Nu vēstīts, ka „Čili picas” tur vairs nebūs, attiecīgajā virsrakstā teikts, ka tā vietā tur būšot „sklandrauši.” Doma ir pašā Rīgas sirdī atvērt ēstuvi, kurā vietējie darbaļaudis un it īpaši tūristi var baudīt tādu īsti latvisku ēdmaņu. Taču par to rakstu tāpēc, ka tiem, kuri vēlas tur darboties,
ir jāizpilda vesela strīpa dažādu prasību, piemēram, jaunajam restorānam jāpiedāvā „plašs ēdienu sortiments par demokrātiskām cenām.” Interjeram jābūt „ieturētam latviskās tradīcijās.” Tik tālu viss būtu kārtībā. Plaša ēdienkarte, labas cenas, tautiski nacionāli romantiska vide. Taču - kas to visu varēs veikt?
Pirmkārt, tam jābūt tādam, kam ir „vismaz trīs gadu pieredze sabiedriskajā ēdināšanā vēsturiskajā centrā.” Tātad, ne Iļģuciemā, Zolitūdē vai Rundāles pilī. Tieši Rīgas vēsturiskajā centrā. Vēl vairāk, pretendentam būs jāpierāda, ka ir „vismaz trīs gadu darba tiesiskās attiecības ar pavāru, kas piedalījies Latvijas un starptautiskos pavārmākslas konkursos, iegūstot godalgas.”
Tieši pie šīs pēdējās prasības šķiet vērts apstāties. Konkrēti nezinu, bet gribas domāt, ka diez vai mums ir īpaši milzīgs skaits „Latvijas un starptautiskos pavārmākslas konkursos” godalgu ieguvušo skaits. Pat mūsu pašmāju pavāru konkursos televīzijā, protams, balvu iegūst tikai viens cilvēks. Vai pārējie tāpēc neder? Piedevām, cik daudziem no viņiem ir bijušas „vismaz trīs gadu darba tiesiskās attiecības” ar kādu konkrētu personu? Tā, piemēram,
Mārtiņš Sirmais pēdējo trīs gadu laikā, šķiet, ir darbojies ne vienā restorānā vien. Vai nederēs?
Tāpat ir jautājums par attiecībām starp šādu diži godalgotu pavāru un jēdzienu „demokrātiskas cenas.” Rīgas domes pārstāvis šajā kontekstā ir bildis, ka prasība pēc šādām cenām esot „deklaratīva,” vēl bilstot, ka pat starptautiski slavenajā restorānā „Vincents” „katrs var atļauties ieiet un par pāris latiem apēst desertu un izdzert kafiju.” Šodien Mārtiņa Rītiņa restorānā, tiesa, par diviem eiro un divdesmit eiro centiem var tikt pie jēdziena „Pandoras kaste ar Vincenta pašmāju Amedei šokolādi (roku darbs)”, taču visi pārējie deserti maksā 10 eiro (septiņus latus) vai vairāk. Un tas vēl ir bez kafijas. Līdz ar to, „katrs” diez vai tur varēs iegriezties pat tad, ja „Vincenta” darbinieki uz personu, kas palūdz „Pandoras kasti” un mazu tasīti kafijas neraudzīsies mazliet šķībi. Un nav jau pārsteigums. Kvalitāte tomēr prasa cenu, un par kvalitāti „Vincentā” diez vai ir iemesls šaubīties.
Vēl vērts paskatīties uz prasību, ka „ēdienkartes pamatā jābūt Latvijā audzētiem vietējo zemnieku produktiem.” Par to attiecīgajā materiālā runājis pavārs Valters Zirdziņš, kura restorānā minētais princips ir pats pamats. Viņš laikrakstam ir teicis, ka „ir maldīgi iedomāties, ka viena zemnieku saimniecība var nodrošināt diendienā lielu restorānu.”
Līdz ar to, ir iespējams secināt vienu no divām lietām. Vai nu te kārtējo reizi ir sagatavoti noteikumi, kurus spēj apmierināt vien viens vai daži pretendenti, kā tas mūsu politiskajā iekārtā mēdz kādreiz notikt, vai arī noteikumi patiešām ir deklaratīvi, un to pamatā vienkārši ir jēdziens „mēs Rīgas vēsturiskajā centrā negribam vēl vienu Makdonaldu.” Vienādi vai otrādi, būs interesanti redzēt, ko tad dome galu galā sameklēs un cik lielā mērā visas minētās prasības tiks apmierinātas.
Otrs piemērs šajā pašā deklaratīvisma kategorijā ir atrodams Zemkopības ministrijā (ZM), kur aktīvi tiek bīdīti grozījumi likumā par zemes privatizāciju lauku rajonos, lai būtībā no procesa izslēgtu visus, kas nav pašmāju latvietīši. Tur jābūt trīs gadiem pierādāmas lauksaimniecības darbības tieši Latvijā, pircējam jābūt ar konkrēti zemkopības jomā iegūtu augstāko izglītību u.tml.
Acīmredzot ministrijā nevienu īpaši neinteresē tas, ka šāda veida klajs protekcionisms Eiropas Savienības brīvajā tirgū īpaši augstu nekotējas, runa varētu būt par pamatprincipu pārkāpšanu. Tāpat pašus lauksaimniekus pārstāvošā Latvijas Lauksaimniecības attīstības padome (LLAP) ir konstatējusi, ka ZM ir skaidri atzinusi, ka „līdz šim nav veikta izpēte, kā likumprojekta stāšanās spēkā ietekmēs ekonomiskos procesus un sabiedrības intereses kopumā, līdz ar to sabiedrība tiek maldināta, bārstot pieņēmumus par iedzīvotāju interesēm, kas nav pamatotas ar faktiem un analīzi.” Kā jau minēju, te dūmu bez uguns nav, te ir runa par klaju latviešu protekcionēšanu, un visi pārējie var iet ieskrieties. Tas nekas, ka, ja man pieder zeme, man it kā skaitās brīvas tiesības ar to rīkoties, kā vien es vēlos, tajā skaitā to pārdot kādam no Pago Pago. Tas nekas, ka gadījumā, ja kādam neizdosies atrast potenciālu pircēju, kas apmierina visas lielās ministrijas prasības, darījums nevarēs notikt. Būtiskāk ir noticēt domai, ka visus Latvijas laukus ir pārņēmuši ļaunprātīgi ārzemnieki, kuri latvietīšiem neļauj darboties, un Eiropas Savienības principus var mierīgi aizmirst.
Piekrītu, ka būtu labi, ja Rīgas centrā būtu dikti latviska ēstuve, lai arī būtu vērts konstatēt, ka tajā pašā Rīgas vēsturiskajā centrā jau tagad ir minētais Valtera Zirdziņa restorāns, latviešu produkcija augstā vērtē tiek turēta restorānā „Trīs pavāri,” un to pašu „Lido” restorānu skaits centrā, šķiet, ir lielāks par vienu. Tāpat nav šaubu, ka laukos jābūt kārtībai. Taču potenciālos darboņus apkraut ar lielu kaudzi prasību, vienlaikus jau pašā sākumā atzīstot, ka atsevišķas prasības ir „deklaratīvas” – tas nu nebūs pats labākais no pārvaldes veidiem.
