Poļu Jaunais 2024. gads. Literatūra un politika

● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.

Poļu Nobela prēmijas laureāta Miloša autobiogrāfiju "Dzimtā Eiropa" savulaik latviski tulkojis poļu žurnāla "Polak na Łotwie" ("Polis Latvijā") 4. numura varonis Marians Rižijs, kurš nāk no slavenas Latvijas poļu ģimenes. Pavisam nesen izdotās esejas "Sagūstītais prāts", kas veltīta intelektuāļu attieksmei pret komunistisko varu, tulkotājs ir slavenais dzejnieks Uldis Bērziņš. Tomēr – vai Milošam pie latviešiem ir tāda pati vērtība kā brāļiem lietuviešiem?

Droši vien šis nenoteiktais moments poļu–lietuviešu kultūrā nebūs saprotams ļaudīm pie Daugavas, iespējams, šis temats ir patiesi izprotams tikai "brāļu tautām", kuras savulaik veidoja Polijas–Lietuvas ūniju

– Lietuvas Lielhercogistes un Polijas kroņa sadraudzību.

Bet, tā kā sievietes ir aizmirstas, domāju ir vērts atcerēties Ingmāru Balodi, ļoti talantīgu tulkotāju no latviešu - poļu valodas, kura nesen izdeva Česlava Miloša dzejas krājumu ar nosaukumu "Dāvana".

Kā raksta izdevniecība "Neputns", kas izdeva Balodes tulkojumu, "Česlava Miloša poētiskais mantojums ir milzīgs, pirmais no 18 viņa dzejoļu sējumiem tika izdots poļu valodā 1933. gadā, bet p

ēdējais 2003. gadā". Pirms Otrā pasaules kara Milošs bija saistīts ar kreiso intelektuāļu loku, bet pēc 1945. gada viņš, vīlies komunismā, izvēlējās emigranta likteni. 1980. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot par pirmo poli – Nobela prēmijas laureātu literatūrā kopš kara beigām, vēlāk viņam sekoja Vislava Šimborska (Wisława Szymborska), kuru augsti novērtēja arī Marians Rižijs, un Olga Tokarčuka (Olga Tokarczuk), kuras darbi joprojām nav tulkoti latviešu valodā. Iespējams, tas bija saistīts ar Polijas pārāk konservatīvo kulturālo politiku,

jo vēl nesen mēs dzīvojām valstī, kur mākslinieka politiskie uzskati stipri ietekmēja to, kā un cik lielā mērā viņš tika popularizēts.

Taču par spīti tam 2023. gada 6. novembrī Nacionālajā bibliotēkā Rīgā notika Nobela prēmijas poļu laureātes daiļradei veltīts pasākums "Poezja dla wolności" ("Dzeja brīvībai"). Sanāksmes goda vieses, vēstnieces Monikas Mihališinas (Monika Michaliszyn) pavadone bija Ingmāra Balode, kura nolasīja Šimborskas dzejoļus Ulda Bērziņa un savā tulkojumā.

Interesants poļu dzejnieks ir Kazimirs Vižiņskis. Dzimis 1894. gadā Drohobičā, Bruno Šulca (Bruno Schulz) pilsētā, kuru savulaik Latvijā popularizēja Žaņa Lipkes memoriālā uzvestā luga "Persiešu valodas stundas". Vižiņskis, kura dzimtene ir Galīcija, tā pati Galīcija, kuru šobrīd nežēlīgi bombardē Putina karaspēks, starp citu bija zelta medaļas ieguvējs IX vasaras olimpisko spēļu literārajā konkursā Amsterdamā 1928. gadā, viņš nodarbojās ar sporta dzeju, kā arī bijis žurnāla "Przegląd Sportowy" ("Sporta apskats") redaktors. Pēc 1945. gada, daudz agrāk nekā Milošs, viņš izvēlējās emigranta ceļu: sadarbojās ar Londonas "Ziņām" un radio "Brīvā Eiropa", tika publicēts Parīzes literārajā institūtā "Kulturas".

