Priekšvēlēšanu kampaņas laikā D. Brats uzsvēra tikai vienu vienīgu jautājumu, proti – Ē. Kantors esot pārāk liels imigrācijas reformas atbalstītājs. D. Brats apgalvoja, ka sāncensis gribot nelikumīgiem migrantiem piešķirt “amnestiju,” tā it kā legalizējot viņu klātbūtni Amerikā. Šis jautājums Amerikas konservatīvāk noskaņotiem cilvēkiem ir kā sarkana lupata vērša priekšā, lai arī runa attiecīgajā likumprojektā nebūt nav par visiem nelikumīgajiem migrantiem, vien par tiem, kuri Amerikā ieradās kā mazgadīgi zēni un meitenes un līdz ar to nevar būt uzskatāmi par apzinātiem noteikumu pārkāpējiem. Viņu starpā ir arī tādi, kuri pieaugot ir iestājušies ASV bruņotajos spēkos un karojuši Irākā un Afganistānā, taču radikālāki amerikāņi arī par viņiem negrib neko dzirdēt. Ir taisnība, ka Ē. Kantoru lielajā politikā uzskata par republikāni, ar kuru lietas var sarunāt, un Pārstāvju palātas republikāņu iecirtība migrācijas jautājuma risināšanās notiek par spīti tam, ka vairākums ASV iedzīvotāju, tajā skaitā arī Republikāņu partijas atbalstītāju, atbalsta imigrācijas noteikumu grozīšanu. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka ASV valdība ļoti naski deportē tos nelaimīgos migrantus, kuri iekrīt robežsardzes nagos. Bieži vien tas nozīmē deportēt māti, bet ne bērnus, vīru, bet ne sievu u.tml. Amerikāņi, kuriem sirdsapziņa nav pilnīgi atrofējusies, saprot, kas tas ir - maigi sakot - nesmuki. Migranti un viņu pārstāvji pēdējā gada laikā ir organizējuši bada streikus un citas akcijas, lai censtos Kongresu piespiest attiecīgajā lietā rīkoties. Cita starpā vienu badotāju telti savulaik apmeklēja pats ASV prezidents Baraks Obama ar kundzi, jo prezidents allaž ir bijis kaismīgs reformu atbalstītājs.
Taču, acīmredzot, ļoti konservatīvā vēlēšanu apgabalā tas neko nenozīmē un par Ē. Kantora apgabalu to var teikt pavisam noteikti. Liela problēma ASV politikā ir tā dēvētais “džerimanderings,” tas nozīmē apgabalu robežas noteikt tā, lai konkrētā apgabalā būtu gandrīz vai pilnībā garantēta vienas vai otras partijas uzvara. Tā kā Amerikā būtībā trešo partiju nav, tas nozīmē, ka garantija attiecas tieši uz Republikāņu vai Demokrātu partijas kandidātu (šis ir jautājums, kurā abas partijas nav bez grēka). Līdz ar to ir stipri iespējams, ka novembrī minētais pretimigrācijas aktīvists iegūs vietu Kongresa apakšpalātā, un tas nozīmēs vēl vienu cilvēku, kurš attiecīgo jautājumu centīsies bremzēt pēc iespējas vairāk. Interesanti starp citu ir tas, ka D. Brats ir ekonomikas profesors Randolfa-Meikona koledžā, un Demokrātu partija kā savu kandidātu ir izvēlējusies Džeku Tramelu, viņš tajā pašā koledžā ir socioloģijas profesors. Jādomā, ka fakultātes sēdes koledžā nākamajos mēnešos būs gana saspringtas, bet demokrāti uzskata, ka tāpēc, ka vēlētāji tomēr izvēlējās ultrakonservatīvo D. Bratu, viņiem, iespējams, novembrī būs labākas izredzes vietu Kongresā iegūt sev.
Kāpēc par to rakstu Latvijā? Pirmkārt tas ir tāpēc, ka Amerikas politika man kā ASV dzimušam un augušam cilvēkam ir gana interesanta, taču lielākoties es to daru tāpēc, ka “tējas partija” ASV Kongresu būtībā ir paralizējusi pilnībā. Šajā Pārstāvju palātas sesijā, kas sākās 2013. gada sākumā un beigsies 2015. gada sākumā, deputāti ir pieņēmuši mazāku skaitu likumu nekā jebkura Kongresa sesija visā Amerikas vēsturē. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka “tējas partijas” vienīgā misija politikā ir teikt “nē” absolūti jebkam, ko piedāvā prezidents Obama, un, ja tas nozīmē bloķēt reformas, kuras atbalsta amerikāņu vairākums, tad tas nekas. Galvenais ir tas “nē.” Cita starpā pēdējā pusotra gada laikā Pārstāvju palātas republikāņi gandrīz 50 reizes ir centušies atcelt B. Obamas izlolotās veselības aprūpes sistēmas reformas, labi zinot, ka ASV Senāts nekad tā nedarītu un, ja arī Senāts to izdarītu, prezidents attiecīgajam likumprojektam momentā uzliktu savu veto. Tā nu nav nopietna attieksme pret politiku, un “tējas partijas” ietekmes paplašināšana nākamajā Kongresa sesijā problēmu padarītu vēl smagāku. Tas nozīmē, ka Kongress nepievērš uzmanību nekam citam, tajā skaitā, piemēram, ASV ārpolitikai. Tas mums Latvijā ir būtiski, jo Amerikas Savienotās Valstis tomēr ir galvenā valsts NATO aliansē, kura patlaban spriež par to, kā pilnveidot un pastiprināt drošību mūsu reģionā. Lasītāji zinās, ka B. Obama pagājušajā nedēļā viesojās Eiropā un paziņoja, ka viņa valsts ir gatava investēt veselu miljardu ASV dolāru Eiropas drošības stiprināšanā. Tas ir kaut kas tāds, ko prezidents viens pats nevar izdarīt, budžeta jautājumiem ir tomēr nepieciešams Kongresa akcepts un, ja Pārstāvju palātā vairākums arī šajā jautājumā refleksīvi un instinktīvi pateiks “nē” tikai tāpēc, ka priekšlikums ir nācis no nīstā prezidenta, tad tas pilnīgi noteikti kaitēs arī mūsu valsts interesēm un nākotnei. Tas ir jāsaprot arī LSM portāla lasītājiem, un tāpēc par to rakstu.
***
Taču varu arī rakstīt par iekšzemes lietu, proti, par pagājušās nedēļas raidījumu “Aizliegtais paņēmiens,” kurā arī man bija tas gods piedalīties. Šodien žurnālā “Rīgas Viļņi” tā redaktore Ieva Valtere raksta, ka pēc raidījuma noskatīšanās, “naktī murgoju.” Kāpēc? “Ne tik daudz nu jau bēdīgi slavenā Saulkrastu mācītāja, bet gan pētnieciskā un atmaskojošā raidījuma vadītāja Gunta Bojāra dēļ. Man vēl ilgi rādījās viņa agresīvi izstieptā roka, kas draudēja ja ne gāzt mācītājam pa seju tad vismaz – aizbāzt muti.” Un vēl: “Vairums no [raidījuma dalībniekiem] bija vienas (citādi orientēto) pozīcijas piekritēji, un nožēlojamākais – viņiem pievienojās arī raidījuma vadītājs.” Savukārt visa latviskā aptecētājā "Latvijas Avīzē" kāds Harijs Kārkliņš apgalvo, ka “LTV raidījumā "Aizliegtais paņēmiens" 6. jūnijā runāja par homoseksuālismu. Diskusijā piedalījās arī kāds mācītājs, kurš ļoti skaidri un cilvēcīgi izskaidroja lietas būtību. Pat Kārlim Streipam nebija ko iebilst. Bet raidījuma vadītājam G. Bojāram tas tomēr nepatika.”
Pirmkārt, nezinu, cik rūpīgi H. Kārkliņš attiecīgo raidījumu skatījās, bet acīmredzot viņam paslīdēja garām tas, ka man tomēr bija pat ļoti daudz, ko iebilst. Iebildu pret domu, ka gejos mīt “dēmons.” Mācītājam es jautāju, vai viņš tic vai netic tam pantam Jāņa evaņģēlijā, kurā Dieva žēlastība ir apsolīta visiem, kuri tic Jēzum, ne tikai tiem, kuri ir tīkami tādam vai citam mācītājam. Viņš atbildēja, ka es Bībeli aplūkojot selektīvi. Tad viņš stāstīja, ka Svētajos rakstos esot ļoti skaidri paskaidrota normāla un nenormāla lietu kārtība (tas, starp citu, ir ļoti diskutabls apgalvojums ņemot vērā to, ka Bībelē ir pietiekami daudz stāstu par daudzsievību, kuru par “normālu” kārtību nu diez vai uzskatīt). Es viņam pajautāju, kad viņš pēdējo reizi uz altāra upurēja dzīvnieku, jo arī tas Svētajos rakstos ir paskaidrots ļoti skaidri un pat detalizēti. Uz to viņš atbildēja, ka mūsdienās Veco derību interpretējot caur Jaunās derības prizmu – tātad tomēr selektīvi. Tomēr selektīvi. Vēl es pasmaidīju par to, ka mācītājs, provokācijas nosodot, piesauca Jēzus vārdu, jo, lai vai kā, bet visā cilvēces vēsturē būtu grūti atrast lielāku provokatoru par Jēzu no Betlēmes, kurš sagrieza kājām gaisā veselu cilvēces iekārtu. Tāpat man bija ko teikt par to, ka mācītājs te ņēmās runāt visas sabiedrības vārdā, bet te atkal apgalvoja, ka viņš neko nepārstāvot, pat baznīcu ne, jo viņš esot “vienkāršs lauku mācītājs.” Teikt, ka “Kārlim Streipam nebija ko iebilst,” var tikai cilvēks, kurš patiesībā raidījumu neskatījās.
Otrkārt, kas atteicas uz kolēģes “murgiem,” Guntis Bojārs tomēr neizstiepa roku, lai atbalstītu to vai citu jautājuma pusi, viņš roku izstiepa vien tāpēc, ka mācītājs (un labi, ka I. Valtere vismaz atzīst, ka cilvēks ir “viduslaiku morāli uzturošs” un “ne tuvu nepārstāv tradicionālo ģimeņu intereses”) raidījuma laikā tomēr izturējās nepieklājīgi. Viņš nepārtraukti pārtrauca citus runātājus, viņš turpināja runāt arī tad, kad jautājums tika uzdots kādam citam, un raidījuma beigās viņš neļāva kolēģim Bojāram pateikt raidījuma noslēguma vārdus. Piedevām, cilvēks tīksminājās pats par savu nepieklājību. Ja kāds man netic, raidījuma ierakstu var atrast tepat portālā, redzēsit, ka tā tas arī bija.
Droši vien ir taisnība, kā savā ievadrakstā bilda I. Valtere, ka “liela daļa Latvijas sabiedrības aptaujā neatbalsta homoseksuāļu laulības, tiesības adoptēt bērnus vai doties praidā cauri Rīgas centram.” Taču par visu vairāk “Aizliegtais paņēmiens” pagājušajā nedēļā nodemonstrēja to, ka šī ir lieta, kurā ir visnotaļ ievērojama deva dubultmorāles un liekulības. Vai sievietēm būtu jāaizliedz nēsāt bikses? Kas tas vispār par jautājumu?! Nu, nē, nē! Kā tādā gadījumā būtu ar vīriešiem kleitās (raidījuma “āķis,” kā zināms bija Končita Vursta)? Oi, nē, to gan ne. Vai būtu aizliedzama krišnaītu defilēšana pa Rīgas ielām? Nu, nē. Viņi nevienam nekaitē, tur viss ir kārtībā. Kā tādā gadījumā ar praidu? O, nē, to nu nevar pieļaut. Te nu būtu jākonstatē, ka Rīgas krišnaīti mēdz būt blondi un ar zilām acīm, kas nozīmē, ka viņi tomēr ir sektas savervēti latvieši un nevis, teiksim, nepālieši, un katru reizi, kad es redzu viņus lēkājam un dziedam, es pārdomāju, ko par viņiem domā viņu vecmāmiņas. Arī man pret viņiem nav nekādu iebildumu (lai arī man arīdzan liekas, ka viņi varētu pavariēt dziesmas, kuras viņi skandē). Taču praida pasākumos tomēr neviens vervēts netiek. Kļūt par krišnaītu ir brīvas izvēles jautājums. Seksualitāti neviens cilvēks neizvēlas, tā ir tāda, kāda tā ir, un nekāda “vervēšana” heteroseksuālu cilvēku nepadarīs par geju vai otrādi. Minētajā raidījumā cita starpā es teicu, ka zinātnē ir pietiekami daudz pierādījumu par to, ka bērni viendzimuma vecāku ģimenēs neaug citādāk, kur nu vēl sliktāk nekā citi bērni. Mācītājs nošņācās, kur tad ir tie pētījumi? Varbūt viņš (starp citu, tāpat kā savulaik Uldis Marhilēvičs radio raidījumā “Suņa būda”) ir pārāk slinks, lai tos sameklētu, bet te ir viens piemērs. Tajā zinātnieki ir apkopojuši citus pētījumus minētajā jomā pēdējo 30 gadu laikā un nonākuši pie attiecīgā secinājuma. Te ir vēl viens, šis no Austrālijas. Un nesteidzieties, lūdzu, homofobi citēt bēdīgi slaveno Marka Regneriusa “pētījumu” par šo tēmu, jo tas ir pilnībā diskreditēts pat no viņa paša universitātes puses. Ja vajag, varu arī uzrādīt saites uz vietām, kur tas notiek, bet šai vajadzībai ceru, ka pietiek pateikt, ka tas tā ir. Un tieši tas pats ir sakāms par cilvēka seksualitāti. Neviens “neiemācās” kļūt par geju vai naturāli, cilvēki vai nu tādi piedzimst, vai arī tas tiek noteikts ļoti, ļoti agrā bērnībā.
Nezinu, ko citu Ieva Valtere būtu gaidījusi minētā mācītāja vietā. Gandrīz jebkurš cits melnsvārcis Latvijā teiktu aptuveni to pašu, bet, ja studijā būtu bijis, piemēram, Juris Cālītis, tad droši vien sūdzība būtu bijusi par to, ka pilnīgi visi raidījuma dalībnieki pūš tajā pašā stabulē. Taču tā ir pareizā stabule. LGBT cilvēku tiesības, kā esmu rakstījis pietiekami daudz arī citreiz, tomēr ir pamata un pietiekami konkrētas tiesības. Praids ir pulcēšanās un runas brīvības jautājums (Satversme), aizliegums pret laulībām tomēr ir neatbilstošs valsts pamatlikumam (tajā daļā, kurā ir apgalvots, ka “visiem” esot vienādas tiesības) u.tml. Pārfrāzējot lielisko amerikāņu zinātnieku Nīlu Degrasu Taisonu (kurš gan to teica citā kontekstā), tikai tāpēc, ka tu tam netici, tas nenozīmē, ka tas tā nav.
