Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод доступен здесь.
Adapted English version see here.
Kā tas funkcionēja pirms kara?
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Ir vērts sākt no 1862. gada, kad tika uzbūvēts Varšavas-Pēterburgas dzelzceļš (toreiz poļi to sauca par "dzelzs ceļu", starp citu, latviešu valodā joprojām tiek lietots tas pats krievu "dzelzceļa" kalks), kas savienoja Daugavpili ar cariskās Krievijas galvaspilsētu, kā arī ar Viļņu un Varšavu. Tā bija otra dzelzceļa līnija toreizējās Polijas karalistes zemēs, agrāk bija vienīgi Varšavas-Vīnes ceļš, kas apkalpoja Polijas rietumu daļu. Atšķirībā no iepriekš minētās līnijas (1435 mm), Varšavas-Pēterburgas ceļš bija platsliežu (1524 mm), un, kā uzsver Varšavas "Dzelzceļa muzejs",
viens no tā uzdevumiem bija izveidot ciešākus politiskus, ekonomiskus un militārus sakarus starp Polijas karalisti un Krievijas teritorijām.
Pēc 1863-64. gada janvāra sacelšanās, par kuru jau rakstījām "Poļu LSM", līnija Varšava-Daugavpils (caur Malkiniju, Bjalistoku, Grodņu, Viļņu un Kalkūniem) darbojās bez traucējumiem, lai gan, kā ziņoja 1895. gadā Varšavā izdotā "Gazeta Polska" ("Poļu laikraksts"),
"dzelzceļa pārvalde pamanīja, ka daudzi cilvēki, dodoties no Varšavas uz Sanktpēterburgu, nebrauc uzreiz uz Viļņas-Dvinskas pusi, bet bieži vien komerciālos nolūkos iebrauc Rīgā vai Jurjevā. Šī iemesla dēļ dzelzceļa departaments plāno ieviest biļetes Varšava-Dvinska-Rīga-Jurjeva-Pleskava-Pēterburga."
Pēc 1918. gada, kad Polija atguva un Latvija ieguva neatkarību, bet Viļņa kļuva par Polijas daļu, dzelzceļa maršruts Varšava-Rīga (kurš vēlāk tika pagarināts līdz Tallinai) sākās no Daugavpils un turpinājās caur Malkiniju, Bjalistoku, Grodņu, Viļņu, līdz pat robežai Turmontā (Polijas pusē) un Zemgalē (Latvijas pusē). Vēl pirms Rīgas līguma noslēgšanas, ar kuru 1921. gada martā tika noteikta Polijas austrumu robeža, sociālistiskais "Robotnik" ("Strādnieks") paziņoja:
"Starp Viļņu un Varšavu ir ieviesta regulāra satksme: divi vilcieni dienā. Informācija par satiksmi ar Grodņu būs pieejama tuvākajās dienās. Vilcieni uz Rīgu sāks kursēt pēc dažām nedēļām."
Visbeidzot
"Zemgalē" cilvēki ne tikai mainīja laiku uz pulksteņiem (Polija un Latvija atradās dažādās laika joslās), bet arī no poļu "šaurajām sliedēm" pārgāja uz Latvijas "platajām sliedēm"
(šodien tas atgādinātu pārsēšanos uz Polijas-Lietuvas robežas, Mockavas stacijā, maršrutā Krakova-Viļņa, kura pirmo vilcienu palaida 2022. gada decembrī).
Tagad dosim vārdu dienasgrāmatai, kas pieder Liepājā dzimušam polim, Juzefam Brodņickim (Józef Brodnicki), Mihala Serafinoviča (Michał Serafinowicz) sencim, ar kuru man nesen bija iespēja iepazīties Latvijas goda konsulāta atklāšanā Gdaņskā. Brodņickis 1922. gadā repatriējās no Latvijas uz Poliju, ar vilcienu viņš no Liepājas devās uz Kalkūniem (caur Rīgu un Daugavpili), bet Kalkūnos pārsēdās uz Polijas vilcienu.
