Nav iespējams teikt, ka pastāv reģionālas vai kontinentālas tendences, katras valsts žurnālistika ir unikāla, tā Centrālās un Austrumeiropas žurnālistus salīdzinošā pētījumā raksturoja Deivids Vīvers (David Weaver) no Indiānas universitātes ASV. Joprojām lielākajā daļā pasaules medijos strādā galvenokārt vīrieši, izņēmums – Austrumeiropa, kur dominē sievietes. Žurnālistu vidējais vecums kopš 2001.gada pieaug, tas nedaudz pārsniedz 41 gadu.
Redakcionālā autonomija ir svarīga Ungārijas žurnālistiem, būtiska citās Austrumeiropas valstīs, bet mediju darbiniekiem Krievijā tā nav starp svarīgākajām vērtībām. 50% no aptaujātajiem žurnālistiem patīk viņu darbs, bet daudz mazāk (12% – 20%) ir apmierināti ar darba apstākļiem. Lai gan joprojām daudzi cilvēki vēlas strādāt medijos, to darba vide ir kopumā nelabvēlīga, rāda arī citi pētījumi.
Vairāk nekā pusei žurnālistu tik ļoti patīk darbs, ka atalgojums nav pats svarīgākais motivējošais faktors.
Centrālās un Austrumeiropas žurnālisti vēlas uzraudzīt politiķus un amatpersonas, bet sargsuņa loma mazāk interesē Āzijas un, piemēram, Brazīlijas žurnālistus. Neliela daļa no aptaujātajiem ir gatavi maksāt par informāciju, bet izceļas Krievijas mediju darbinieki – 48% no viņiem piekristu iegūt ziņas par naudu.
Mazāk nekā trešā daļa Austrumeiropas valstu žurnālistu gatavi vajāt savus avotus, 9% - 15% bez atļaujas izmantotu privātpersonu dokumentus, daudz vairāk – 46% - bez atļaujas publicētu uzņēmumu dokumentus. 11% - 39% gatavi izlikties par kādu citu, lai iegūtu informāciju. Tikai neliela daļa (1% - 15%) žurnālistu gatavi atklāt tos savus avotus, kas snieguši konfidenciālu informāciju, tātad viņiem nav svarīgs viens no būtiskākajiem profesionālās ētikas principiem – pienākums sargāt savus avotus.
Žurnālistiem daudzās pasaules valstīs ir līdzīgs priekšstats par savu profesiju, tomēr katra valsts ir atšķirīga pat salīdzinoši nelielajā Austrumeiropā un Centrāleiropā. Domas ir līdzīgas, reālā prakse – citāda.
Pētījumā izceļas Polija, Slovēnija, Ungārija un Krievija, kuras žurnālistu kultūra ir līdzīgāka Āzijas kolēģu uzskatiem par savu darbu – nav īpaši svarīga sargsuņa loma, tiek akceptēta informācijas avotu vajāšana, dominē izklaidējoša žurnālistika.
Savukārt citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis ir līdzīgākas Dienvidamerikas žurnālistikas kultūrai, kurā būtiska ir iespēja uzrunāt sabiedrību.
Interesantus datus par Latvijas kaimiņu un citu Eiropas Savienības valstu mediju atbildīguma līmeni parāda vēl viens konferencē prezentēts pētījums - projekts MediaAcT, kurā atspoguļoti dati par 14 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.
Atbildīgumu raksturo mediju uzraudzība un pašregulācija, gatavība kritiski vai paškritiski vērtēt savu darbu, mediju profesionāļu organizāciju spēks, sabiedrības iespējas ietekmēt mediju darbu. Šajā jomā attīstīto valstu grupā kopā ar Lielbritāniju, Vāciju, Nīderlandi, Somiju, Šveici un Austriju, iekļauta arī Igaunija. Bēdīgāka situācija ar mediju atbildīguma instrumentiem ir Francijā, Itālijā, Spānijā, Polijā, Rumānijā… Valstīs, kur mediju atbildīgums nav nozīmīga vērtība, kur tas netiek uzraudzīts un uzturēts, pieaug tiešsaistes aktīvistu nozīme – sabiedrības pārstāvji cenšas rūpēties par mediju satura kvalitāti un pieprasīt atbildīgumu.
Dati par Latviju nebija iekļauti nevienā no minētajiem pētījumiem.
