Jebkurai reformai, lielai vai mazai, ir jābūt ne tikai pārdomātai un izsvērtai. Vismaz tikpat svarīgs ir arī pēctecības jautājums. Sākt reformu, kas tiks pārtraukta pēc dažiem mēnešiem, ir bezjēdzīgi. Tomēr, neraugoties uz to, ka valdošās koalīcijas faktiskais sastāvs Latvijā nav mainījies jau ilgus gadus, tieši ar pēctecību vērojamas milzīgas problēmas.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienības deleģētā veselības ministra Gunta Belēviča nomaiņa pret citu šī paša politiskā spēka deleģētu ministri – Andu Čakšu, ir izraisījusi pagaidām nelielas, tomēr zīmīgas turbulences atsevišķos Veselības ministrijas atbildības lauciņos. Pagājušajā nedēļā valdība, pamatojoties uz Veselības ministrijas ierosinājumu, steigšus mīkstināja Zāļu izplatīšanas un kontroles kārtībā noteiktos ierobežojumus, privātpersonām saņemt medikamentus pasta sūtījumos no trešajām valstīm. Pamatojums tikai kopš marta spēkā stājušos noteikumu grozījumu kārtējai mainīšanai? C hepatīta pacientes Valijas Miezītes atklātā vēstule Valsts prezidentam, kas dažām amatpersonām ''atvērusi acis”.
Pēc jaunās veselības ministres pieprasītajiem precizējumiem top izmaiņas ar iepriekšējo ministru saskaņotajā Valsts asinsdonoru centra reorganizācijas plānā. Te laikam varētu teikt, ka laimīgā kārtā reālajā dzīvē iecerētā asins izsniegšanas centralizēšana Rīgā un Rēzeknē vēl nebija iedzīvināta. Pretējā gadījumā asins sagatavošanas nodaļas Liepājā un Valmierā jau būtu slēgtas un tās nāktos no jauna vērt vaļā.
Vēl spilgtāk pēctecības trūkumu raksturo daudz lielāka un būtiskāka reformu plāna tapšana. Vairāku gadu garumā Čakšas priekšteča Belēviča priekšteces Ingrīdas Circenes vadībā tapa Obligātās veselības apdrošināšanas likums. Pēc ilgām diskusijām valdība tomēr vienojās, ka veselības aprūpes pieejamība jāsasaista ar nodokļu nomaksu un jāievieš veselības nodoklis, to nodalot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.
Kad pie Veselības ministrijas vadības grožiem stājās Belēvičs, šis piedāvājums, kuram netrūka kritiķu nedz mediķu, nedz politiķu aprindās, tika atsaukts, lai jau pēc neilga laika diskusiju sāktu no jauna, tikai šoreiz – piedāvājot veselības nodokli nodalīt no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ko ierasts saukt par „socnodokli”.
Veselības ministrijā tapa veseli trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļi. Pirmais paredz ieviest veselības obligātās iemaksas, tās pakāpeniski palielinot līdz 3%, vienlaikus samazinot „socnodokļa” likmi. Otrais – noteikt obligātas privātas veselības apdrošināšanas iemaksas, kuru apmēru noteiktu valsts. Saskaņā ar Latvijas Bankas aprēķiniem, šī iemaksa vienam cilvēkam būtu vismaz 300 eiro. Šīs iemaksas līdz ar daļu obligāto sociālo iemaksu nonāktu jaunveidojamā Veselības riska fondā.
Visbeidzot, trešais modelis paredz no valsts budžeta segt neatliekamo medicīnisko palīdzību un ieviest no iezīmētus veselības maksājumus, nosakot, ka pakalpojumu pieejamība ir atkarīga no katra iedzīvotāja veiktajām iemaksām. Pasaules Veselības organizācijas vērtējums un politiskā izšķiršanās par šo piedāvājumu vēl tiek gaidīta, taču pēctecības trūkuma nepārprotamu klātbūtni redzam jau tagad. Proti, ''socnodokļa'' daļēju atvēlēšanu veselības aprūpei kategoriski neatbalsta Labklājības ministrija, kuru tagad vada Jānis Reirs. Viņš, esot finanšu ministra amatā un jau gatavojoties labklājības ministra amatam, kaismīgi aizstāvēja ideju par sociālās apdrošināšanas iemaksu pārdalīšanu, sakot: „ir vajadzīgs panākt daļēju sociālo iemaksu novirzīšanu veselības aprūpei.”
Gribot negribot nākas secināt, ka katra valdības un pat katra ministra nomaiņa nozīmē: „Liekam jaunu bildi iekšā!”
