Mana pirmā sastapšanās ar franču satīras žurnālu "Charlie Hebdo" notika īsi pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem kādā nelielā franču ciematā - tajā pašā, kurā pēdējos 20 dzīves gadus pavadījis franču apgaismības laikmeta filosofs Voltērs. Lielveikala žurnālu stendā manu uzmanību piesaistīja līdz šim neredzēta Betlēmes aina - decembra "Charlie Hebdo" speciālizdevuma centrālais materiāls bija veltīts alternatīvam mazā Jēzus dzīvesstāstam žurnāla karikatūristu izpildījumā, savukārt uz žurnāla vāka bija attēlots pavisam netradicionāls skatpunkts uz Jēzus dzimšanu. Tas skatītājus nostādīja ne jau Austrumu gudro vietā, kas redz idillisku kūtiņu zem mirdzošas zvaigznes, vai ganu vietā, kas redz apgarotus Jēzus vecākus, kas noliekušies pār silīti.
Foto no autora privātā arhīva
"Charlie Hebdo" vāka zīmējums ikvienu garāmgājēju, tajā skaitā mani, nostādīja tādā kā vecmātes lomā, kas raugās uz nupat pasaulē izspraukušos bērneli starp viņa mātes plati atplestajām kājām.
Nākamreiz šo pašu attēlu redzēju jau starptautiskajos ziņu kanālos, kuri vēstīja par nežēlīgo teroristu uzbrukumu žurnāla redakcijai. Lai arī žurnāla vāka attēls TV ziņu sižetu kadros bija padarīts neaizvainojoši miglains, šis tālu nav izaicinošākais no attēliem, kurus žurnāla veidotāji regulāri velta vienai no savām iecienītākajām tēmām - reliģijai. Žurnāla "Charlie Hebdo" veidotāji neslēpj, ka viņi nekad nav centušies izvairīties no reliģisko jūtu aizvainošanas, bet tieši pretēji - līdz šim neesot iznācis neviens žurnāls, kurā nebūtu kāda karikatūra ar Jēzu vai pravieti Muhamedu, vai Romas pāvestu, vai citiem mūslaiku reliģiskajiem līderiem. Komentējot faktu, ka protestus žurnāls saņem pārsvarā par pravieša Muhameda attēlojumiem, žurnāla autori intervijās atzīst, ka viņu uzdevums ir "padarīt islāmu tikpat nenozīmīgu kā katolicisms".
Francija ir izteikti sekulāra valsts, par ko tā var pateikties tam pašam Voltēram, kas bija viens no aktīvākajiem cīnītājiem par vārda un ticības brīvību, kā arī valsts un baznīcas šķirtību jau 18. gadsimtā. Šodien vien 25% Francijas iedzīvotāju reliģiju uzskata par būtisku savas dzīves sastāvdaļu. Turpretī ap 40% iedzīvotāju sevi uzskata par ateistiem - tieši tāpat, kā žurnāla "Charlie Hebdo" autori, kuri reliģiju izsmiešanu vienmēr uzskatījuši par savu pienākumu. Turklāt attēlojot Francijā visvairāk pārstāvēto reliģiju (kristietības, islāma un jūdaisma) Svētos rakstus kā tualetes papīra ruļļus uz kāda no žurnāla vākiem, žurnāla veidotāji apliecina, ka vēršas pret visām reliģijām vienlīdzīgi un bez izņēmuma.
Uz to viņiem ir neapšaubāmas tiesības, kas balstās vārda brīvībā - tik bieži pēdējās dienās piesauktajā jebkuras demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībā, kuru Parīzes mērs Anna Hidalgo pat nodēvējusi par svētu - tāpat kā upuru dzīvības, kuras atdotas par šīs brīvības aizstāvēšanu. Vārda brīvību kā neapstrīdamu vērtību apliecinājuši arī miljoni Francijas iedzīvotāju, piedaloties piemiņas gājienā Parīzes ielās, kā arī mediji visapkārt pasaulei, paužot solidaritāti ar "Charlie Hebdo" redakciju.
Tomēr tāpat kā vārda brīvība, fundamentāla cilvēktiesību norma un demokrātiskas sabiedrības pamatvērtība ir arī ticības brīvība, kura ļauj ikvienam tās indivīdam praktizēt savu ticību, piederēt noteiktai reliģijai, mainīt reliģisko piederību vai arī nepiederēt nevienai no reliģijām.
Kļūstot par Čārlijiem pēc traģēdijas Parīzē, der atcerēties, ka gan Francijā, gan citās Eiropas valstīs pieaugošā reliģiskā daudzveidība patiesībā neatstāj citu izvēli kā mācīties sadzīvot, respektējot vienam otru.
Musulmaņu kopienu līderi vienlaikus ar Romas pāvestu un ekumeniskajām baznīcu organizācijām ir asi nosodījuši teroristu uzbrukumus, uzsverot, ka tiem nav un nevar būt attaisnojuma, un reliģija šajā gadījumā izmantota vien kā iegansts uzbrukumam. "Bez izteiksmes brīvības pasaule ir apdraudēta", sacīts pāvesta un franču imāmu kopīgajā paziņojumā, kas vienlaikus aicina medijus informācijas sniegšanā respektēt reliģijas, to piederīgos un viņu reliģiskās prakses, veicinot vienam otra iepazīšanu.
Kaut arī pirmā pēc traģēdijas izdotā žurnāla vāka vadmotīvs ir piedošana, pie kuras nonākuši izdzīvojušie redakcijā, daudzi no musulmaņu līderiem no jauna pauduši sašutumu par uz vāka atkal attēloto pravieti Muhamedu. Sekojot plašajam pieprasījumam, žurnāls izdots 5 miljonu eksemplāru tirāžā (palielinot tirāžu kādas 80 reizes) un pirmoreiz tiek tulkots vairākās valodās, turklāt visi Rietumu mediji tiek aicināti atbalstīt izdevumu, pārpublicējot tā vāka attēlu. Attēlu ar raudošo pravieti Muhamedu pārpublicējuši neskaitāmi mediji, lai gan daudzi izvairījās to publicēt pirmajās lapās, citi publicēja ar brīdinājumu par iespējami aizvainojošu saturu, daži - nepublicēja vispār.
Un šobrīd jau esam situācijā, kad ziņu slejās parādās nevis tie izdevumi, kas publicē Muhameda attēlu, bet gan tie, kuri savu ētikas kodeksu dēļ to darīt atteikušies, tā izpelnoties pūļa nosodījumu.
Arī Voltērs savulaik asi vērsās gan pret katoļu baznīcas varu, gan karaļa varu, gan abu divu ciešajām saitēm (par ko viņam vairākkārt tika aizliegts uzturēties Parīzē, tādēļ arī viņš bija spiests pārcelties uz Ženēvu un iegādāties muižu blakus esošajā franču ciematā Ferney). Tajā pašā laikā "Traktātā par toleranci" (1763) viņš raksta: "Nav vajadzīga liela māksla vai īpaša daiļrunība, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jāpanes citam citu. Bet es dodos vēl tālāk: es saku, ka mums ir jāizturas pret visiem cilvēkiem kā pret brāļiem. Ko? Turks - man brālis? Ķīnietis man brālis? Un jūds? (..) Jā, bez šaubām - vai tad mēs visi neesam viena tēva bērni, un viena Dieva radīti?" Tolerance un savstarpēja cieņa mūsdienu multireliģiskajā pasaulē ir tikpat nepieciešama kā vārda brīvība - bet to nevar panākt ne ar automātiem, ne ar zaimojošām karikatūrām.
Žurnāla "Charlie Hebdo" attēlus par provokatīviem nodēvējusi arī Irāna, kuras ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs aicina respektēt to, kas mums katram ir svēts. "Kamēr neiemācīsimies viens otru respektēt, pasaulē ar dažādiem uzskatiem, kultūrām un civilizācijām mums klāsies grūti", viņš šonedēļ sacījis žurnālistiem. "Pasaule būtu daudz drošāka, ja mēs iesaistītos nopietnā dialogā, nopietnās pārrunās par mūsu atšķirībām - un tad mēs atklātu, ka mūs vienojošais ir daudz lielāks par to, kas mūs šķir".
Voltēram piedēvētā un politiķu bieži citētā frāze "es nepiekrītu nevienam jūsu vārdam, bet esmu gatavs atdot savu dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli" visas pasaules acu priekšā ir traģiski materializējusies, franču karikatūristiem atdodot savas dzīvības par vārda un izteiksmes brīvību. Mums nav jāpiekrīt "Charlie Hebdo" uzskatiem, lai iestātos par tiesībām paust savu viedokli ikvienam citādi domājošajam. Un mums nav jāpiekrīt ikvienai no pasaules reliģijām, lai respektētu tām piederīgo tiesības par svētu uzskatīt to, kas atbilst šīs reliģijas tradīcijai.
Vārda brīvība dod iespēju sacīt to, ko domājam.
Ticības brīvība dod iespēju izvēlēties vērtību sistēmu un veidot savu pasaules uzskatu, kas neizbēgami ietekmē gan mūsu vārdus, gan rīcību.
Lai sarunātos ar "brāļiem", kuru pasaules uzskats atšķiras no manējā, vispirms nepieciešams tos respektēt.