"Mamma uzvārīja man tēju un iedeva ceļamaizi (…) Es jau pērku biļeti uz Kalkūniem, kad pienāca Ignašs. Tāpēc palūdzu vēl vienu biļeti. Drīz mēs visi izgājām uz perona un izvēlējāmies vietu vagonā (...) "Iekāpt!", atskanēja konduktora balss, kam uzreiz sekoja svilpe. Vilciens sāka kustēties (...) Vakarā jau bijām Rīgā. Mēs staigājām pa pilsētu, mēģinot samainīt manu Latvijas naudu dolāros vai sterliņu mārciņās. Neveiksmīgi. Divpadsmitos naktī devāmies ceļā, un, lai arī vagoni bija pārpildīti, mēs atradām augšējos plauktus, kuros ļoti labi izgulējāmies (...) No rīta sasniedzām Daugavpili (...) Kalkūnos [latvieši] pārbaudīja dokumentus un mēs nopirkām biļetes uz Turmontu. Pēc pusstundas bijām Polijas teritorijā (...) Ar pretējā virzienā braucējiem uz Latviju samainīju Latvijas rubļus pret Polijas markām. Par vienu Latvijas rubli saņēmu 30 poļu markas."
Vēlākos gados Kalkūnu stacijas nosaukums tika mainīts uz "Zemgale". To labi atcerējās poļu rakstniece Marija Dombrovska (Maria Dąbrowska), kura ir autore pirms kara plaši lasītai grāmatai "U północnych sąsiadów" ("Pie ziemeļu kaimiņiem"), par poļu sociālistu ceļojumu uz Latviju, Igauniju un Somiju. Dombrovska, 1927. gada jūlijā ceļojot uz ziemeļiem, aprakstīja "Zemgales" dzelzceļa staciju, kur poļu delegācija baudīja... meža zemenes. Taču bija kaut kā jāiztur trīs stundas, kuras aizņēma pāreja no Polijas "šaurajām sliedēm" uz Latvijas "platajām". Tomēr tam bija arī plusi.
"Mēs saņēmām milzīgu 75% atlaidi braucienam šajā viesmīlīgajā valstī. Krievu vagoni bija platsliežu, ar paceļamiem dēļiem gulēšanai. Mājas un stacijas, kurām braucām garām, radīja iespaidu, ka es ceļoju nevis no Polijas, bet gan pa laika robežām. Šķita, ka es atrados laikmetā pirms piecpadsmit gadiem, kaut kur pie mums, netālu no Sedlces vai Lomžas. Uz brīdi mani pārņēma reti uznākoša sajūta, ko ar zināmu riebumu esmu nosacīti spiesta saukt par nacionālo lepnumu,"
rakstīja (ar pārākuma sajūtu par Latviju, lai gan pēc brīža norādot uz tās daudzajām priekšrocībām) plaši lasītā poļu romāna "Noce i Dnie" ("Nakts un dienas") autore. Nezinātājiem: Sedlce un Lomža arī šodien pieder pie mazāk attīstītajiem Polijas reģioniem, lai gan pirmajā darbojas rūpnīca "Stadler".
Par laimi — bez bojāgājušajiem. ("Głos Poranny", Łódź, 1932. g.)
Caur Latvijas "Zemgales" un Polijas "Turmontas" stacijām (kas šobrīd atrodas Zarasu rajona Lietuvā) brauca Latvijas un Igaunijas nozīmīgu politiķu delegācijas. Nacionālā digitālā arhīva mājaslapā varam atrast, piemēram, fotogrāfiju, kurā iepretim "Zemgales" stacijai ir redzami Polijas un Igaunijas žurnālisti, sagaidot Igaunijas valsts galvu Oto Strandmanu (Otto Strandman). Polijā caur "Zemgali" iebrauca arī Latvijas Ministru prezidents Marģers Skujenieks.
Saskaņā ar 1935. gada dokumentiem vilciens no Varšavas uz Rīgu izbrauca no galvenās stacijas trīs reizes dienā: 9:55, 16:30 un 23:45
(vēlāk laiks nedaudz mainījās, bet trīs savienojumi dienā tika saglabāti līdz Otrā pasaules kara uzliesmojumam). Vēlāk maršruts bija tāds pats kā 20. gados (Polijas un Lietuvas attiecības neuzlabojās līdz 1938. gadam, tāpēc no Varšavas uz Rīgu, atšķirībā no mūsdienām, nebija iespējas doties caur Šauļiem un Jelgavu). 1932. gadā laikrakstā "Kurier Warszawski" ("Varšavas kurjers") tika publicēta informācija, ka dzelzceļa līnijas Varšava-Rīga, Varšava-Prāga un Vīne-Roma tika saskaņotas sava starpā laika ziņā, tāpēc tagad vilcieni "kalpos satiksmei starp Baltijas valstīm, Dienvidu un Centrālās Eiropas daļām, tranzītā cauri Polijai."
1938. gadā "Kurier Warszawski" žurnālists Staņislavs Biernackis (Stanisław Biernacki) devās uz Siguldu. Lai gan jau kopš 1932. gada pastāvēja gaisa satiksme starp Varšavu, Viļņu, Rīgu un Tallinu (piecus gadus vēlāk šo sarakstu papildināja arī Helsinki), žurnālists nolēma palikt uzticīgs dzelzceļam.
"Par Polijas valsts dzelzceļu esmu savā dzīvē rakstījis tik daudz rūgtu patiesību un skarbu izteikumu, ka jutos zināmi apmulsis, kad, sēžot vilcienā Varšava-Zemgale-Rīga, sapratu, ka sakari starp Varšavu un Latviju un tās galvaspilsētu pēdējos gados ir ievērojami uzlaboti," atzīmēja Biernackis."Poļu vilciens (..) kursē stundām ilgi bez apstāšanās. Tā paredzētais ātrums ir aptuveni 80-85 km stundā, bet, skatoties uz sekunžu rādītāju un garāmbraucošo kilometru stabiem, var saprast, ka vilciens brauc ar ātrumu 100 un vairāk km stundā (...) Pēc piecu stundu brauciena Viļņa jau ir aiz muguras, bet temps nemazinās pat uz brīdi, steidzoties uz Požečes pusi. "Zemgalē", pirmajā Latvijas stacijā, notiek pārbaude un cilvēki pārsēžas platsliežu vilcienos. Vagoni ir ērti, lai gan ne tik apgaismoti kā mūsējie. Igauņu otrās klases vagonam ir dalījums kupejās – guļvietās, tomēr labierīcību telpās parasti nav ūdens,"
atceras polis.
1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš un Polijas-Latvijas de facto robeža beidza pastāvēt (de jure tā beigs pastāvēt 1945. gadā, kad Polija parakstīs līgumu ar Lietuvu, Ukrainu un Padomju Baltkrieviju). Pirms tas notika robežu Turmontā un "Zemgalē" šķērsoja bijušais Albānijas valdnieks, karalis Ahmeds Zogu I (Ahmed Zogu I), par ko nesen "Przegląd Baltycki" ("Baltijas apskats") rakstīja poļu žurnālists un ceļotājs Nikodems Ščiglovskis (Nikodem Szczyglowski) (kurš ir iemīlējies Balkānos). "1939. gada 12. jūlija naktī Viļņas dzelzceļa stacijā tika sagaidīts neparasts viesis. Tas bija (ceļojuma brīdī jau bijušais) Albānijas monarhs no tālās, mazzināmās, noslēpumainās un eksotiskās valsts Eiropas dienvidos. "Eksotisks viesis Varšavā!" – skanēja preses virsraksti. "Karalis Ahmeds Zogu Viļņā, pa ceļam uz Rīgu." " Ahmeds Zogu viesojās galvaspilsētā no 13. līdz 17. jūlijam. No Rīgas viņš turpināja ceļu ar kuģi uz Stokholmu. Interesantas detaļas par Albānijas karaļa ceļojumu pa Latviju skatiet Ščiglovska tekstā, kuru var izlasīt sekojošajā saitē.
PS. Šis fragments attiecas uz laika posmu no 1918. līdz 1939. gadam. Drīzumā portālā LSM mēs prezentēsim, kā izskatījās poļu braucieni no Rīgas uz Viļņu un Varšavu pēc 1945. gada.
