Filmas «Atomic Blonde» apskats: Izrēķināšanās aukstajā Berlīnē

Aukstā kara beigu priekšvakars, Berlīne, spiegu spēles, sintpops un daudz zilumu, bet tam visam pa vidu apburošā Šarlīze Terona. Viens no režisoriem aiz nu jau kulta statusu iemantojušās „John Wick” filmas Deivids Līčs pārnes nemitīgo spriedzi un lieliski horeografētās tuvcīņu ainas arī uz savu pirmo solo projektu – uz komiksu „The Coldest City” balstīto asa sižeta filmu „Atomic Blonde" jeb "Eksplozīvā blondīne”.

Filmas «Atomic Blonde» apskats: Izrēķināšanās aukstajā Berlīnē

    Kā jau filmās par spiegiem pienākas, Teronas atveidotajai varonei Lorēnai Brotonai uzdots atrast un drošās rokās nogādāt svarīgu informāciju saturošu sarakstu. Centrālais konflikts, protams, par to, ka šo sarakstu savā īpašumā kāro iegūt gan Valsts drošības komitejas (VDK)  aģenti, gan vācieši. Galvenais stāsts gan šoreiz ir otršķirīgs, jo tam izsekot līdzi gluži vienkārši ir visai problemātiski. Struktūras ziņā pārlieku sarežģīts, detaļām un pavērsieniem pārbagāts un bezpersonisks. Būtībā izklausās pēc spiegu ikdienas, vai ne?

    Tomēr, lai to spētu sagremot arī kinoskatītājs, nešaubīgi nāksies papūlēties vai kā darīja šo rindu autors – nedaudz pasnaust.

    Deivids Līčs acīmredzami savu debiju vienīgā režisora krēslā ir vēlējies atzīmēt ar pilnu jaudu, un skaisti kadri (lielākoties, protams, ar Šarlīzi) un acis reibinošas krāsu gammas mūs priecē teju nepārtraukti, liekot pievērt acis uz tikpat manāmajam problēmām ar scenāriju biežāk, nekā mēs to vēlētos.

    Par visnotaļ veiksmīgu uzskatāms nostaļģiju un atmiņas par vienkāršākiem laikiem raisošais 1989.gada Berlīnes atveidojums. Daudzdzīvokļu bloku mājas, nemākulīgi grafiti zīmējumi, šaubīgi bāri, aukstas ziemas un veci, bet joprojām pievilcīgi vācu automobiļi – viss kopā piešķir filmai visai autentisku sajūtu.

    Protams, vietā arī „nevainojamā” aizokeānā dzīvojošo interpretācija par krieviem un vāciešiem, un kā vienmēr īpaši neaizmirstamus brīžus kinozālē radīja ikviens pseido krieva/ vācieša mēģinājums izdvest kādu nepieklājīgāku vārdu.

    Arī mūzikas izvēle ir apsveicama, jo dziesmu sarakstā ir ne viens vien lielāks vai mazāks grāvējs – sākot ar atpazīstamiem gabaliem no „New Order”, „Depeche Mode” un „Falco”, beidzot pat ar „Public Enemy”. Jautājumus gan var raisīt tas, kādiem brīžiem un ainām tika piemeklētas konkrētas dziesmas, jo nereti atskaņotajiem skaņdarbiem nav pilnīgi nekādas saiknes ar uz ekrāna notiekošo.

    „Eksplozīvā blondīne” brīžiem atgādināja ļoti garu, kičīgu mūzikas video, un tas ir forši, taču stilam nepieciešamas arī saturs.

    Par labu nenāk arī nelineārais vēstījums, brīžiem nepanesamā lēkāšana no viena notikuma uz otru, vēl pirms ir tapis skaidrs, kas šeit vispār tikko notika. No tā cieš arī jebkādi notikumu kāpinājumi un sižeta attīstība, tādējādi radot zināmu tukšuma un bezpersoniskuma sajūtu pret varoņiem, viņu motivācijām un pārdzīvoto.

    Vai tas mums traucēs izbaudīt filmu un vienkārši labi pavadīt laiku kinoteātrī? Nē, jo par spīti visam „Eksplozīvā blondīne” veiksmīgi mums nogādā jau video rullīšos un reklāmas kampaņās solītos labumus – līdz perfekcijai noslīpētas tuvcīņu ainas un zilumus, ar kādiem, visticamāk, pietiktu vēl vienai filmai.

    Holivudā izsities kā pieprasīts kaskadieris un cīņu horeogrāfs/konsultants,

    Deivids Līčs un viņa pārstāvētā „87Eleven” kompānija latiņu šajā jomā ir pacēluši līdz šedevrālam, teju augstas raudzes mākslas darbu līmenim.

    Liela loma tajā, protams, abu „John Wick” daļu panākumiem, taču arī Džeina Vika, t. i., Lorēna Brotone nav ar pliku roku ņemama. Elegantā britu (vai tomēr?) spiedze nebaidās sasmērēt rokas un modes dizaineru mēteļus ar komunistu asinīm, izbojāt Tarkovska „Stalker” seansu un „Stolichnaya” degvīnu dzer tīrajā biežāk nekā ūdeni. Šarlīzes Teronas varones skarbuma un „badass” apliecinājums savu kulmināciju sasniedz neazmirstamā  10 minūšu notikumu - līķu un nepārtrauktas spriedzes sekvencē kādā Austrumberlīnes daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā. Tur vairs nav ko piebilst – tas ir jāredz!

    Veidota par Holivudas standartiem niecīgajiem 30 miljoniem ASV dolāriem, „Eksplozīvā blondīne” izceļas ar spriedzes un attaisnojamas vardarbības elementiem, par kādiem pieckārt (un pat vairāk) dārgākas filmas var tikai sapņot. Lieli nopelni tajā arī Teronai, kuras nerimstošā enerģija un šarms ļauj aizmirst un piedod pat par visneloģiskājiem notikumiem uz ekrāna.

    „Eksplozīvā blondīne” ir pa nelielam daudzumam no visa kā, bet vienlaikus tikai atmiņā paliekošas kautiņu ainas, kas ietērptas savdabīgā Aukstā kara un sintpopa šarmā. Par vienu veselu, saturiski stabilu kopumu tas negādā.  

    Saistītie raksti
    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti