Dainis Kreilis: Daži mirkļi pilsētvides paradīzē – Amsterdamā

Martā man bija lieliska iespēja īsi iepazīt Amsterdamas jaunākos veloinfrastruktūras risinājumus un īsi izbaudīt pilsētvides paradīzi.

Amsterdamā mūs sagaidīja vietējais velobūvju gids, naktsmāju nodrošinātājs, jau divus gadus pilna laika students un ēdienu izvadāšanas tiešsaistes servisa velokurjers – Jorens. Nevar nepiekrist Jorenam – Amsterdamā ir forši.

Tajās dienās, kad Jorens strādā, viņš ar divriteni nobrauc ap 100 km. Divu gadu laikā, kopš viņš dzīvo Amsterdamā, ir vienu reizi pamatīgi saskrējies ar nevērīgu tūristu, un otro reizi nokrita, jo ar priekšējo ratu ieķērās uz brauktuves esošajā tramvaja sliedē. Mazas sadursmītes ir gandrīz norma, tāpēc visu laiku ir jāuzmanās.

Milzīgā riteņbraucēju plūsma un apstāklis, ka riteņbraucēji var parādīties jebkurā brīdī no jebkuras puses, tieši tūristiem ir pamatīgs pārbaudījums.

Vietējie redzami dusmojas, ja tūristi “vazājas” pa veloceļu, pa kuru viņiem ir jābrauc, reizē jādzer kafija un vēl jārunā pa tālruni. Ķiveres lieto varbūt 2% riteņbraucēju.

Amsterdama ir Rīgas sadraudzības pilsēta, apmēros tikpat liela kā Rīga, atrodas pie jūras un ir līdzena, ja neskaita pāri kanāliem ar pacēlumu veidotos daudzos tiltiņus. Centrā ir šauras brauktuves, tādējādi tiek nodrošināti droši apstākļi, lai visefektīgāk pārvietotos ar divriteni vai motorolleru.

Visā Nīderlandē ir pamatos ļoti vienkāršs un vienots vides dizaina standarts, kas skaidri nosaka, kādām jābūt brauktuvēm un ietvēm. Infrastruktūra ir plānota tā, lai primāri tiktu nodrošināta mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku – gājēju un riteņbraucēju – drošība.

Amsterdamā ik gadu tiek veikti nozīmīgi pilsētvides uzlabojumi, primāri pilnveidojot veloinfrastruktūru. Pilsētas centrs ir paredzēts sabiedriskajam transportam, gājējiem un riteņbraucējiem, tajā iekļaujas arī autovadītāji ar savām automašīnām, bet tie noteikti nav dominējošie. Riteņbraucējs ir vai nu uz brauktuves, vai izmanto kādu no veloinfrastruktūras piedāvātajiem risinājumiem. To ir daudz un vēl vairāk.

Uz ietves riteņbraucēji nebrauc, līdz ar to gājēji uz ietvēm jūtas droši. Autovadītāji riteņbraucējus vienmēr palaiž vai mierīgi brauc, līdz ir droši tos apdzīt.

Gandrīz visās Nīderlandes dzelzceļa stacijās ir iespēja ar savu personificēto dzelzceļa karti izīrēt divriteni par trīs eiro uz 24 stundām. Dzelzceļš ir pilnībā integrēts kopējā satiksmes tīklā, un dzelzceļa stacijas savstarpēji savienotas arī ar veloinfrastruktūru. 

Amsterdamas ritms ir ļoti dzīvs, bet tajā pašā laikā plūstošs un rāms. Ŗīgas Čaka ielas satiksmes intensitātes (pārvietoto cilvēku skaita) ziņā līdzvērtīgā ielā var dzirdēt pat putnus, jo nav auto radītā trokšņa. Neticami daudz cilvēku pārvietojas ar divriteņiem. Gaiss ir tīrāks un mazāk putekļains.

Uz visām Nīderlandes vienvirziena ielām riteņbraucējiem ir ļauts braukt arī pretēji braukšanas kustības virzienam - viņi brauc abos braukšanas virzienos ar atsevišķu velojoslu vai veloceļu, vai bez tām, un tas nevienu neapdraud.

Pilsētvide tiek veidota tāda, lai trīsgadīgs bērns droši pats varētu aizbraukt uz savu bērnudārzu ar divriteni vecāku pavadībā.

Sirms vīrs savā minielektromobilī var aizbraukt līdz veikalam vai ārstam no savas mājas durvīm. 

Uz visām pilsētas centra ielām regulāri ir ātrumvaļņi, kas mazina kopējo satiksmes ātrumu, turklāt tie izveidoti tā, lai reizē kalpotu arī kā gājēju pārejas starp krustojumiem ar 0 cm līmeņu starpību – perfekti, lai šķērsotu brauktuvi ar ratiem vai citiem riteņiem. 

Pilsētas centrā ir Latvijā vēl nezināmās “veloielas” (var redzēt, ka bijušās parastās ielas, izmēros kā Krišjāņa Barona iela, Krišjāņa Valdemāra vai pat Brīvības iela, ar sabiedriskā transporta joslu vidū), kurās maksimālais braukšanas ātrums ir 30 km/h. Riteņbraucēji pārvietojas pa visu brauktuvi, asfalts ir sarkanā krāsā kā veloceļam, bet pa veloielu atļauta arī pārvietošanās automašīnās, autovadītājiem iekļaujoties riteņbraucēju plūsmā, bet dodot tiem priekšroku.

Visbīstamākie satiksmē ir motorolleru vadītāji, kas lido kā bites un strauji attīsta lielu ātrumu. Tie nevienam nepatīk.

 Radošais pārskats un novērojumi aplūkojami šeit:

Priecīgus svētkus! Pēc tiem 18. aprīlī tiekamies atvērtajā forumā par brīvprātīgo iesaistīšanos savas pilsētvides attīstībā un kopīgi plānosim ideālo pilsētas satiksmes infrastruktūru.

Ja netiksi, klausies tiešraidi "Pieci.lv" #UzRiteņiem, otrdienās no 19.07.

Iesaki šo rakstu
5 komentāri
.
Jaunais cilvēx piemirsis vienu būtisku niansi. Holandē sniegs ir labi ha reizi piecos gados un ilgst dazas stundas. Latvijā riteņbraukšanas sezona ir labi ja 8 mēneši.
Ādams Po
Nīderlandē , visi celiņi tiek sāļoti , ja ir pat mazākais risks ka būs ledus- . Zviedrijā, Norvēģijā , ir sniegs un visi brauc pa ziemu ar ričukiem , nav nekādas problēmas velo celiņus notīrīt. Es braucu cauru gadu , sniegs nav problēma, ledus ja netiek tīrīts ir problema gan man, gan gājējam , gan autovadītājam.
Aldofs
Pilnīgas muļķības. Visu nosaka infrastruktūra. Ja ir veloceļi un ziemā tiek adekvāti tīrīts, tad brauc daudzi. http://pilsetacilvekiem.lv/lv/latvija-ir-parak-auksts-un-lietains-lai-brauktu-ar-velosipedu/
.
var, ja patīk extrēmas izklaides, bet standarta pārvietošanās līdzeklis lielai sabiedrības daļai, seniorus ieskaitot, ziemā tas nav. Nekur, kur ir garas ziemas, veloinfrastruktūra tomēr nav niteicošā. Arī ar to Amsterdamu ir, kā ir. Velosipēdisti tur diemžēl nerēķinās ar gājējiem, piemēram, nomet riteņus pie kroga uz ietves, gājējam jāiet pa rensteli.
Tā nav
Muļķības. Braukt ar velosipēdu var visu gadu.
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti