Runa ir par fotogrāfiju kā mūsu laika dominējošo valodu. Domājams, visi jau esam ar dalītām emocijām pieņēmuši, ka digitālā fotogrāfija aizvieto kā domu pierakstus dienasgrāmatās, tā redzamā atveidus skiču bloknotos, radot ilūziju, ka visbeidzot katrs ar vieglu rokas kustību var ticami iemūžināt, dokumentēt īstenību. Kaut gan patiesībā fotogrāfija šodien vienā laidā stāsta pasakas, vairāk vai mazāk apzināti kalpojot sabiedrisko attiecību sfērai vai labākajā gadījumā – stiprākajai no katrā reģionā uzplaukušajām zeitgeist idejām.
Izstādes “Restart” 18 mākslinieki pēta, pārbauda fotogrāfiju kā sociālu mediju, kas prezentē pagātni un ietekmē nākotni. Ieceres pamatā likta pārliecība, ka atmiņa mums ir dota tāpēc, lai orientētos nākotnes situācijās. Pieredze, atmiņas ir mūsu eksistences pamats, brīnumains, visai maz izpētīts psiholoģisks process – cilvēkam dabiski piemītošās informācijas glabāšanas un papildināšanas tieksmes radīts arhīvs, ko nemitīgi un neprognozējami apdraud dažādi destruktīvi spēki. Tādēļ arī izstāde ir nosaukta nedaudz trauksmaini – “Restart”, kā komanda nervoziem pirkstiem klabināt tastatūru vai slidināt pirkstus pa skārienjūtīgiem ekrāniem, cerībā izglābt jaunāko, pēkšņi pazudušo daļiņu no savas datoram vai telefonam uzticētās dvēseles.
Dažādas zinātnes disciplīnas (īpaši jau psiholoģija, antropoloģija, komunikācijas zinātne, vēsture) gadu gadiem strādā ar tādiem jēdzieniem kā personiskā un kolektīvā atmiņa, sociālā atmiņa, apspiestā, uzmācīgā, manipulētā atmiņa, atmiņas konflikti utt. Arī literatūra, teātris, kino un vizuālā māksla arvien biežāk autora cilmes vai kolektīvos atmiņu arhīvos rod impulsus lieliskiem mākslas darbiem, kas ar autora personisku atklāšanos rīkojas kā ar burvju atslēdziņu, proti, uzdrošinās atvērt mazu spraudziņu Pandoras lādei, un caur mākslinieka subjektīvo vēsti ļauj nosegt pa kādai sīkai rūtiņai nepārskatāmajā pagātnes/tagadnes/nākotnes laukā.
Fotogrāfijai un vēsturei laika gaitā ir izveidojušās pavisam īpašas attiecības, jo vēsturi vilina fotogrāfijas apsolījums dokumentēt un radīt klātbūtnes ilūziju, neapgāžami apliecināt īstenību. Līdz 20. gs. vidum ļaudis svēti ticēja fotogrāfijas (gaismas rakstīšanas) objektivitātei, tomēr šodien tā vairs pat nepretendē uz patiesīgumu – objektīvu, nevērtējošu skatījumu. Tieši pretēji – tā tiek izmantota kā viens no iedarbīgākajiem falsifikācijas paņēmieniem. Fotogrāfija ļauj iemantot neīstu pagātni, tomēr tā “… ir lieliska atmiņa – tā neatklāj īstenību kā filma, bet reizē atceras patiesību. Tas ir sapnis ar īstenības kontūrām.” (latviešu foto dokumentālista Ulža Brieža atziņa). Savukārt Sūzena Sontāga esejā “Attēlpasaule”, apcerot Marsela Prusta attieksmi pret fotogrāfiju, raksta: “Fotogrāfijas ļauj ieslodzīt īstenību [..] Un tās spēj paplašināt īstenību, kas šķiet sarāvusies, izsmelta, iznīkstoša, attālinājusies [..] Fotogrāfijas ir ne tik daudz atmiņas palīgrīks, kā instruments, kas ļauj atmiņu izdomāt vai aizvietot”.
Izstādē “Restart” eksponētajos darbos būs vērojams fotogrāfu, video, instalāciju un performances mākslinieku darbs ar atmiņām un sapņiem, izmantojot tos ne vien, lai slēptos no realitātes, bet arī kā kritiskas domāšanas un pašironiskas vērtēšanas asinātu instrumentu. Viņi pārstāv dažādas tautības un dažādas paaudzes, tomēr izteikts vairums no māksliniekiem ir dzimuši 1980. gados postsociālistiskajās Austrumeiropas zemēs, bet šobrīd dzīvo un strādā ārpus dzimtenes.
Mākslinieku meklējumi ietiecas dažādās sfērās, nevairoties no zemapziņas dzīlēm un interneta džungļiem. Daļa no autoriem filosofiski vai atraktīvi reflektē kolektīvās atmiņas, piemēram, Berlīnē strādājošais lietuviešu fotogrāfs Pauls Herbsts sērijā “Sapņu materiāls” aplūko mūsu esamības tumšāko daļu, attēlos atdarinot mūsu neapzinātās, slēptās alkas un ar nolūku savietojot tās kā simbolu valodā tulkojamus sapņus. Savukārt Kazahstānas mākslinieks Aleksandrs Ugajs un maskavietis Daņila Tkačenko darbojas galvenokārt ar atmiņām un nostaļģiju, ko rosina Padomju Savienības utopiskās ideoloģijas atstātais mantojums.
Pavisam savādāk ar kolektīvās apziņas arheoloģiju, neaizmirstot fotogrāfijas sociālās funkcijas, nodarbojas poļu māksliniece Agņeška Polska un Tallinā dzīvojošais francūzis Kamilla Lorelli, kuri abi savos darbos apspēlē ieroču tematiku (attiecīgi senos muzeju ieročus, kas tika caururbti 1968. gada studentu protestu laikā Varšavā, un bērnu pistoles, kas veido iespaidīgu arsenālu šībrīža interneta meklētājprogrammās). Vēl citādāk kolektīvās apziņas veidotajām struktūrām piekļūst latviešu māksliniece Laura Prikule, kura pievērsusies augu sakņu vizuālai izpētei, ko asociē ar cilvēka piederību.
Vairāki autori risina personīgus, ar savu dzimtu, savām saknēm saistītus rēbusus, miksējot attēlu veidotas biogrāfijas ar verbāliem stāstiem, turklāt pārsvarā nevis dokumentējot, bet inscenējot pasauli. Viens no saistošākajiem “ģimenes albuma” stāstiem šķiet Sanktpēterburgas fotogrāfes Janas Romanovas mēģinājums izsekot savas noslēpumainās gruzīnu vecmāmiņas Keto dzīves ceļu. Mazmeitas pūliņi noslēdzas prozaiski, saliekot atpakaļ plastmasas maisiņos radinieku portretus.
Gruzīnu izcelsmes beļģu māksliniece Megija Rustamova, savukārt, reflektē fotogrāfijas spēju ticami inscenēt pagātni, bet varbūt viņa tomēr stāsta izdomātu stāstu? Viņas kamera apcerīgi slīd cauri sievietes dzīvesstāstam fotogrāfijās, liekot apšaubīt runātā un rakstītā teksta saderību ar attēliem. Filosofiski, jēgpilni, dekonstruējot banālos priekšstatus, fotogrāfiju analizē arī Šanhajā dzīvojošā latviete Zane Mellupe.
Kā aktuāla tendence izstādē atklājas arī interese par cilvēka ķermeni, kas tāpat kā dzīves stāsts bieži tiek dekonstruēts un pakļauts dažādām manipulācijām. Montāžu un fragmentāciju mākslinieki bagātīgi izmanto, šķiet, sekojot jau Valtera Benjamina norādītajai stratēģijai – lai izvairītos no melīgas samierināšanās starp sociāli atbildīga mākslas darba saturu un estētiski tīkamu formu. Šī tendence spilgti izpaužas skandināvu mākslinieču Evas Stēnramas, Katinkas Goldbergas, somietes Karolīnas Papas, kā arī vācietes Izabelles Venceles sērijās.
Tomēr visiespaidīgāko stāstu izstāsta Argentīnā dzimusī spāņu māksliniece Amālija Ulmane savā "Instragram" profilā īstenotajā četru mēnešu ilgajā performancē “Izcilības & perfekcijas”, kurā pati ar savu ķermeni publiski nodemonstrē, cik viegli ir manipulēt ar auditoriju, izmantojot meinstrīma arhetipus un tēlus.
Mākslinieki uzdod fundamentālus jautājumus mūsu laika cilvēka identitātes izprašanai un meklē stilistiski jaunus ceļus fotogrāfijas kā medija eksistencei interneta laikmetā. Šādā rakursā domājot, par veiksmīgu atskaites punktu var noderēt klasisku melnbalto fotogrāfiju sērija, kas tapusi 1975. gadā, fotoreportierim Uldim Briedim kopā ar vēsturnieku un mūziķi Ingvaru Leiti dodoties 13000 km velobraucienā no Rīgas uz Vladisvostoku, lai meklētu tautiešu pēctečus bijušajās latviešu kolonijās. Savulaik līdz skatītājiem nenonākušais materiāls apliecina fotogrāfijas kā meistarīgi izkoptas vizuālās valodas iedarbības jaudu, risinot cilvēku prātus visos laikos urdošās tēmas.
Izstādē piedalās autori no Baltijas, Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Amālija Ulmane (Amalia Ulman, USA), Agņeška Polska (Agnieszka Polska, PL/DE), Viteks Orskis (Witek Orski, PL), Eva Stēnrama (Eva Stenram, SE/UK), Nataša Karuana (Natasha Caruana, UK), Izabelle Vencele (Isabelle Wenzel, DE), Aleksandrs Ugajs (Alexander Ugay, KZ), Kamilla Lorelli (Camille Laurelli, FR/EE), Zane Mellupe (LV/CN), Megija Rustamova (Meggy Rustamova, GE/BE), Daņila Tkačenko (Danila Tkachenko, RU), Jana Romanova (RU), Laura Prikule (LV), Karolīna Papa (Karoliina Paappa, FI), Katinka Goldberga (Katinka Goldberg, SE/NO), Pauls Herbsts (Paul Herbst, LT/DE), Arns Anskaitis (Arnas Anskaitis, LT) un Uldis Briedis (LV).
Izstāde “Restart” notiks “Rīgas mākslas telpā” no 22.aprīļa līdz 12.jūnijam. Izstādes kuratore – Inga Brūvere sadarbībā ar Ievu Epneri, Marīe Šēvoldu (Marie Sjovold, NO) un Aigu Dzalbi.
