Jānis Buholcs: «Zilais valis» un mediju panika

Dažu nedēļu laikā Latvijas mediji ir nodrošinājuši ievērojamu popularitāti spēlei “Zilais valis”, kas tiek saistīta ar jauniešu savainošanos un pašnāvībām. Tā vietā, lai skaidrotu un pārbaudītu izskanējušo informāciju, mediji ir selektīvi atlasījuši “pierādījumus” un nekritiski to visu padevuši tālāk. Baumas par spēles raksturu un izplatību, publiskajā telpā atkal un atkal atkārtotas, tiek uzdotas par “īstenību”. Cenšoties izskaidrot notikušus traģiskus gadījumus ar “Zilo vali” sociālajos medijos, mēs novēršam uzmanību no īstajiem bērnu un jauniešu problēmu cēloņiem.

Kā rodas «fakti»

Šogad ziņas un brīdinājumus par spēli “Zilais valis” vispirms varēja pamanīt tikai garāmejot — šur tur sociālo mediju ierakstos vai lētas popularitātes kāros ziņu portālu izstrādājumos. Taču drīz vien par to sāka vēstīt arī nopietnāki mediji, un to sāka komentēt dažādas sabiedriskas organizācijas un institūcijas.

Faktu ziņās un paziņojumos bija maz, emociju — daudz. Arī tie, no kuriem gribētos gaidīt vēsu prātu un racionalitāti, iesaistījās panikas veidošanā un uzturēšanā.

Un tā, pagājušajā mēnesī LTV 7 raidījums “Ļičnoje ģelo” vēstīja par diviem pusaudžiem, kuru rokas ir savainotas un kuri mēģinājuši izdarīt pašnāvību, nolecot no “Radiotehnikas” augstceltnes. Jaunieša māte, izpētot savas atvases gaitas tiešsaistē, bija pamanījusi attēlus ar pašsavainojumiem un izteikusi pieņēmumu, ka notikušais varētu būt saistīts ar “Zilo vali”. Ar to pietika, lai mediju realitātē rastos turpmāk plaši izmantots “fakts”: Latvijā jaunieši šajā spēlē ir ne tikai iesaistījušies, bet tās dēļ arī gandrīz zaudējuši dzīvību.

Šo pašu pieeju nupat turpinājis Latvijas Radio, sižetā par skolēna pašnāvības mēģinājumu ziņojot, ka zēns, “iespējams”, iesaistījies izaicinājumu spēlē, lai gan fakti netiek minēti.

Saikne starp dažādiem elementiem — paškaitējumu, pašnāvības mēģinājumu un attēliem — nebūt nav skaidra. Arī policija tādu saistību konkrētajā gadījumā nav konstatējusi. Psihiskās grūtībās nonākuši cilvēki ko tādu var darīt arī bez “vaļa”, bet spēles pieminēšana nepalīdz saprast, kas un kāpēc ar viņiem ir noticis.

Redz to, ko vēlas ieraudzīt

“Ļičnoje ģelo” februārī sagatavoja arī “ekskluzīvu interviju” ar kādu Anatoliju. Puisis it kā esot spēlē iesaistījies, un neizpildīts palicis tikai pēdējais — pašnāvības — uzdevums. Ir grūti spriest, kādu motīvu vadīts un cik patiesi Anatolijs stāstīja par savu pieredzi. Taču viņa stāstā par spēli ir atrodama pavisam cita aina, nekā tā, ar kuru “Zilo vali” raksturo mediji paši un viņu eksperti. Anatolijam spēle nav bijis pasākums, kurā iesaistās izmisuma un depresijas mākti jaunieši — viņš šādi ir kliedējis “garlaicību”, paškaitēšanas vietā uzdevumu devējus vedis ap stūri, kā arī centies izskaitļot kuratoru identitāti.

Taču iedziļināties tādās nesakritībās trauksmes cēlējiem nav izdevīgi — tas bojā aizraujošo stāstu. Bet stāstam bija jābūt šādam: žurnālists ir atradis īstu jaunieti, kurš apgalvo, ka ir saistīts ar medijus tik ļoti ieinteresējušo un sabiedrību satraukušo tēmu.

Kur nu vēl lielāku profesionālu panākumu kā iespēju ar “pierādījumiem” paziņot: "jā, šī problēma patiešām ir īsta! jā, tā notiek arī Latvijā! ārprāc! uztraucieties un rīkojieties (kaut kā)!"

Ar to žurnālists jūtas savu darbu paveicis, lai gan to drīzāk vajadzētu dēvēt par nedarbu. Ar selektīvi piemeklētiem pierādījumiem un nekritisku attieksmi pret izmantoto informāciju baumas tiek veidotas par patiesību.

Daudz uzmanības tēmai ir pievērsuši reģionālie mediji. To ziņas par izaicinājuma spēli nereti ir sliktas žurnālistikas paraugs: kāds kaut kur kaut ko it kā ir redzējis vai dzirdējis par jauniešu nodarbēm un secinājis, ka nāvējošā spēle ir atnākusi arī līdz šai apdzīvotajai vietai; medijs pārstāsta jau tik daudz reižu apviļāto teiku par “Zilo vali” Krievijā un atsaucas uz citu pašmāju mediju konstruētajiem “faktiem” par gadījumiem Latvijā. Pēc tam labākajā gadījumā rakstā tiek iekļauts varasiestāžu pārstāvju komentārs, ka nekādas konkrētas ziņas par šādām norisēm te nav manītas. Raksta satrauktais tonis gan no tā nemainās, un medijs aicina visus būt uzmanīgiem un pieskatīt bērnus.

Protams, ka pieskatīt vajag, un ne jau tikai “Zilā vaļa” popularitātes laikā. Taču vajag arī izvērtēt, kādi ir pierādījumi, ka mediju tālāk padotā informācija ir korekta un balstīta uz faktiem. Šajā ziņā vērtīgs ir "SestDienas" žurnālista Raivja Vilūna raksts, kurā kritiskāk apskatīts, kas par spēli īsti ir zināms un kas, visdrīzāk, ir vien pilsētas teika.

Savstarpējās apstiprināšanas aplis

Sava loma satraukuma veicināšanā ir bijusi arī organizācijām, kuru uzmanības centrā ir bērnu un jauniešu drošība. Taču šajā pieņēmumiem, priekšstatiem un pieļāvumiem cauraustajā situācijā arī organizācijām pašām ir bijis grūti izprast, kas īsti notiek. Dažas šādas iestādes ir turpinājušas baumas atbalsot un, sasaistot šīs atbalsis ar savu vārdu, pieļāvumi tiek uzdoti par kaut ko ekspertu apstiprinātu.

Piemēram, Drošāka interneta centrs sagatavoja un medijiem izplatīja materiālu, kurā teikts: “Pēdējo nedēļu laikā saņemam satraucošus telefona zvanus un ziņojumus no skolām, vecākiem, medijiem par to, ka bērni, iespējams, iesaistās, savā starpā runā un izplata  informāciju par līdz šim Latvijā nezināmu tādu kā spēli “Zilais valis”, iesaukta arī par «Nāves spēli».”

Konkrētu datu par to, kurš un kā spēlē, šajā ziņojumā nebija, tāpēc vairāk izskatās, ka centrs reaģē uz jauniešu un vecāku bailēm un bažām, nevis uz reāli notiekošu parādību. Tās ir divas dažādas lietas.

Arī vairums žurnālistu jautājumus par to, cik daudz runa ir par bīstamo spēli un cik — par satraukto skolotāju, jauniešu, vecāku priekšstatiem, nemaz neuzdeva. Tā vietā, pamatojoties uz Drošāka interneta centra sagatavotajiem materiāliem, daudzi mediji publicēja ziņas ar šādu vai līdzīgu virsrakstu: “Latvijā izplatās suicidālā sociālo tīklu spēle.”

Bet no kurienes tie, kas Drošāka interneta centrā vērsās ar savām bažām, bija par spēli uzzinājuši? Vismaz daļa no taču no tiem pašiem medijiem. Un organizācija savukārt šo pašu informāciju bija nodevusi atpakaļ medijiem.

Pieņēmumi un baumas bija apmetuši vēl vienu loku, kurā informācijas sniedzēji atsaucas uz tiem, kas iepriekš ietekmējušies no viņiem pašiem.

Uzteicami, ka publiskajā telpā aktīvi ir policijas pārstāvji, kas norādījuši uz baumu spēcīgo klātbūtni šajā tēmā un regulāri skaidrojuši: draudi bērnu veselībai un dzīvībai saistībā ar spēli nav konstatēti. “Valsts policija pēdējo nedēļu laikā pārbaudījusi informāciju, kas saņemta par it kā šādas spēles esamību un jauniešu iesaisti tajā, taču, pretēji saceltajai trauksmei, jāsaka, ka nav identificēta neviena persona, kuras mērķis būtu organizēt saraksti, kuras rezultātā mēģinātu panākt, ka jaunieši sev nodara miesas bojājumus,” teikts vienā no Valsts policijas paziņojumiem.

Policija ir mēģinājusi mazināt paniku un ievirzīt šī jautājuma izpratni konstruktīvākā gultnē. Tomēr šo pozīciju atkal un atkal pārtrumpoja mediju un dažu ekspertu centieni saskatīt, ka arī Latvijā nudien notiek tādi šausmīgi gadījumi, par kādiem izskan ziņas no Krievijas.

Spēle par spēli

Pateicoties gan masu mediju uzmanībai, gan informācijai, kas ceļo sociālo tīklu vietnēs, jaunieši par “Zilo vali” ir labi informēti. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ar spēli ir masveidīgi saistīti tiešā un paškaitējošā veidā. Informētībā ietilpst arī dalīšanās iespaidos un šausmās, savu biedru brīdināšana, bažu izteikšana.

“Zilais valis” ir kļuvis par mēmi. Mēme ir ideja, uzvedība, stils, simbols, frāze vai kāds cits kultūrelements, kas izplatās no cilvēka uz cilvēku noteiktā grupā. Mēmes raksturo tas, ka tās ir atdarināmas un noteiktās grupas pārstāvji tās arī vēlas atdarināt. Biologs Ričards Dokinss grāmatā “The Selfish Gene” mēmes aprakstīja kā gēnu analogu kultūrā — tos abus raksturo spēja uz paškopēšanos un mutāciju, un šajā procesā tie abi ir pakļauti evolucionārajai atlasei.

Izskatās, ka tieši tas arī notiek vismaz daļas jauniešu daļas vidū. Viņi “Zilo vali” atpazīst kā aktuālu parādību; tas kļūst par viņu sarunu tēmu, un viņi arī sāk spēlēt — bet ne gluži to spēli, kur kāds ar žileti sev uz rokām pilda kuratora uzdotos uzdevumus. Viņu spēle ir par spēli; tā ir viņu versija par “vali” — ar sevis pašu veidotiem noteikumiem. Arī tajā var būt dažkārt draudīgs, skarbs un nepatīkams saturs, par kuru būtu jāzina pieaugušajiem, taču tā nav pašnāvnieku spēle.

Izveidojušos “Zilā vaļa” interpretāciju daudzveidību ilustrē kaut vai tas, kādus videoklipus daži Latvijas jaunieši par to pēdējā laikā ir veidojuši un augšupielādējuši "YouTube". Dažos no tiem ir gan nopietnība un pamācības vienaudžiem, bet dažos — arī satīra un humors.

Var būt, ka publiskais satraukums dažiem pieaugušajiem ir licis vairāk ieklausīties tajā, ko jaunieši runā, un vairāk sekot līdzi, ko viņi dara.

Taču grūti iedomāties, ka panika varētu būt efektīvākais rīcības formāts — it sevišķi tāpēc, ka lielākā uzmanība pašlaik ir koncentrēta uz vienu šauru problēmas izpausmi ārpus konteksta.

Mēģinot traģiskus atgadījumus, kas nenoliedzami notiek, saistīt ar konkrētu izaicinājuma spēli, mēs varam nesaskatīt jauniešu īstās problēmas plašākā cēloņu un seku kontekstā.

Panikas cēlēju aizkadrā

Nav tā, ka ar visiem bērniem un jauniešiem viss ir labi un var nesatraukties. Uzmanība un rīcība ir nepieciešama, taču ne jau tieši pašreizējā “Zilā vaļa” dēļ. Labklājības ministrijas “Pārskatā par bērnu stāvokli Latvijā 2015. gadā” teikts, ka uz 100 tūkstošiem bērnu līdz 17 gadu vecumam valstī bija 254,8 reģistrēti pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. Rādītājs pēdējos gados kopumā krītas. Līdzīga tendence ir arī saistībā ar jauniešu pašnāvībām. 2015. gadā Latvijā šādi gāja bojā divi jaunieši, bet vēl 2012. gadā tādu bija septiņi. Mazinās arī jauniešu noziedzība, tomēr, kā norāda policija, vardarbība skolā ir liela problēma, un augsts ir recidīva līmenis. Tas veido skarbu fonu, kas ietekmē skolēnu jušanos un rīcību.

Domājams, netrūkst tādu bērnu un jauniešu, kas cieš no vientulības, atstumtības, nomāktības, bet speciālistu redzeslokā un statistikas ailēs nenonāk. Ne jau norādes uz “vali”, kas atrodamas bērnu un jauniešu izmantotajās sociālo tīklu vietnēs, ir šādu lietotāju lielākais drauds. Ne jau “valis” riska grupas bērnus un jauniešus tādus padarījis. Drauds ir apstākļi un sociālās attiecības, kurās viņi nonāk un nespēj saņemt palīdzību.

Ir vilinoši sociālo mediju lietojumā saskatīt lielo ļaunumu, kas apdraud jauno paaudzi. Taču ne jau sociālie mediji paši no sevis kādu padara nomāktu, nepieņemtu, vajātu. Jā, sociālajos medijos to ir iespējams novērot, bet der izvērtēt, kas īsti ir tas, kas tur ir redzams un vai tiešām pirms sociālajiem medijiem nekā tāda nebija. Šīs izpausmes izriet ne jau no komunikācijas kanāliem, bet gan no jauniešu psiholoģiskajiem stāvokļiem un savstarpējām attiecībām.

Tieši šajās jomās, nevis sociālajos medijos, jauniešu uzraugiem ir jāiedziļinās. Ar sensacionāliem ziņu virsrakstiem un paniku atbalsojošu saturu tur nepietiks.

Šādi, pēc būtības skatīti, jautājumi līdz mediju dienaskārtībai nonāk reti. Mediji darbojas pēc savas loģikas, kas prasa dramatismu, vizualitāti, intrigu, negaidītību un vieglu procesa novērojamību īsā termiņā. Šodien šiem priekšnosacījumiem atbilst “Zilais valis”, bet, kad tēma būs apnikusi un lasītāju interese piesātināta, mediji un to auditorija meklēs nākamo trauksmi, nākamās šausmas. Un iepriekšējās tēmas varoņi savās problēmās atkal paliks paši ar sevi.

Saistītie raksti
11 komentāri
@just1birdcherry
Tāda parādība kā krīzes telefoni Latvijā eksistē jau gadus 20 vismaz. Kā to vispār var nezināt?
@just1birdcherry
Tāda parādība kā krīzes telefoni Latvijā eksistē jau gadus 20 vismaz. Kā to vispār var nezināt?
Ilze
Piekrītu! Beidzot labs raksts! Vakar papētīju, kas ir zilā vaļa spēle vienā Ukrainas raidījumā, diezgan šausminoši un bērniem, kuriem jau ir tendence uz azartu un depresiju, tā spēle varētu būt stimulators. Paklausoties vien to mūziku, kas viņiem jāklausās spēles ietvaros, var likties, ka esi kādu zaudējis... Ziniet, Jums ir taisnība, ka tas pārtop par mēmi, viss internets ir pilns ar to. Iespējams, arī žurnālisti memjo, ne tā? Bet viņi to dara konvencionālā veidā - rakstot rakstus, nevis taisot youtube video kā jaunieši.
welc
Es domāju, ka no mums kaut ko grib noslēpt. Kad tas kaitīgais vkontakte tiks bloķēts?
just1birdcherry
Par tiem krītošajiem skaitļiem - varētu eksperimentu iztaisīt: nodrošināt iespēju, lai par savām problēmām varētu izstāstīt (ierunāt telefonā, uzrakstīt) pilnīgi visi, kas, jūtas slikti, bet pietiekami labi, lai piezvanītu, atrastu datoru). Protams tad vajadzētu nodrošināt jaudas un cilvēkus, bet tad arī redzētu kaut cik objektīvi bildi, nevis, jā, protams, krītas. Jo, no laimīga un smaidīga, līdz pašnāvniekam/slepkavam ir ļoti daudz starpstadiju un, Latvijas gadījumā, kvotas un rindas. Nemaz nerunājot par aizspriedumiem. Ieskaitot to, ka ja jau vēcāki tādi solīdi (biznesmeņi, amatpersonas vai kas tāds), ar bērnu viss noteikti ir ļoti labi.
Lol
Viņķeles viens no dēliem ir labs pierādījums! Ģimenē augsti amati, bet bērns - dzied internetā dumas dziesmiņas dzērumā ;(
!
Ļoti labs raksts! Tas palīdz orientēties. Liels paldies!
ku
mēdiji jau ir tādi kādi tie ir... ne mazāko ilūziju par tajos darbojošos izglītību un IQ
.
Par konkrēto gadījumu, kas tika šorīt ziņās minēts, lasot rakstu, rodas jautājums. Pat ja pusaudžiem un arī bērniem (jo reanimācijas nodaļā ir 4.klases skolnieks) ir dažādi dzīves apstākļi, cits jūtas vientuļš, cits atsumts - kādā veidā 10gadīgam bērnam vispār var ienākt prātā doma par pašnāvību, ja vien to viņam kāds neiedēsta? Vai viņš vispār apzinās, ko nozīmē pašnāvība?
Lietuvēns
Jā, apzinās arī desmit gadu vecumā. Es apzinājos.
Kŗemilek
Labs raksts. Paldies!
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti