Protams, iemesls, kāpēc Cilinskis ir gatavs uzupurēt savu ministra statusu (turklāt vien mazliet vairāk nekā 50 dienas pēc tam, kad viņš to ieguva), ir skaidrs. Cilinskis grib soļot svētdien paredzētajā leģionāru pasākumā pie Brīvības pieminekļa un pārējie kolēģi valdībā negrib, lai viņš tā darītu. Jāatzīst, es mulstu.
Vai tiešām ministra darbs šim cilvēkam ir tik mazsvarīgs, ka viņš ir gatavs to upurēt vienas dienas pašapmierināšanās dēļ?
Laikam var jau to saukt par pašcieņu, bet kādā nozīmē? Ne jau Einārs Cilinskis karoja latviešu leģionā. Jādomā, tajā laikā viņa vispār šajā pasaulē nebija. Tieši tas pats ir sakāms, starp citu, par gandrīz visiem, kas katru gadu šo vienu nelaimīgo datumu izmanto kā iespēju pabļaustīties un pagrūstīties. Kur tad Cilinskim te veidojas pašcieņas jautājums? Zinu, ir un būs tie, kuri šo jautājumu noreducēs līdz domai „Mēs esam latvieši un mums ir tiesības iet gājienā jebkad, kad mēs gribam tā darīt, un neviens cits mums nevar pateikt, ka tā nevajag, jo, vai nu mēs esam lielākā upurtauta visā Visuma vēsturē, vai arī mēs vienkārši esam tik lepni un cēli, ka mums nekas cits neinteresē.” Tā ir pārliecība, kura var pastāvēt sētā vai savā virtuvē, bet ne jau valstiskā līmenī. Valsts nevar pateikt, ka tai ir tiesības rīkoties pilnīgi vienalga kā un visi pārējie var ieskrieties. Šogad par to īpaši ir vērts padomāt tajā ziņā, ka mūsu dārgā kaimiņvalsts patlaban naski demonstrē to, kas notiek, kad „tautiskums” tiek pacelts tik augsti valstiskā līmenī.
Mums, latviešiem, ir visas tiesības maršēt pie Brīvības pieminekļa.”„Mums, krieviem, ir visas tiesības aizsargāt citus krievus.” Kur atšķirība?
Varu vien atkārtot to, ko laikam esmu tur vai citur rakstījis katru gadu: Rietumu pasaule Otrā pasaules kara vēsturi uzrakstīja sen, Hitlers bija visa ļaunā iemiesojums, holokausts bija briesmīgākais grēks visas cilvēces vēsturē, „papa Džo,” lai arī nekāds eņģelis, tomēr bija sabiedrotais un viss. Grāmatas „Asins zemes” autors Timotijs Snaiders saprot argumentus par to, ka latviešu leģions patiesībā nebija SS vienība šī jēdziena plašāk saprastā nozīmē, bet vidējam eiropietim, amerikānim vai austrālietim šāda nianse nav svarīga. SS un viss.
Un tāpēc, ja pirmo reizi laikā, kopš šie procesi ir sākušies, valdības ministrs ir nolēmis, ka viņam piedalīšanās šīs vienas dienas pasākumā ir svarīgāka par darbu, kādu viņš var izdarīt Latvijas pašvaldību jomā, tad nudien ir jājautā par veselo saprātu, bet arīdzan ir jājautā par politisku spēku, kādu viņš pārstāv. Nacionālās apvienības kodolā ir pietiekami daudz gados salīdzinoši jaunu cilvēku, kuri attieksmē pret Abrenes „atdošanu” savulaik puskaili stāvēja pavisam kailā kailsalā, pat par deputātiem kļūdami, atsevišķi no šiem censoņiem arī 16.martā ir gājuši lāpu gājienā un visā pārējā, kas „rotā” viņu attieksmi pret procesu. Taču ministrs ir kaut kas cits un lielāks,
un te nudien ir jautājums par to, kas Cilinskim un viņa partijai ir svarīgāk – valsts un tās nākotne, vai šaurā iespēja nodemonstrēt ka viņš un partija ir „latviskāka” par visiem un visām pārējām.
Es neticu NA runasvīru apgalvotajam, ka ārvalstu vēstniecības par šo lietu nav izrādījušas nekādu īpašu interesi. Vienkārši civilizētu valstu vēstnieki nemēdz būt tik atklāti savos tekstos par notiekošo mūsu valstī kā ir, piemēram, minētās kaimiņvalsts pārstāvis Vešņakovs (un vai neliekas, starp citu, ka viņš vēstnieka postenī pie mums ir bijis netipiski ilgi?). Visa pasaule svētdien skatīsies uz to, kas darīsies pie Brīvības pieminekļa. Un ne jau, lai papriecātos par staltiem latviešiem ar lāpām rokās.
Un vēl pēdējais jautājums: pašu leģionāru nav vairs ļoti daudz palicis. Ko cilinskveidīgie darīs tad, kad viņu vispār vairs nebūs? Joprojām reizi gadā būs visai pasaulei jāatgādina, ka Otrā pasaules kara laikā latviešu tautas vārdā nosaukta militāra vienība karoja Hitlera pusē? Vai arī tajā brīdī cilinskveidīgie beidzot varēs nodemonstrēt leģionāriem cienīgu nostāju, proti – „tautiskuma” dēļ neupurēt valsti kā tādu. Lai vai kā, bet leģionāri cīnījās par neatkarīgu Latviju. Pārāk bieži viņu it kā atbalstītājiem 16. martā neatkarīga Latvija nav īpaši būtisks jautājums, ka tik var izrādīties. Ja tur piedalās Laimdotas Straujumas vadītās valdības ministrs …
