Starptautiskā Lesbiešu un geju asociācija (ILGA) dibināta 1978.gadā, patlaban tajā sastāv 1100 dažādas organizācijas no 110 pasaules valstīm, tajā skaitā mūsu valstī darbojas organizācija "Mozaīka". Katru gadu ILGA kaut kur pasaulē rīko ikgadējo konferenci, šogad tā notiek šeit pat Rīgā, droši vien vismaz daļēji tāpēc, ka šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet, kā teicu, Latvijas laikrakstos (vismaz tajos, kas iznāk latviešu valodā; nezinu, varbūt “Vesti” par to ir plaši atreferēts, bet kaut kā neticu) par notikumu nav minēts pilnīgi nekas. Zinu, ka diskusija par ILGA konferenci vakar bija Radio 5, jo tā sanāca, ka arī es tajā piedalījos (mani aicināja runāt par Saeimas vēlēšanām un to rezultātiem, bet tā kā raidījuma pirmajā daļā runa bija par geju un lesbiešu lietām, turpat piedalījos arī es), zinu arī to, ka fakts par konferenci kā tāds ziņots LETĀ un attiecīgi un reflektīvi arī dažos interneta portālos, bet tas arī ir viss.
Protams, konferences rīkotājiem par to, ka pasākums nav minēts ne “Dienā,” ne “Neatkarīgajā” (arī “vīru mīlas” kontekstā ne), ne “Latvijas Avīzē,” ne “Dienas Biznesā”, droši vien ne silts ne auksts, un patiesībā ne par to šodien galvenais stāsts. Galvenais stāsts ir par Igauniju, Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm.
Tātad. Igaunijas parlaments vakar apstiprināja partnerattiecību likumu, kurš cita starpā partnerattiecību tiesības ar visu no tām izrietošo piedāvā arī viendzimuma pāriem. Ja nemaldos, tādējādi Igaunija kļūs par otru kādreizējā socbloka valsti pēc Čehijas, kurā kaut kas tāds ir izdarīts. Notikušais kā fakts šodien piedāvāts “Latvijas Avīzē” (LETA ziņa), kā arī plašāk izvērtēts minētajā “Neatkarīgās” gabalā. Tiesa, kolēģis Imants Vīksne savu ziņojamo sāk nevis ar Igauniju, bet gan ar vārdiem “Aizejošā Saeima var atviegloti nopūsties, ka tai nav jāsāk mokpilna diskusija par homoseksuāļu tiesībām.” Dievs pasargi, Igaunijas lēmums “arī mūsu parlamentu varētu inficēt ar tamlīdzīgām debatēm, taču šai Saeimai vairs nav laika”. Un vēl: “Latvijā tiktāl, domājams, nenonāks. Valsts prezidents Andris Bērziņš vakar paziņoja, ka ir zvērējis ievērot Satversmi un stingri ievēros 110. pantu. Tātad nekādu debašu par valsts atbalstu vīru mīlai nebūs.” Nu, ko. Vismaz jēdziens “vīru mīla” ir jaukāks par tiem vārdiem, kādus tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm mēdz veltīt “Neatkarīgās” komentētājs, kurš it kā skaitās nākam no inteliģentu un literātu aprindām.
Toties mūsu valstī zināmos sabiedrības apcirkņos burbuļo doma, ka Latvija šajā ziņā varētu sekot Krievijas piemēram un “bērnu aizsargāšanas” labad pieņemt līdzīgu likumu par “homoseksuālisma propagandas” aizliegšanu. Par to tiekot vākti paraksti.
Te mēs nonākam pie Krievijas. Pagājušajā nedēļā kabeļtelevīzijas kompānija HBO laida klajā dokumentālu filmu “Medītie”, kurā stāsts bija par to, kā Krievijas likums par “homoseksuālisma propagandu” ir novedis pie tā, ka neonacisti un tamlīdzīgi ļaudis internetā izvieto it kā sludinājumu draudzēties, bet, kad attiecīgais cilvēks ierodas attiecīgajā dzīvoklī, viņu sagaida nevis iespējams draugs, bet gan lielāks skaits cilvēku, kuri viņu pazemo, moka un reizēm arī nogalina. Gluži fascinējošā kārtā dokumentālās filmas producenti vienu šādu grupu pārliecināja ļaut tiem filmēt vienu no minētajiem “pasākumiem”. Šausmu lietas. Cilvēkam uz galvas liets urīns. Viņš tiek bukņīts. Procesā piedalās arī kāda sieviete, kura par viņu ņirgājas: “Vai tad nepatīk sarunāties ar glītu meiteni?” Domājams tikai tāpēc, ka dzīvoklī atradās filmēšanas grupa, pēc kāda laika raudošais upuris tiek palaists brīvībā. Citiem tas beidzas krietni nelaimīgāk, piedevām, kas notiks ar attiecīgo jaunieti pēc tam, kad televīzijas kameru vairs nebūs? Kāda viņam būs tālākā dzīve?
Vēl jo vairāk, ja zinām, ka neonacistiem mūsu kaimiņvalstī ir brīv savus nedarbus aktīvi publicēt internetā, un Krievijas policija tam visam pievērš labākā gadījumā minimālu uzmanību.
Toties, kā tas arī ir redzams dokumentālajā filmā, policija itin naski pievēršas protestiem pret šāda veida barbarismu, jo izrādās, ka mūsdienu Krievijā cilvēki drīkst protestēt tikai individuāli. Ja to vienlaikus dara pat divi cilvēki, tad tas ir noziegums. Lūk, cilvēka tiesības un runas brīvība Krievijas Federācijā. Kāds to pašu grib redzēt arī Latvijā?
Savukārt manā dzimtenē Amerikā geju un lesbiešu tiesības tieši un burtiski pēdējās nedēļas laikā ir spērušas milzum lielu soli uz priekšu. Ja pirms nedēļas tā dēvētās geju laulības bija atļautas 19 štatos plus vēl federālajā galvaspilsētā Vašingtonā (Vašingtona nav štats, tas ir federāls apgabals, kuru būtībā pārvalda ASV Kongress, un Vašingtonai Kongresa apakšpalātā ir delegāte, kurai nav tiesību piedalīties balsojumos, bet kura debatēs var piedalīties un tā arī dara). Man rakstot, attiecīgo štatu skaits ir palielinājies virs 30.
Vai tas ir noticis tāpēc, ka štatu parlamentos piepeši ir notikusi milzīga apgaismība? Nē, tas ir noticis tāpēc, ka pagājušajā gadā ASV Augstākā tiesa nosprieda, ka tā dēvētais “Laulību aizsardzības akts” (Defense of Marriage Act) ir nekonstitucionāls, jo tas neatbilst ASV Konstitūcijā rakstītajam par vienādu aizsardzību likuma priekšā visiem valsts iedzīvotājiem, ne tikai atsevišķiem un izredzētiem.
Laikā kopš tam viena federāla tiesa pēc nākamās ir spriedusi, ja jau šāds aizliegums ir nekonstitucionāls federālajā līmenī, tad acīmredzot tas ir nekonstitucionāls arī štatu līmenī, un viens pēc otra, pēc trešā, pēc ceturtā līdz ar to štatu likumi vai konstitucionālie noteikumi par geju laulību aizliegšanu atzīti par neakceptējamiem.
Otra līmeņa, tātad – apelācijas tiesas šos spriedumus visas pēc kārtas ir akceptējušas, līdz ar to aizliegums atcelts ne tikai konkrētajos štatos, par kuriem bijis disputs, bet arī visos pārējos štatos, uz kuriem attiecas attiecīgās apelācijas tiesas spriedumi (Amerikā ir 11 apelācijas tiesu, piemēram, 9. apelācijas tiesa nosedz visu ASV rietumkrastu – Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Havaju salas, Aļaska, Aidaho, Montāna, Nevada un Arizona; ja 9. apelācijas tiesa noraida likumu Aidaho, tad tas automātiski attiecas arī uz visiem pārējiem minētajiem štatiem, un konkrētajā gadījumā pirmajos četros no minētajiem štatiem geju laulības jau ir atļautas, savukārt atlikušajos štatos tas tagad ir noticis ar tiesas starpniecību).
Vēl jākonstatē, ka pagājušajā nedēļā Augstākā tiesa bez komentāriem paziņoja, ka tā neapspriedīs attiecīgo apelācijas tiesu spriedumu pārsūdzības, un tāpēc tajā brīdī attiecīgie apelācijas tiesu spriedumi visi stājās spēkā automātiski. Visos minētajos štatos ļaudis steidzās piereģistrēties un salaulāties arī tajos gadījumos, kad politiķi likumdevēja un izpildvaras līmenī ir paziņojuši, ka tie Augstākas tiesas spriedumu vienkārši neatzīst. Tas neies cauri, pirmkārt, tāpēc, ka tiesu spriedumi ir obligāti arī vēlētām amatpersonām un, otrkārt, tāpēc, ka te nu veidojas visnotaļ konkrēti precedenti, un vai tad kaut kā cilvēkiem, kuri ir salaulājušies likumīgi, pēc tam kāds pateiks nē, čabulīši, tas nav noticis? Nu, diez vai.
Cita starpā pirms pāris dienām šajā kontekstā es internetā uzgāju tekstu, kuru rakstījusi kāda heteroseksuāla amerikāniete un kurā viņa stāsta, ka tas, ka viņas štatā geji drīkst laulāties, nu nekādi neietekmē viņas laulības ar vīrieti, kā to ir mēģinājuši apgalvot aizspriedumaini ļaudis, tajā skaitā dažiem no tiem pat prognozējot visas civilizācijas beigas.
Šo tekstu es izvietoju Feisbukā, un nākamajās dienās man (un citiem) izvērsās plaša diskusija ar kādu ārzemēs dzīvojošu latvieti, kura domas var pārfrāzēt šādi: Man nav nekas pret gejiem, man ir draugi geji, mani par homofobu nu nekādi neuzskatīt … bet nekādas laulības un nekādas bērnu dzemdēšanas un/vai adopcijas. Laulību gadījumā šo censoni nepārliecina tas, ka Amerikā laulātām personām ir savs tūkstotis pilnīgi konkrētu un specifisku federālu tiesību, kuras nelaulātām personām nav. Runa ir par nodokļu lietām, aprūpes tiesībām, mantojuma tiesībām u.tml. Vispār tiesas process, kura rezultātā Augstākā tiesa atcēla “laulību aizsargāšanas” likumu, sākās ar dāmu vārdā Edīte Vindsora. Viņa pirms vairākiem gadiem Kanādā gluži likumīgi salaulājās ar savu sievu, bet, kad sieva nomira, Amerika atteicās Edīti atbrīvot no mantojuma nodokļa, lai arī šāds atbrīvojums laulātiem cilvēkiem pienākas automātiski. Edīte, kurai patlaban ir 85 gadi, devās uz tiesu, un pašai sev par pietiekami lielu pārsteigumu viņa tagad ir kļuvusi par geju un lesbiešu tiesību zvaigzni un, kā par to rakstīja kāds amerikāņu laikraksts, “māti”. Laimējās viņu redzēt raidījumā “The Rachael Maddow Show,” un gados vecā kundze vienkārši staroja. Prieks par viņu.
Tie paši pietiekami konkrētie tiesību jautājumi pastāv arī mūsu valstī. Zinu, ir ļaudis, kuri uzskata, ka viendzimuma pāri visas juridiskās tiesības var nokārtot pie notāriem, taču tā tas nebūt nav.
Ja valsts neatzīst attiecības kā tādas, tad tā arī, piemēram, neatzīst pirmās mantojuma tiesības, kādas automātiski pienākas laulātam vīram vai sievai.
Jau citreiz esmu rakstījis par juristi Evitu Gošu un vieglatlēti Līgu Kļaviņu. Viņām ir dēls, kuru dzemdēja Kļaviņa, savukārt Evitai ar puiku nav nekādu juridisku attiecību vispār, lai arī viņa un Līga nepārprotami ir zēna vecāki. Tas tomēr nav taisnīgi. Nezinu, ko par to visu teiktu mūsu Satversmes tiesa, ja kāds tai oficiāli pajautātu, vai minētais 110. pants (“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”) atbilst Satversmes 91. pantam (“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”), bet droši vien to būtu vērts pajautāt. Tāpat tas ir un arvien vairāk kļūst par jautājumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT). Patlaban 24 no 50 valstīm Eiropā ir atzītas vai nu viendzimuma laulības kā tādas (11 valstis) vai arī cita veida oficiālas partnerattiecības (Vikipēdija šajā ziņā ir krietni aktīvāka nekā laikraksti mūsu valstī, jau šodien tur ir atzīmēts, ka partnerattiecības apstiprinātas arī Igaunijā).
24 no 50 sāk veidot kritisku masu, kuras kontekstā noteikti var domāt par tiesību vispārināšanu visā ECT jurisdikcijā, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka Eiropas Cilvēka tiesību konvencijā melns uz balta ir rakstīts, ka diskriminācija ir aizliegta uz jebkādiem pamatiem.
Rezumējot. Igaunijā parlaments izdarīja labu darbu. Krievijā parlaments izdarīja ļoti, ļoti sliktu darbu. Amerikā tiesas ir bijušas tās, kuras ir gājušas politikai pa priekšu (un ne jau pirmo vai otro vai pat piecpadsmito reizi – pagājušā gadsimta 50.gados bija vajadzīgs Augstākās tiesas spriedums, lai aizliegtu rasu segregāciju Amerikas skolās, tāpat tiesas spriedums bija vajadzīgs, lai noteiktu, ka nevar aizliegt tumšādainu un baltādainu cilvēku precēšanos, kā tas pirms tam bija pietiekami daudzos štatos). Ja arī kolēģis Vīksne var būt cerīgs par domu, ka “Latvijā tiktāl, domājams, nenonāks”, droši vien, ka ar laiku nonāks gan, vai nu politiskā vai juridiskā nozīmē. Nīderlandē, Beļģijā, Lielbritānijā, Čehijā, Igaunijā un Amerikā nevienam gabals tāpēc nav nokritis. Nevienam gabals nenokristu arī mūsu republikā. Jo te runa tomēr ir un paliek par cilvēka tiesībām.
