Mazliet jāprecizē doma. Pasākumu ir daudz. Ziņu plūsma nemitīga. Nodibinājumam Rīga2014 ir gan savi mediji, gan, kā redzams visur, visur, resursi informācijas izvietošanai citos medijos. Neskaitāmas publikācijas piepilda portālu, radio un TV ēteru, LTV1 profesionāļi kopš pērnā gada ražo “Vai Rīga jau gatava?”, TV3 dažas nedēļas piedāvā “Runā Rīga”. Pārējo darbu izdara nedaudzie kultūras žurnālisti, no sirds cenšoties parādīt dažādos un tik lieliskos Rīgas kā kultūras galvaspilsētas notikumus.
Tas ir cēls un labs pienākums – izstāstīt, aicināt, pulcināt cilvēkus Rīga2014 notikumos. Galvenā šīs lielās informācijas problēma ir izcelsme – tā nāk galvenokārt no sabiedrisko attiecību profesionāļiem. Arī tas ir normāli - sabiedrisko attiecību cilvēki ir nozīmīgi mediju partneri. Problēma ir proporcijās – dominē ieinteresētās puses ziņas, tās apkalpojot un izmantojot medijiem pietrūkst resursu izvērtēšanai, sev interesējošu jautājumu uzdošanai, neitrālam skatījumam un nelielai šaubu devai par pasākumā un tā daudzināšanā ieguldītās naudas izlietojumu.
Tas ir “Bermudu trijstūris”, tā tiekoties ar Latvijas Žurnālistu asociācijas biedriem, sabiedrisko attiecību informācijas dominēšanu medijos raksturoja Lugano universitātes žurnālistikas profesors Stefans Russ – Mols.
Slavenā trijstūra metafora nozīmē naudas un arī kvalitātes pazušanu no medijiem: auditorija saturā iegulda arvien mazāk, tradicionālās reklāmas investīciju apjoms sarūk, toties arvien vairāk līdzekļu medijos tieši un netieši iegulda sabiedriskās attiecības. Ja ārpus redakcijām tapušas informācijas sagataves vai “sadarbības projekti” piepilda mediju saturu, vairs nav vajadzīgi tik daudzi žurnālisti, bet auditorija iegūst daudzo projektu anotāciju pagarinājumu. Nepieciešamā un reklāmiskā informācija tiek sniegta, bet žurnālistikai ir arī citi uzdevumi – sekot izdevumiem, pasākumu jēgai, sniegt vērtējumu, ļaut runāt ne vien iesaistītajiem kultūras cilvēkiem, bet arī to auditorijai, tiem profesionāļiem, kuri nav daļa no pasākuma.
Bet tam nepietiek jaudas! LTV1 “Vai Rīga jau gatava?” piepildīta ar diezgan formāliem kultūras projektu veidotāju stāstiem, vēl dīvaināk izskatās TV3 “Runā Rīga”, ko vada dramaturgs Kārlis Anitēns. Viņa jautājumi par gaidāmajiem kultūras notikumiem nereti tie sākas ar frāzi “pilsētā runā”, vai pārsteigumu, piemēram, “Kas ir TEDx Rīga”? Kas ir festivāls Piens?, it kā pārraide būtu veltīta neko nezinošam skatītājam, kurš beidzot pieplacis TV ekrānam. Lielākās pūles “Runā Rīga” veltītas, lai izstāstītu kārtējā pasākuma darba laiku, biļešu cenas, norises vietu, ko atkārto iemontēts reklāmas klips, tā izteiksmīgi nolasītos audiosludinājumus padarot bezjēdzīgus. To redzot, nāk prātā mulsuma pilnas domas par maksātāja doto uzdevumu, gribas diskutēt, vai vērts par šo maksāt, ja neangažēti žurnālisti informāciju pasniedz daudz profesionālāk. Tas ir stāsts par mediju kultūru.
Nav dzirdēts, ka sabiedrības līdzekļi caur neatkarīgiem fondiem vai cita veida maksājumiem nonāktu mediju profesionāļu rīcībā ar mērķi atbalstīt brīvu, kvalitatīvu, žanriski daudzveidīgu darbu tapšanu par kultūras galvaspilsētu. Nav dzirdēts, ka no kultūras galvaspilsētas informācijas naudas tiktu finansēta kāda izcilības balva kultūras žurnālistikā.
“Sadarbības projektu” žurnālistika bieži ir neinteresanta, iedvesma līdz ar brīvības izjūtu to pametusi, aizstājot ar pienākumu izpatikt naudas devējam. Līdzīga, garlaicīgā stilā un nereti vienpusīgi mediju saturā nesen izskatījās vēl viena, labu profesionāļu veidota kampaņa – par eiro ieviešanu. Tā ir nevis žurnālistika, bet bagātīgi finansēts “informatīvais atbalsts” – dominējošs, auditorijas interesi samazinošs un kvalitatīvai žurnālistikai nedraudzīgs. Finansētājiem, sadarbības organizētājiem un sabiedrībai ilgtermiņā pliks “informatīvais atbalsts” nav izdevīgs, lai gan pirmajā brīdī izskatās otrādi.
