Otrdien gaisa temperatūra Ņujorkā dienā sasniedza 34 grādus pēc Celsija, trešdien un, iespējams, ceturtdien sola vēl lielāku svelmi. Pirmo reizi vēsturē pieņemts lēmums vīriešu turnīra spēlēs pēc trešā seta ieviest desmit minūšu pārtraukumu, jo šādā karstumā izturēt svelmi laukumā ir grūti. Cietais jeb hard segums sakarst nežēlīgi, un laukuma virsmas temperatūra pat ir tāda, ka basām kājām pa to nevarētu pastaigāt. Neraugoties uz šīm pauzēm un ledus kompresēm īsajos pārtraukumos,
daudzas spēles otrdien pat netika pabeigtas, sportistiem karstuma dūrieni, ir cietušie arī skatītāju vidū.
Sevastova šoreiz no mūsējām atbildīgo turnīru sāka pirmā jau pirmdien vakarā pēc mūsu laika pret horvātieti Donu Vekiču. Arī karsts, ap 30 grādiem – pirmā spēle beidzās laimīgi, ar uzvaru trijos setos, kaut vienubrīd jau it kā Vekiča bija lauzusi spēles gaitu sev par labu. Anastasija tika šai krīzei pāri, trešā seta sākumā atspēlēja vairākas breikbumbas un beigās uzvarēja visai spēcīgo pretinieci.
Daudzi gan pirms tam par izteiktu favorīti nosauca mūsu tenisisti, līdzšinējo trīs savstarpējo spēļu bilance bija par labu Sevastovai. Bija, bet realitātē Vekiča ir ļoti bīstama, viņa tikusi krīzei pāri, pati ir jauna, gara un spēlē agresīvi, uz cietā seguma var būt bīstama daudzām pretiniecēm. Šis tomēr ir visaugstākās raudzes turnīrs, kam visi īpaši gatavojas. Vekiča nupat spēlēja Vašingtonas finālā, savukārt jūlijā sasniedza Vimbldonas astotdaļfinālu, tāpēc
runāt par kādu izteiktu favorīti reāli nevarēja.
Sevastovai pēdējie turnīri nemaz tik sekmīgi nebija, tāpēc vērtēt viņas izredzes pēc seniem rezultātiem nebija īsti korekti. Labi, ka Nastja spēja uzvarēt un parādīt kopumā labu sniegumu pirmajā mačā, citādi būtu gājis plāni.
Kopumā šogad Sevastovai līdz ”US Open” bija labāka bilance vienspēlēs nekā Aļonai Ostapenko. Anastasijai bija 30 uzvaras un 16 zaudējumi, Aļonai – 19 panākumi un 16 zaudējumi. Tiesa, statistiski visu salīdzināt nevar, tas viss relatīvi. Ostapenko vareni nospēlēja Vimbldonā, tikai pusfinālā zaudējot nākamajai čempionei Angelikai Kerberei. Sevastova varbūt ir stabilāka kopumā, bet ”Grand Slam” turnīri šogad nav padevušies, ir gan viens čempiones tituls Bukarestē, taču šis turnīrs raudzes ziņā kotējas daudz zemāk.
Ostapenko kā vienmēr ir neprognozējama.
Parīzē šoreiz jau zaudējums pirmajā kārtā, pēdējos divos turnīros Sinsinati un Monreālā tāpat. Toties Aļona pavasarī spēlēja lielā Maiami turnīra finālā, un, reāli vērtējot, viņas iespējas ko ievērojamu sasniegt ir lielākas nekā Sevastovai. Treneri un padomdevēji mainās, bet pati Aļona paliek iepriekšējā – veiksmīgās spēlēs var pārspēt jebkuru pasaules tenisisti, toties neveiksmīgās zaudēt tādām spēlētajām, kas reitingā krietni zemāk, bet toties māk izvēlēties pareizo taktiku pret mūsu tenisisti.
Aļonas emocijas laukumā dažkārt viņai pašai nāk par sliktu, taču tikpat labi viņa nekad nepadodas un spēj lauzt cīņas gaitu sev par labu. Panākumi pērn Parīzē gūti kopā ar spāņu treneri Anabelu Medinu Garigesu, vēlāk par Ostapenko treneri kļuva austrālietis Deivids Teilors, bet ne uz ilgu laiku. Nu jau Teilors ir amerikānietes Medisonas Kīsas komandā, savukārt ar Ostapenko strādā nīderlandietis Glens Šāps, kurš pirms tam trenēja igaunieti Aneti Kontaveitu. Kā redzam, arī treneru sastāvs ir tikpat mainīgs kā sniegums laukumā, nemainīga šajā treneru korpusā ir tikai sportistes māte Jeļena Jakovļeva.
Prognozēt Ostapenko iespējamos rezultātus Ņujorkā neviens laikam neriskēs.
Viņa nav pati galvenā favorīte uz čempiones titulu, tomēr viena no spēlētajām, kam ir par spēkam izcīnīt čempiones kausu. Ja Ostapenko iespēlēsies un nebūs nekādu savainojumu, ar katru nākamo kārtu Aļona var palikt arvien labāka un bīstamāka pretiniecēm, tā bija arī viņas triumfālajā turnīrā pērn Parīzē. Sākums Ņujorkā bija smags, daudz kļūdu, izlaists pārsvars otrajā setā, tāpat arī trešajā, neizmantotas vairākas mačbumbas. Petkoviča spēlēja labi, tomēr visu noteica daudzās Aļonas kļūdas. Karstumā nav viegli, taču ir arī kāds pluss – šādos apstākļos bumbas lido krietni vien ātrāk, un tas nāk par labu Ostapenko uzbrūkošajam spēles stilam.
Sievietēm grūti izcelt kādu izteiktu favorīti. Pat Serena Viljamsa pēc bērna piedzimšanas vairs nav tik neuzvarama. Viņa var neizturēt šo maratonu, galu galā jau pieskaitāma tenisa veterānēm, kuras debija Ņujorkā pieaugušo konkurencē bija pirms 20 gadiem. Pasaules reitinga līdere Simona Halepa pirmajā kārtā sensacionāli zaudēja igaunietei Kaijai Kanepi. Igaunijas tenisiste perfekti pierādīja pareizo taktiku spēlei pret Halepu, tam jābūt jaudīgam uzbrukuma tenisam, pērn ”French Open” finālā to pret rumānieti īstenoja arī Aļona Ostapenko. Labas izredzes uz panākumu Ņujorkā arī Angelikai Kerberei, Sloanai Stīvensai, varbūt arī Petrai Kvitovai un Karolīnai Plīškovai. Tās pat nav visas nosauktās favorītes, ir vēl vairākas ļoti meistarīgas un stabilas spēlētājas.
Vīriešiem būs ļoti interesanti, ierindā ir vairāki bijušie ”US Open” čempioni – Rafaels Nadals, Rodžers Federers, Huans Martins del Potro, Novaks Džokovičs, Stans Vavrinka, Marins Ciličs, Endijs Marejs, praktiski visi. Tiesa, ne visi pašlaik ir ļoti labā formā, vistālāk no tās noteikti Endijs Marejs. Bijušais pasaules reitinga līderis tā īsti nav vēl atguvies pēc ilgstošā savainojuma un gurna operācijas, pirmās kārtas mačā pret austrālieti Dakvordu nemaz tik viegli negāja.
Toties Džokovičs pēc savainojuma jau atkal atgriezies elitē un to nesen jau pierādīja Vimbldonā, Federers īpaši gatavojies šim turnīram, un būs ļoti interesanti.
Džokovičam gan smagi klājās pirmās kārtas mačā pret ungāru Fuskoviču, spēle dienas vidū, temperatūra plus 34 grādi, un Novaks vienubrīd trešajā setā izskatījās pilnīgi iztukšots. Brieda sensācija, taču Džokovičs atguvās, atspēlējās, uzvarēja desmit geimus pēc kārtas un guva uzvaru četros setos. Manuprāt, atkal noblefoja, Džokovičs uz to ir meistars, vienkārši spēle viņam negāja, un viņš visādi centās demonstrēt, ka jūtas slikti. Fuskovičs uz to iekrita, atslābinājās, un vēlāk jau viņš laukumā bija pavisam nevarīgs, kamēr Džokovičs spēlēja arvien labāk, arī fiziski nebija problēmu.
Starp citu, vairums no varenajiem tomēr pēc smagiem savainojumiem un pat operācijām spēj atgriezties elitē, to lieliski pierādījuši tādi spēlētāji kā Nadals, Džokovičs un del Potro, to joprojām mēģina pierādīt Marejs un Vavrinka. Kā izteicies Džokovičs, nereti pati lielākā ir tieši psiholoģiskā problēma pēc smagiem savainojumiem, spēles laikā ik pa laikam prātā iezogas doma, ka tik atkal kaut kas nenotiek.
Ja neesi koncentrējies spēlei par visiem 100 procentiem, nekas prātīgs nesanāks.
Tieši tas bieži vien arī atšķir patiesi izcilus spēlētājus no vienkārši labiem tenisistiem. Nav jau tā, ka Nadals tehniski būtu pārāks par konkurentiem, cīņassparā un psiholoģijā gan, to var attiecināt arī uz vairākiem citiem elites spēlētājiem, izteikts tenisa talants no dabas laikam gan ir tikai Rodžers Fededers un varbūt arī Novaks Džokovičs.
Ernestam Gulbim šajā kontekstā būs grūti. Veiksmīgais Vimbldonas turnīrs viņam tomēr maksāja dārgi – gūtais ceļgala savainojums jūtams joprojām. Vimbldonā bija sešas uzvaras pēc kārtas (trīs no tām kvalifikācijā), bet astotdaļfinālā mača galotnē savainojums un zaudējums Kei Nišikori. Gulbis varbūt atgriezās sacīkstēs pārāk ātri, Kicbīlē zaudējums pirmajā mačā, tāpat Toronto un nupat ”US Open” kvalifikācijā. Žēl, pēc parādītā snieguma Vimbldonā un iegūtajiem punktiem Gulbis bija jau teju atgriezies labāko simtniekā, nu atkal viņš ir 130.pozīcijā, un tā perspektīva sezonas izskaņā nav tik rožaina. Lielajos turnīros ar šādu reitingu klāt netiek, ”Challenger” līmenī arī neviens neko nedāvina, turklāt iegūstamo punktu skaits ir krietni mazāks.