Savukārt Gombrovičs, dzimis 1904. gadā Polijas vidienē, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta poļu rakstniekiem. Kā liecina tiešsaistes enciklopēdija – "viņa darbus raksturo: cilvēka dziļa psiholoģiskā analīze kultūras mantojuma un citu cilvēku ietekmē, indivīda identitātes analīze mijiedarbībā ar citiem, nenobrieduma un jaunības problēma, klašu lomas, kā arī absurda izjūta, ikonoklasms pret tradicionālajām sabiedrībā pieņemtajām vērtībām, antinacionālisms un romantisma kritika." Viņš ir tādu romānu kā "Ferdydurke" ("Ferdidurke", 1937), "Transatlantyk" ("Transatlantija", 1953), "Pornografia" ("Pornogrāfija", 1960) un "Kosmos" ("Kosmoss") autors.

Gada mecenātus ik gadu izvēlas Polijas parlaments un Senāts, šogad to skaitā nebūs nevienas sievietes, kas, starp citu, jau tiek kritizēts, bet padomāsim, kādus patronus varētu izvēlēties poļi Latvijā?

Ja rakstītu par 2023. gadu, tad par tādiem "matroniem" noteikti kļūtu Olga Daukšta (Olga Daukszta) (ar Daugavpili saistīta dzejniece), Ludmila Jakubovičova (Ludmiła Jakubowiczowa), pirmā Daugavpils domniece, kā arī pirmā notāre Latvijas vēsturē, un Staņislava Dovgjallo (emancipatore, farmaceite, pirmā Latvijas Poļu savienības prezidente). Daukšta piedzima 1893. gadā, bet divas pārējās sievietes aizgāja mūžībā 1933. gadā. Noteikti būtu vērts pieminēt arī 1933. gadā dzimušo un 2003. gadā mirušo Vandu Puķi, "Polonez" dibinātāju Latvijā, kā arī Vandu Krukovsku (Wanda Krukowska), dzimušo 1943. gadā Rīgā, ilggadējo Rēzeknes poļu savienības prezidenti un vēlāko Latvijas poļu kopienas vadītāju. Starp vīriešiem ir vērts atcerēties divus poļus no Rīgas: Boļeslavu Golubcu (Bolesław Gołubiec) un Edmundu Veseri (Edmund Wesser) (abi miruši 1993. gadā), kā arī priesteri Leonardu Kozlovski (Leonard Kozłowski).

Un šogad?

Sāksim ar nepolisko. Sagadījies, ka šogad svinēsim simto gadadienu kopš izcilā poļu aktiera Andžeja Lapicka (Andrzej Łapicki) dzimšanas. Laikrakstā "Rzeczpospolita" ("Žečpospolita") kādreiz bija rakstīts, ka Lapicka priekšteču dzimtene ir Minskas apgabals, viņa vecvectēvs Hektors Lapickis (Hektor Łapicki) Janvāra sacelšanās laikā bija Minskas armijas virspavēlnieks.

"Rīgā dzimušo Lapicki kristīja priesteris Julijans Vaivods, kurš vēlāk kļuva par Rīgas arhibīskapu un kardinālu. Viņa vecāki pārcēlās uz Varšavu, kad viņam bija seši mēneši, tomēr bērnībā Andžejs vairākkārt viesojās Rīgā, kur dzīvoja viņa mātes māsa."

(Šos vārdus citēju no publikācijas "100 Polaków zasłużonych dla Łotwy" ("100 godātie Latvijas poļi"), ko 2018. gadā izdeva Baltijas fonds pēc vēstnieces Evas Dembskas (Ewa Dębska) iniciatīvas).

"Atceros, ka Rīga man šķita neticami tīra. Protams, salīdzinot ar Varšavu. Skaisti ziedi, izklāti ar baltiem akmeņiem, šķita, ka tie bija tīrīti ar zobu birsti. Krāsainas, ziedošas, violetas un sarkanas fuksijas. Es nodomāju: maza valsts, tomēr Eiropa. Hanzas tradīcijas,"

atcerējās Lapickis, kurš bija ne tikai slavens aktieris, bet arī parlamenta deputāts.

2024. gads noteikti būtu arī Helēnas Filipjonokas (Helena Filipionek) gads. Dzimusi 1914. gadā, Helēna bija poļu aktīviste Daugavpilī un Latgales poļu kopienas vecākā, bet 20. gadsimta 30. gados viņa iesaistījās poļu skautu kustībā Latvijā, dienējot Emīlijas Plāteres (Emilia Plater) vārda nosauktajā 18. pulkā, saucamā "Platerówka" ("Pļateruvka"). Pēc Polijas sakāves 1939. gada septembrī Helēna iesaistījās palīdzības sniegšanā bēgļiem no Novogrudekas reģiona – vāca drēbes, medikamentus, gatavoja maltītes. Viņa piedalījās poļu izvešanas akcijā no internēto nometnēm un to nosūtīšanā pāri Baltijas jūrai uz Rietumeiropu.

Padomju okupācijas laikā Helēna Filipjonoka, kura slepenības nolūkos lietoja pseidonīmu "Basia", oficiāli mācīja bērniem matemātiku krievu skolā un slepeni pasniedza poļu valodu un vēsturi.

Pēc padomju varas atgriešanās Latvijā viņa sāka nodarboties ar poļu piemiņas saglabāšanu, piemēram, glabāja savas skolotājas, Latgales dzejnieces Olgas Daukštas (Olga Daukszta), rokrakstus un vēstules.

Un pēdējais, bet ne mazāk svarīgais: šogad aprit 150. gadadiena kopš poļu ārsta, Ludzas domes priekšsēdētāja un Poļu savienības Ludzas nodaļas prezidenta Mihaila Bedržickisa (Michał Biedrzycki) dzimšanas dienas, kā arī 140. gadadiena kopš pāvesta Pāvela Stričkas (Paweł Stryczko), poļu vidū pazīstamā priestera, Latvijas Poļu savienības aktīvista un Rīgas domnieka no poļu saraksta, dzimšanas.

Šie uzvārdi ir svarīgi, patiesībā pat izšķiroši poļu identitātei pie Daugavas. Bet vai par tiem kāds atceras?

Savā ziņā tas ir retorisks jautājums. Bet varbūt uzdosim arī otro:

vai kāds atcerēsies mūsdienu poļu dzīvi Latvijā pēc 100 gadiem?

Taču notiek revolucionāri notikumi. Pirms simts gadiem, 1923. gadā, Jaroslavs Vilpiševskis (Jarosław Wilpiszewski), kurš vēlāk kļuva par parlamenta deputātu, tika ievēlēts par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju un vadīja šo organizāciju gandrīz desmit gadus. Simt gadus vēlāk Latvijas Poļu savienības vadību pārņēma Daugavpils domnieks un Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektors Pēteris Dzalbe. Tas ir unikāls gadījums, jo organizāciju vada cilvēks ar latvisku vārdu un uzvārdu, kurš glabā atmiņā savas poļu saknes.

Intervijā ar LSM.lv Dzalbe stāsta:

"Mana tēva ģimenē māte bija poliete no Klimoviču (Klimowicze) ģimenes, bet manas mātes ģimenē polis bija vecvectēvs, viņa uzvārds bija Zubkovskis (Zubkowski). Mani senči nāk no Naujenes un Eglaines. Bērnībā ar vecmāmiņu runāju poļu valodā. Agrāk poļu skolu nebija, tāpēc es apmeklēju mazu poļu valodas skolu. Bieži braucu uz vasaras nometnēm Polijā (...) Mans vecākais dēls Rauls šajā mācību gadā uzsāka studijas Jagelonu universitātē. Man ir Poļa karte – man bija svarīgi, lai būtu dokuments, kas apliecina manu izcelsmi. Pēc daudzu gadu pārtraukuma aktīvi sāku lietot poļu valodu, kad 2019. gadā devos uz burāšanas darbnīcām. Kopš tā laika mēģinu pastāvīgi pilnveidot savu "poliskumu"."

Iespējams, tādi cilvēki kā Dzalbes kungs, atgriežoties pie savām poļu saknēm, piesaistīs jauno paaudzi interesēties par poļu vēsturi Latvijā, kura ir daudzpusīga un neaprobežojas tikai ar Latgali, bet ietver arī Liepāju, Jelgavu un Rīgu. Tajā ietilpst vīrieši un sievietes, ticīgie un ateisti, cilvēki ar kreisiem un labējiem politiskiem uzskatiem.

Tā kā tā ir vēsture, tā nekad nav vienkārša.

Par to liecina arī 2024. gada mecenāti Polijā.