Atis Klimovičs: Simt gados draudi nav pazuduši

Krievijas un Baltkrievijas armiju mācību "Zapad-2017" vērtējumos tikpat kā nav dzirdēts kaut kas vairāk par lietas tehnisko jeb militāro pusi, taču tās derīgi apskatīt arī ilgākā vēsturiskā kontekstā. To izdarot, var noskaidrot, ka Kremļa īpašā “firmas” zīme allaž bijusi melīga un agresīva politika pret saviem kaimiņiem.

Tā bija gandrīz pirms simt gadiem, kad boļševiku Krievija nevēlējās turēt sava vadoņa solījumus par jauno neatkarīgo valstu respektēšanu un nosūtīja uz Latviju Sarkanās armijas daļas. Toreiz, pateicoties jaunās un asiņainā pilsoņkarā novājinātās sarkanās Krievijas nepietiekamajiem spēkiem, kā arī sabiedroto atbalstam, Latvijai izdevās padzīt boļševiku spēkus un tikt pie miera līguma ar Krieviju.

Nākamajos 20 gados, sākumā likvidējot kara postījumus, tad ieguldot daudz spēka un līdzekļu nacionālas valsts attīstībā, Latvija naivi paļāvās uz savu stingri ievēroto neitralitāti kā  galveno brīvības saglabāšanas argumentu.

Vēlākie notikumi, tuvojoties Otrajam pasaules karam, atklāja neapšaubāmu patiesību, ka Maskavā par neatkarīgas Latvijas eksistenci vienmēr pastāvēja pilnīgi pretējs viedoklis. Tiklīdz izveidojās atbilstoši apstākļi, Maskava piespieda piekrist PSRS karabāzu izvietošanai Baltijas valstīs, bet gadu vēlāk, koncentrējot milzīgus spēkus pie robežas (kopā ar Baltijā jau dislocētajiem spēkiem tie sasniedza 435 tūkstošus), iepazīstināja latviešus, igauņus un lietuviešus ar ultimātu un ieveda savas armijas daļas, ar to pārvelkot svītru pāri triju neatkarīgu valstu pastāvēšanai.

Joprojām, šķiet, sabiedrībā nav gūts pietiekami skaidrs viedoklis par to, cik pareiza vai - gluži pretēji - kļūdaina bija Latvijas vadības, proti, prezidenta Kārļa Ulmaņa izšķiršanās par bruņotu nepretošanos. Redzamākie latviešu vēsturnieki pauduši viedokli, ka tā būtu bezcerīga cīņa, kas beigtos ar milzīgiem cilvēku upuriem kā starp karavīriem, tā civiliedzīvotājiem. Diemžēl var tikai retoriski jautāt, kādu ceļu būtu izvēlējušies tie latviešu karavīri un virsnieki, kurus padomju režīms bandītiski noslepkavoja jau tuvākajā laikā pēc Latvijas okupācijas.

Kā var noprast, Latvijas bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš uzskata, ka Latvijai toreiz vajadzēja karot ar iebrucējiem. Tā var spriest pēc viņa teiktā, ka tādā gadījumā “tagad mēs būtu pavisam savādāki”. Ja armija vajadzīgajā brīdī neaizstāv valsti, objektīvi rodas pamats jautājumam par tās pastāvēšanas un uzturēšanas jēgu. Attiecībā uz pašreizējo situāciju un "Zapad-2017" ģenerālis L.Kalniņš uzsvēra, ka bruņotie spēki pilda savus uzdevumus un ir gatavi aizsargāt valsti.

Uz 1939. un 1940.gada izšķiršanos par miermīlīgu pretinieka ielaišanu valstī ar tai sekojošajām represijām ar bruņotu cīņu vēlāk atbildēja latviešu leģionāri (daļai no tiem naivi lolojot cerības uz 1919.gada atkārtošanos),  bet viscienījamākā veidā to paveica latviešu nacionālie partizāni. Arī par šo cīņu iespējams teikt, ka tā atnesa daudz ciešanu un upuru. Un tomēr – tā uzskatāma par sevišķi svarīgu mūsu tautas vēstures lappusi, kas visa cita starpā apliecina būtisko – spēju sevi aizsargāt ar ieročiem rokās.

Vēsturiskās atmiņas, skaidri redzams, bija noteicošās Baltijas tautu skaidrajai vēlmei nodrošināties pret ļaunāko scenāriju, par kura eksistenci nevajadzētu šaubīties. Tādēļ tik skaidrs un tiešs izveidojās ceļš uz NATO.

Gluži tāpat kā starpkaru laikā, arī tagad Kremlis uz Latvijas un divu tās kaimiņvalstu neatkarību neraugās kā uz ilglaicīgu projektu. Tas simts gadu laikā nav mainījies un šī atziņa liek uzskatīt militārās mācības "Zapad-2017" par bīstamām.

Vienlaikus gan jāpiebilst, ka tieši atrašanās NATO ar sabiedroto spēkiem Baltijā ļauj paļauties uz to, ka bēdīgā vēstures pieredze neatkārtosies.

2 komentāri
Zetreuve .
что, фашистские сучки, боитесь расплаты? это правильно, бойтесь. нам не нужно ваше занюханное болото. но ядерного удара вам не избежать. такая мразь как ваши неполноценные недонародцы не должны существовать.
Juris Vinklers
Nav vairs daudz lasošu sirmgalvju,tāpēc šī autora publikācijas paliek bez komentāriem un atsauksmēm. Arī es esmu aizdomājies un aizvien nesapratis lielvalstu agresīvo dabu arvien jaunu teritoriju "pievienošanai",kā to sauc Krievijā.Kļūdāties,ja domājat,ka krieviem pietrūka telpas dzīvošanai,lai iekārtotos Kēnigsbergas(tagad Kaļiņingradas) apvidū.Ne dzīvošanai vajadzēja,bet citu valstu tālākai apdraudēšanai.Turpmāka "pievienošana" vien laika jautājums.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti