Tomēr, iepazīstoties ar to tuvāk, šķiet apšaubāmi, ka ukraiņi to varētu pieņemt, un līdzīgi vajadzētu reaģēt arī Kijevas sabiedrotajiem Rietumos. Tiesa, tur šis krievu piedāvājums var izraisīt zināmas svārstības, ļaujot krietni skaļāk izpausties visiem, kas aicina uzlabot attiecības ar Kremli un ķerties pie sankciju atcelšanas. Tomēr tā varētu notikt tikai tad, ja noteicošais vairākums ļausies miglas pūšanai acīs, piekrītot krievu iecerei par situācijas “normalizēšanu” iekarotajā Donbasā.
Vairāki ukraiņu eksperti izteikušies, ka neatkarīgi no Kremļa piedāvājuma satura Kijevai tagad būs nopietni jāpastrādā diplomātiskajā lauciņā, lai pārliecinātu, ka krievu plāns nav vērsts uz pieņemamu risinājumu. Tā pamatā vēlēšanās situāciju Donbasā iesaldēt, par ko liecina Maskavas kategoriskie iebildumi pret to, ka ANO miera uzturētāji varētu darboties visā okupētajā teritorijā, kā arī pārraudzītu Krievijas un Ukrainas robežas posmu, kuru nekontrolē Kijeva.
Bez robežas aizslēgšanas, pār kuru visu laiku Doņeckas un Luhanskas "ogļraču" armijām tiek piegādāti ieroči un pārējie kara vešanai nepieciešamie materiāli, pārmaiņas vienkārši nav iespējamas.
Krievu plānā miera uzturēšanas kontingentam jāatrodas karojošo pušu atdalījuma zonā, pat ne pie frontes līnijas. Saprotams, tajā ne ar vārdu nav minēta krievu militāristu izvešana uz Krieviju, jo viņu “taču tur neesot”. Tikpat nereāla ir arī prasība pēc vēlēšanām šādā situācijā un Maskava labi zina, ka Kijeva to nepieņems.
Iespējams, krievu iecerei ir pavisam cits tālāks mērķis, taču skaidrs ir tas, ka, saņēmusi ukraiņu noraidījumu, Krievijas diplomātija no visa spara gānīs Kijevu par nevēlēšanos beidzot nodibināt mieru. Kijevā pamatoti tiek paustas bažas, ja ANO pieņemtu lēmumu (tas gan nav pārāk ticams) par miera uzturēšanas spēku nosūtīšanu uz Ukrainu pēc krievu plāna. Pastāv viedoklis, ka šajā jautājumā Kijeva cer sagaidīt arī turpmāku atbalstu no Vašingtonas, kas līdzīgi kā ukraiņi uzskata, ka miera uzturētāju ievešanas gadījumā tiem jādarbojas visā okupētajā Donbasa teritorijā, tātad arī jākontrolē robeža.
Pagaidām ir maz pamata uzskatīt, ka lēmums par miera uzturētāju spēku ievešanu tiks pieņemts. Diezin vai abu pušu (Krievijas un Ukrainas) pozīcijas iespējams satuvināt. Pat ja lieta nonāktu līdz balsošanai ANO Drošības padomē, var droši prognozēt, ka ukraiņu priekšlikumu noraidītu krievi, bet viņu piedāvājumu izgāztu amerikāņi.
Ne mazāk sarežģīts arī ir jautājums par to, kādu valstu militārie spēki varētu piedalīties šādā misijā. Diezin vai tās varētu būt NATO dalībvalstis, gluži tāpat kā Krievija.
Ir labi zināms, kā ar “miera uzturēšanu” krievi nodarbojušies Gruzijai tikai juridiski piederošajās Abhāzijā un Dienvidoestijā, un Moldovas sastāvā tāpat tikai uz “papīra” esošajā Piedņestrā, kur Maskava vienkārši stiprinājusi savu ietekmi.
Kremļa iniciatīva liek sagaidīt nopietnu diplomātisko cīniņu, lai gan Ukrainā ne mazāka uzmanība tiek pievērsta arī militārajai sfērai. Tur, tāpat kā Baltijā, bažas izraisījušas Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības "Zapad-2017", kurās iesaistītie lielie spēki varot tikt izmantoti uzbrukumā Ukrainai no robežas ziemeļu puses.
