Varbūt tas nozīmē, ka laiks atteikties no partijām, izdomājot veidu, kā politikai notikt savādāk? Teorijā skan labi, bet nelaime tāda, ka neviens nav izdomājis, kā to izdarīt. Vajadzība pēc partijām mūsdienu demokrātijās izriet no sabiedrības sarežģītības: neviens indivīds nevar būt kompetents par visām jomām un nevienam nav bezgalīgi daudz laika, lai iedziļinātos katrā jautājumā, kam ir politiska nozīme. Mūsdienu politika ir grupu nodarbe; viens nav karotājs.
No tā savukārt izriet, ka kādam ir jāspēj grupas darbu organizēt, sadalīt pienākumus, atrast kompromisus, vest sarunas ar citām grupām, atbildēt par grupas (ne)izdarīto, uzturēt disciplīnu. Īsāk – vajadzīgas komandas, partijas. Un, kā jau katrā komandā, tas nozīmē vajadzību rēķināties ar citiem, ierobežot savas vēlmes kopējo mērķu vārdā.
Šajā ziņā politiskās partijas ir tipisks komandas paveids – jebkurai komandai laiku pa laikam ir jāatrod neērti kompromisi, jārisina iekšējie kašķi un jāspēj uzturēt pie dzīvības iemesls turēties kopā.
Problēma – partijās vai sevī?
Esmu pamanījusi gan sevī, gan citos kārdinājumu gaidīt no partijām neiespējamo. Kārdinājums izpaužas katru reizi, izskanot pretenzijai "vēlēšanās atkal/joprojām nav par ko balsot".
Šī sūdzība balstās ilūzijā - pieņēmumā, ka katram vēlētājam pienākas ideāla partija, kuras nostājas vienmēr atbilst vēlētāja nostājām un kuras biedru rīcības vienmēr ir ētiski nevainojamas.
Veselīgi sev laiku pa laikam atgādināt: ideāla partija nevienam no mums nepienākas un nekad nav pienākusies! Ideāla partija, tāpat kā komanda, kur nekad nebūtu iekšēju domstarpību, ir tikai un vienīgi fantāzijas tēls. Reālās vēlēšanu izvēles jebkurās demokrātiskās vēlēšanās strukturējas šādi:
- izvēlies no tā, kas ir;
- ja nepatīk – veido savējo partiju, labāku;
- ja negribi vai nevari – nepiedalies vēlēšanās, uzticot izvēli par valsts nākotni citiem.
Ja atskaita iebildumu, ka Latvijā izveidot jaunu partiju ir pārāk sarežģīti, dārgāk un grūtāk nekā citur Eiropas Savienībā, tad tāds nu arī ir vēlēšanu izvēļu spektrs – cita nav un nebūs.
Ja neesam ar to mierā, tad problēmu vērts pameklēt nevis partijās, bet savos pieņēmumos.
Detoksikācijas idejas
Tas nenozīmē, ka zemā uzticēšanās partijām nav problēma. Negatīvais partiju tēls ir jāmaina – zemajam partiju prestižam ir pārāk augsta cena, cilvēki vai nu nevēlas “iet politikā” vai savu nereālistisko pieņēmumu rezultātā pārāk ātri gatavi politikā vilties.
Piedāvāju partiju tēla detoksikāciju sākt ar atziņu, ka partijas - kā jebkuras institūcijas - ir mūžam mainīgas, tām nav esences, kas ļautu mums noteikt partiju ideālo formu un izpausmes.
Mūsdienu Eiropas partijas ir savādākas, nekā tās bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un vēl citādas, salīdzinot ar senākiem laikmetiem. Tādēļ laiku pa laikam vērts pārskatīt pieņēmumus par partijām, kas vēl nesen šķita neapstrīdami.
Pirmkārt, man šķiet, ka vairs nav vērts mākslīgi uzturēt nošķīrumu starp partiju darbu un sabiedrisko aktīvismu. Šis nošķīrums bija pamatots masu partiju laikmetā, kad partijas teju vai monopolizēja dažādas sabiedriskā aktīvisma formas un bija svarīgi tām radīt paralēlas, bezpartejiskas alternatīvas sabiedriskā aktīvisma formas. Šobrīd pats šis nošķīrums mūs mudina domāt par partiju sabiedriskajām aktivitātēm kā par kaut ko savtīgu, varaskāru, toksisku salīdzinājumā, teiksim, ar petīciju parakstīšanu, politikas komentēšanu sociālajos tīklos, bezpartejisku piketu organizēšanu.
Būtu labi, ja mēs spētu vienoties, ka dalība politiskajās partijās ir viens no veidiem, kā cilvēki var iesaistīties politikā, ne labāks, ne sliktāks un arī ne kvalitatīvi atšķirīgs no cita veida sociālā aktīvisma.
Sociālo aktīvismu un dalību partijās nevajag savstarpēji pretnostatīt vai norobežot: tas ir normāli, ja bezpartejisku aktīvistu organizētos piketos piedalās arī cilvēki ar partiju karogiem, un tas ir normāli, ja cilvēki, kas nav partiju biedri, apmeklē partiju pasākumus. Kā gan citādi, lai ieinteresē cilvēkus pievienoties partijām? Ideālā gadījumā dalībai partijās jābūt tikpat sabiedriski cienījamai un atzīstamai nodarbei kā jebkuram citam aktīvismam.
Otrkārt, diez vai mūsdienās ir saprātīgi sagaidīt, ka cilvēki visu mūžu būs uzticīgi tikai un vienīgi vienai partijai.
Mūsdienu pasaule mainās tik strauji, ka vakardienas liberāļi, saskaroties ar jaunajiem izaicinājumiem, kļūst par rītdienas konservatīvajiem un otrādi.
Iespējams, ka jāatsakās no priekšstata, ka starp partijām jāpastāv idejiskiem ugunsmūriem, kuru šķērsošanai nekad nav attaisnojuma. Partijām vieglāk būs sasniegt vēlētājus un tām būs ilgāks mūžs tad, ja tās balstīsies domubiedru komandās ar aptuveni līdzīgiem priekšstatiem par politiski aktuāliem jautājumiem, taču ilgākā perspektīvā jārēķinās, ka ne visas domstarpības ir atrisināmas vienas komandas ietvaros. Labāk divas idejiski skaidras, bet mazākas un dzīvotspējīgas domubiedru komandas nekā viena liela, bet bez politiskās rīcībspējas un idejiskās skaidrības.
Vēl kāda mūsdienu pasaules tendence, kas šajā kontekstā nozīmīga: vēlētājam aizvien svarīgāka kļūst politiķa reputācija – sajūta, ka viņš balso par cilvēku vai cilvēkiem, kam var uzticēt valsts pārvaldīšanu. Reputāciju var veidot visdažādākie tobrīd vēlētājam nozīmīgie apsvērumi – dažkārt tas ir godīgums, citreiz tā ir spēja “iet pret sistēmu”, tikpat labi tā var būt arī “stingrā roka” vai spēja lietišķi vadīt valsti ekonomiskās turbulences apstākļos. Latvijā esam redzējuši ne vienu vien gadījumu, kad sacensība starp politiķu reputācijām izrādījās nozīmīgāka par sacensību starp idejām vai priekšvēlēšanu solījumiem. Politiķu personības raksturojumiem iegūstot tik lielu nozīmi, partiju cīņa par politiskajiem talantiem un pārgrupēšanās pirms vēlēšanām ir ne tikai neizbēgama, bet pat vēlama lieta.
Ja partijai ir lieliskas idejas un saliedēta komanda, bet nav politiķu, kam vēlētājs uzticētu pārvaldīt valsti, tad ir tikai normāli, ja partija mēģina šādus politiķus pie sevis pārvilināt no citiem.
Visbeidzot, jābeidz satraukties par Latvijas partiju zemo biedru skaitu. Partiju biedru skaits samazinās visā pasaulē - tas skaidrojams ar cilvēku dzīvesstila izmaiņām. Mūsdienu cilvēks ir mazāk gatavs pieņemt organizācijas un hierarhiskas struktūras, vairāk pieprasa reālu, nevis ķeksīša iesaistīšanos un ir gatavs ar pietiekamu lielu entuziasmu savu brīvo laiku ziedot lietām, kurām tic. Tādēļ neliela, bet dzīva pašvaldības līmeņa politiskā partija, kas organizē daudzas klātienes tikšanās un kur biedri ir informēti par svarīgākajiem lēmumiem, ir lielāks devums demokrātijas stiprināšanai nekā biedriem bagāta partija, kurā notiek tikai ķeksīša pasākumi. Tāpat partija, kura jau šobrīd aktīvi strādā ar atbalstītājiem sociālajos tīklos, ilgtermiņā ir lielāks ieguvējs nekā tāda partija, kas kaut kad nākotnē plāno palielināt formālo biedru skaitu.
Nākotnes partijas aizvien mazāk būs atkarīgas no formālā biedru skaita un aizvien vairāk – no biedru un atbalstītāju reālās iesaistes dziļuma un entuziasma, kas tiks uzturēts lielākoties internetā.
Šobrīd sociālajos tīklos veiksmīgākas ir eksperimentālas pretsistēmas partijas, taču rītdien viņu iemītās taciņas izmantos visi politiskie spēki, kas vēlas būt aktuāli interneta paaudzēm.
