Atis Klimovičs: Ar atbilstošu pretestību aukstā kara karavīriem

Aukstais karš ir nervu spēle, pārbaudījums, kas jāiztur, kad valstis apmainās ar savstarpējiem aizrādījumiem, kritiku un apsūdzībām. Tas nav patīkami nedz normālu valstu vadītājiem, nedz “parastiem” un apzinīgiem pilsoņiem; tādā laikā ieteicams paciesties un pieņemt, ka nekas nemēdz būt mūžīgs, arī tā dēvētais aukstais karš. Un atcerēties, ka šāda konfrontācija sagādā ievērojami mazāk ļaunuma pat par pašu “maigāko” karsto karu ar ieroču lietošanu. Tiešām, simt dienas strīdēties ir labāk, nekā vienu dienu karot.  

Tieši tā, turot prātā jaunos aukstā kara apstākļus, jāraugās uz tādiem starpgadījumiem kā krievu žurnālistu izraidīšana no Latvijas. Tikko durvis parādītas diviem žurnālistiem, kuru “veikumu” par kaitīgu Latvijas valstij atzinušas atbilstošās institūcijas. Zināms sen, ka šādos gadījumos neviena valsts neatklāj iemeslus, kādēļ pieņemts otru pusi diskriminējošs lēmums. Tieši tā – viena puse to uzskata par diskriminējošu, bet otra gluži pretēji – par savu nacionālo drošības interešu aizstāvību. Jāatzīst, ka starp abām pusēm – šajā gadījumā Latviju un Krieviju nekāda saprašanās nav gaidāma, vienkārši uzskati par pieļaujamo uzvedību kaimiņu starpā ir pārāk atšķirīgi. Tāpat kā izpratne par īstu žurnālistiku.

Nav iespējams atcerēties, ka Latvijas prese vai TV kanāli tendenciozi un klaji melīgi vēstītu par Krievijas Federāciju. Taču to pašu nav iespējams apgalvot par mūsu “kolēģiem” robežas otrā pusē. Droši vien tie, kas tam nepiekritīs, pat Krievijas TV ētera “ievērojamās” sejas Kiseļevu un Solovjovu uzskata par žurnālistiem.

Tie laiki, kad pietiekami daudz Krievijas žurnālistu darbojās atzīstamā profesionālajā līmenī, sen pagājuši, un par to jāpateicas šīs valsts autoritārajam vadītajam Vladimiram Putinam.

Šie krievu žurnālisti bija izkopuši labu amata meistarību un vadījās pēc būtiskākā īstas žurnālistikas principa – viņi nemeloja. Reportierim tas nozīmēja stingru turēšanos pie “elementārās” prasības – stāstīt tikai to, ko pats redzējis un dzirdējis. Tādi bija brīvie deviņdesmitie, kad arī domās par Krievijas nākotni nebija vienīgi melnie toņi.

Ar gandarījumu atceros šo laiku, jo pašam bija iespējas vērot to, kā strādāja mani kolēģi – krievu žurnālisti no radio "Svoboda". Ilgāku laiku tieši no viņiem reālajos “lauka” apstākļos” Čečenijā mācījos ievērot pieminēto reportiera darba zelta likumu. Kopā ar Andreju Babicki un Aleksandru Jevtušenko apmeklējām abas konflikta puses, sagatavojot klausītāju un lasītāju vērtējumam šādu tīru ziņu produktu. Tolaik bija iespējams skatīties Krievijas NTV. Šī kanāla kolēģus pazinu vaigā, viņus biju saticis Afganistānā, Libānā un citās valstīs.

Amerikāņu, čehu, poļu, krievu un latviešu reportieri strādājām līdzīgi, protams, bija atšķirības, kuras noteica attiecīgā medija finansiālās iespējas.

Lielākoties visiem priekšā bija CNN, BBC un "Reuters", taču normālu priekšstatu varēja gūt arī no Krievijas medijiem. Tā tas turpinājās līdz 1999.gadam, kad pie varas nākušais Putins uzsāka cīņu gan ar Krievijā strādājošajiem ārvalstu žurnālistiem, gan ar savas valsts medijiem. Čekas pulkvedis zināja, ka viņa plāniem par autoritāras varas izveidošanu galvenais šķērslis ir brīva žurnālistu darbība un, tā kā tolaik dienas kārtībā galvenā aktualitāte bija dumpīgās Čečenijas nomierināšana, pirmie jauno kārtību sajuta tie ārzemju reportieri, kas regulāri strādāja šajā Ziemeļkaukāza republikā. Vienkārši viņiem vairs netika dota iespēja iebraukt Krievijas Federācijā, jo šie reportieri stāstīja to, ko paši bija redzējuši.

Pēc tam pienāca kārta Krievijas televīzijām, un jau pēc dažiem gadiem kļuva neiespējami skatīties pat kādreiz tik vērā ņemamo NTV.

Aizvien regulārāki kļuva uzbrukumi krievu žurnālistiem, un dažos gadījumos tie beidzās letāli. Babickis tika nolaupīts un tikai laimīgas nejaušības dēļ viņš palika dzīvs, bet Annu Poļitkovsku par viņas drosmīgo darbu Čečenijā aukstasinīgi noslepkavoja.

Ar represijām pret medijiem Krievijā faktiski tikusi likvidēta normāla žurnālistika, un tādēļ godīgs cilvēks šobrīd tajos darbu nevar pieņemt.

Šim darbam nav nekā kopīga ar iepriekš pieminēto reportiera darbības zelta kodeksu. Jāsauc lietas īstajos vārdos – Krievijas mediju lielākā daļa - par dažiem, diemžēl marginālās pozīcijās esošiem, nerunājot - uzskatāma par Kremļa naidīgās politikas īstenotājiem. Tie izveidoti par Rietumiem, tātad arī Latvijai, naidīgiem propagandas instrumentiem, par informatīvā kara karavīriem. Tie ir aukstā kara dalībnieki, bīstami dalībnieki, kuri modri jāpatur redzeslokā un, ja pelnījuši, tādiem jāatņem iespējas “viesoties” Latvijā.              

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti