nonākot vienā kaudzē atkritumu poligonā?

Ja nav nepieciešamā pieprasījuma no vairākuma mājas iedzīvotāju un attiecīgas reakcijas no atbildīgajiem, vajadzīgā infrastruktūra arī nav pieejama, un tad atkritumu šķirošana vienas mājsaimniecības ietvaros tiešām kļūst bezjēdzīga cīņa ar vējdzirnavām.

Otrs piemērs ir apgaismojums daudzdzīvokļu kāpņu telpās. Tik daudzviet elektrība  tiek dedzināta nevajadzīgi tikai tāpēc, ka nav iebūvēti sensori, kas ļautu apgaismojumam degt tikai tad, kad tas tiešām ir vajadzīgs, tādējādi taupot resursus.

Protams, vajadzīgās izmaiņas prasa līdzekļu ieguldījumu, kas vēlāk atmaksāsies mazākos elektrības rēķinos. Tomēr, ja šādas izmaiņas nevēlas vairākums daudzdzīvokļu mājas iemītnieku, ir neiespējami panākt attiecīgās reakcijas no mājas atbildīgajiem, un vēlme netērēt resursus nevajadzīgi paliek tikai vēlmju līmenī. 

Bet gluži citi zaļās sirdsapziņas pārmetumi varētu būt tiem vairākiem tūkstošiem auto īpašnieku Latvijā, kas brauc ar “Volkswagen” koncerna dīzeļmotora automašīnām, kurās ražotājs iebūvējis kaitīgo izmešu rādītājus manipulējošu ierīci.

Mašīnās iebūvētā programmatūra ieslēdz izmešu kontroli, kad tiek veikta auto pārbaude, bet parastajā braukšanas režīmā izmešu kontrole nedarbojas, ļaujot mašīnai radīt daudz lielāku kaitīgo izmešu apjomu. Citiem vārdiem, auto nav tik nepiesārņojošs jeb zaļš kā rakstīts tā papīros.

Atzīšos - mans auto ir tieši šāds, un mani ''zaļās sirdsapziņas'' pārmetumi ir lieli, jo es līdz 2015.gada rudenim domāju, ka braucu ar videi draudzīgāku auto. Biju noticējusi ražotāja solījumiem un mārketingam, ka mašīnai ir ne tikai zemāks degvielas patēriņš, bet arī zemāki oglekļa dioksīda jeb CO2 izmeši. Bet nu jau vairāk nekā gadu ar pusi gaidu ziņu, kad manā mašīnā manipulējošā ierīce tiks nomainīta, un sekoju līdz, kā auto koncerns uzņemas atbildību par klientu maldināšanu visā pasaulē.

Amerikas Savienotajās Valstīs “Volkswagen”  uzņēmies segt kompensācijas auto īpašniekiem, pārdevējiem, regulatoriem un valstīm aptuveni 25 miljardu ASV dolāru apjomā.

Bet Eiropā prasības pret “Volkswagen” pagaidām ir salīdzinoši maigas. Itālijā konkurenci un patērētāju tiesības uzraugošā iestāde uzlikusi ražotājam sodu vairāk nekā 5 miljonu eiro apmērā par maldinošu mārketingu. Tikmēr Vācijā viens no lielākajiem jūras velšu produktu ražotājiem “Deutsche See” ir cēlis prasību pret “Volkswagen” par "ļaunprātīgu maldināšanu". Šis uzņēmums līzingā izvēlējies izmantot tieši “Volkswagen” auto, jo uzticējies, ka tas nodrošina videi draudzīgākos un ilgtspējīgākos mobilitātes risinājumus. Tas “Deutsche See” ir svarīgi, jo uzņēmums cenšas strādāt videi draudzīgi - 2010.gadā tas ieguvis atzinību kā ilgtspējīgākais uzņēmums Vācijā.

Šis stāsts parāda, ka vīlušies un maldināti var justies ne tikai individuālie klienti, bet arī uzņēmumi, kas izmantoja “Volkswagen” koncerna ražotās mašīnas, jo vēlējās rīkoties videi draudzīgi. Bet fakts, ka - par spīti šim skandālam – “Volkswagen” grupa, salīdzinot ar citiem auto ražotājiem, pērn pasaulē pārdeva visvairāk automašīnu, rosina aizdomāties par patērētāju vērtībām un uzdot jautājumus par to, cik svarīgi ir vides apsvērumi un godīgums.

Šis stāsts arī parāda, ka videi draudzīgāku dzīves veidu ir grūti īstenot, ja nav iespējams uzticēties, ka produktu ražotāji un pakalpojumu piegādātāji tiešām nodrošina videi draudzīgākus risinājumus. Šādā situācijā indivīds tiešām ir bezspēcīgs.

1 komentārs
Arm Būmanis
Mani ar jau ilgu laiku moka līdzīgas pārdomas, dzīvot zaļi ir grūtāk, bet jāpopularizē tās izvēles, kas ir tikai bik grūtāk, kā dzīvot ikdienā... Auto var nebūt zaļš, bet vari piekopt zaļāku braukšanas stilu, nomazgāt logus (lai vairāk ieplūst ārpuses siltums), un iegādāties biezākus aizskarus, kuri neļautu tam aizplūst gaisā caur logiem. Atkritumus var mēģināt neražot, iegādāties produktus ar bioloģiski degradējošos vai bez iepakojumu. Iegādāties tikai to ko patiesi vajag. Skumji gan bik ka visus gadus mums valdībā ir ZAĻIE zemnieki, un nekas netiek darīts valsts zaļināšanā. Cilvēkam jāmaksā par to ko pātērē, par visiem maisiņiem, par CO2 benzīnā, un iepakojumu ražotājiem ar jāuzņemas lielāka atbildība, par to kas paliek aiz viņiem... Par to ko nemaksājam, nenovērtējam
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti