Pārsteidzoši klusa un remdena šķiet šī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņa. Ir jau „Vienotības” klipi televīzijā, ir Nacionālās apvienības saules dzeltenās apmales interneta ziņu portālā. Mājas liftā, līdzās reklāmai par vislētākajiem dīvāniem un visvisātrākajam interneta pieslēgumam, mani uzlūko neliels Andrejs Mamikins. Pa ceļam uz darbu no stenda ielas malā uzsmaida jau krietni lielāks Andrejs Žagars. Iznākot no Dailes teātra pēc Šekspīra „Ričarda III” izrādes, sadurstos – tik ļoti līdzīgs Arta Pabrika lielformāts Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī tiem vizuālajiem gājieniem, ar kuriem režisors Viesturs Meikšāns mēģina renesanses laika sižetā par viduslaiku despotu iestatīt savu priekšstatu par mūsdienu demokrātijas neefektivitāti. Un tomēr tas viss šķiet tikko pamanāms, kad Minskā lielais hokejs, Slavjanskā – „zaļie cilvēciņi”, bet īstā cāļu skaitīšana Latvijas politikā – rudenī.
Uzkrītoša iezīme, kas vieno teju vai visu nozīmīgāko pretendentu reklāmas saukļus ir vārda „Eiropa” klātbūtne. Pie tam – lokatīvā: „Eiropā”. Tā vien šķiet, ka šo gramatisko īpatnību diktē visaptverošā izjūta, ka joprojām esam vien iespraukušies, iemanījušies „tai Eiropā”, nevis esam būtiska un sākotnēja Eiropas daļa. Kā tāds aizpagājušā gadsimta Ķencis, kas kaut kā ietapis kroga „vācu galā”. Ar kādiem sivēniem ratu pakaļā tad mūsu Ķenči grasās pie ģeopolitisko robežu un globālo resursu mērotāju galda?
„Stiprāka Latvija Eiropā” – tā „Vienotība”. Lozungs loģiski vainago kampaņu, kuras vadmotīvu var raksturot ar hrestomātisko: „Es biju varens… un būšu.” Pilnīgi prognozējamais varenības stūrakmens – ekspremjers Valdis Dombrovskis. Eiropā un, domājams, arī pasaulē atpazītākā latviešu politiķa reputāciju nevienam nevajag pierādīt, atliek vien ilustrēt ar kādu foto plecu pie pleca ar Angelu Merkeli. Otrs arguments – šobrīd lielākā Latviju pārstāvošā deputātu grupa šobrīd lielākajā Eiroparlamenta frakcijā. Vēstījums tātad nepārprotams: „Vienotībai” jau tagad ir lielākais kapitāls Eiropas politikā, un tev, vēlētāj, nu jāizšķiras, vai to vairot vai kā citādi…
Nacionālās apvienības rīcībā ir tikai viens politiķis, kas samērojams ar „Vienotības” kandidātiem Eiropas politikas pieredzes un reputācijas ziņā – tas ir Roberts Zīle. Attiecīgi partijas lozungs sola vēlētājam „Latvijas balsi Eiropā” – mūsu valsts īpašo interešu aizstāvību. Un nenākas domāt, ka pieeja būtu adresēta tikai šī politiskā spēka tradicionālajam elektorātam Latvijas vēlēšanās. Lai atceramies 2004. gada „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK graujošos panākumus, kad par viņiem kā eiroparlamentāriešiem savas balsis nepārprotami nodeva daudzi, kuriem pārējos līmeņos bija citi favorīti. Ievērojot šībrīža starptautiskās politikas kontekstu, var prognozēt iespējamu situācijas atkārtošanos.
Savukārt partija „Latvijas attīstībai” savā piedāvājumā ir gluži konkrēta: „Par Andreju Žagaru un Latvijas kultūru Eiropas Parlamentā”. Ievērojot, cik salīdzinoši mazu daļu kultūrpolitikas risina Eiropas līmeņa institūcijas, šāds kampaņas uzstādījums varētu šķist apšaubāms, bet atslēgas vārds te, protams, ir nevis kultūra, bet gan Žagars; viena no nedaudzajām Latvijas personībām, kas varētu pretendēt uz apzīmējumu „cilvēks – zīmols”. Un galu galā, partijas „Latvijas attīstībai” pieeja šķiet tikai loģiska Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur vēlētāju izvēle allaž daudz lielākā mērā bijusi saistīta ar konkrētu kandidātu individuālajām kvalitātēm.
