Novembris pēdējos gados tiešām ir bijis "bīstams laiks" poļiem, īpaši, kad tiem bija jānovēro nacionālistu Neatkarības gājiens caur Varšavu, ko nesen atbalstīja Polijas autoritārā valdība. Patiesībā novembris ir taču pārdomu mēnesis: par debesu valstībā aizgājušajiem mīļajiem vai nozīmīgiem vēsturiskiem datumiem. Divas neatkarības dienas: 11. novembris Polijā un 18. novembris Latvijā iet uzreiz viena pēc otras. Cik simboliski ir tas, ka divas tautas svin tik svarīgus datumus tikai ar vienas nedēļas laika starpību.
● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● ● Русский перевод доступен здесь.
Un pirms kara?
Šo divu datumu svinības tika apvienotas. "Poļu novembrus" svinēja Latvijas Poļu biedrības nodaļas, piemēram, 1936. gadā Latgalē notika "Listopad w dziejach narodu łotewskiego i polskiego" ("Novembris latviešu un poļu tautas vēsturē") lasīšana, ko organizēja poļu aktīvists Cimaškevičs (Cimaszkiewicz). Grīvā Boļeslavs Leonovičs (Bolesław Leonowicz) atzīmēja Latvijas neatkarības dienu ar prelekciju. Bet Daugavpils Poļu namā tika organizēta tikšanās sakarā ar 1830. gada novembra sacelšanās uzliesmojuma gadadienu, kura bija vērsta pret Krieviju.
Novembris ir ļoti nozīmīgs Latvijas poļiem, lai gan ir brīžiem skumjš, piemēram, tādēļ, ka 1940. gada novembrī tika likvidēta Latvijas Poļu biedrība, bet parunāsim labāk par mūsdienām. "Poliskums", par spīti padomju varas nodomiem, neizmira. Jau tajos laikos poļi Rīgas kapos apmeklēja savu dzimtu kapu pieminekļus. Tagad dzīve notiek arī interesantā veidā: Jau gadiem Jelgavā ik novembri notiek "Poļu kultūras dienas". Pagājušajā gadā tās bija veltītas Polijas un Latvijas neatkarības dienām, kā arī 1922. gada augustā dibinātās Latvijas Poļu savienības simtgadei. Pasākumu pagodināja ansambļa "Polonez" koristi no Rīgas, senioru ansamblis "Vizija" un Jelgavas mūzikas skolas audzēkņi. Kā ierasts, vietējā bistro "Silva" norisinājās poļu virtuves nedēļa "Smacznego" ("Labu apetīti"). Kuram latvietim, kam bijusi iespēja apmeklēt Poliju, negaršo bigos, cūkgaļas kotletes schabowy vai barszcz?
Ko Latvijas poļi sagatavos šī gada novembrim?
Svinības notiks ne tikai Daugavpilī, Rēzeknē un Jelgavā. 12. novembrī Liepājas Poļu savienība kopā ar poļu sieviešu klubu "Wanda" ("Vanda") aicina pie sevis uz Poļu kultūras festivālu, kas sāksies ar Svēto Misi Sv. Dominika baznīcā. Vēlāk pasākuma dalībniekiem būs iespēja izstaigāt poļiem nozīmīgās vietas Liepājā.
Daudz pastāstīt par "poļu Liepāju" spētu Mareks Gluško (Marek Głuszko), lieliskās, bilingvālās grāmatas (kuru izdeva institūts "Polonika") "Polacy w Lipawie — historia znana, nieznana, zapomniana" ("Poļi Liepājā — zināmā, nezināmā, aizmirstā vēsture") (Varšava 2018) autors. Novembra svinību laikā noteikti būs daudz atsauču uz kādreiz Rīgā strādājuša poļu diplomāta sasniegumiem: pēc viņa grāmatas motīviem Liepājas poļi izveidoja izstādi, kas ir pieejama visiem pilsētas iedzīvotājiem. Par pasākuma kulmināciju kļūs koncerts "Barwy polskich dźwięków" ("Poļu skaņu krāsas") Latviešu biedrības sēdeklī.
Tas viss tiks organizēts 11. novembra svinībām.
Kā tā sanāca, ka starp Polijas un Latvijas neatkarības dienām ir tik neliela laika starpība, ko jau starpkaru periodā uzsvēra poļu aktīvisti Latvijā un Rīgā strādājošie poļu politiķi? Abu valstu neatkarību atjaunošana notika 1918. gadā. 11. novembrī Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) pārņēma varu pār Polijas armiju no Reģentu padomes un tika iecelts par tās virspavēlnieku. Tajā pašā dienā Kompjeņā (Francijā) Antantes un Centrālo lielvalstu pārstāvji, kas karoja viens pret otru Pirmā pasaules kara laikā, parakstīja pamieru. Vācu karaspēks sāka atkāpties no okupētajām Polijas karalistes zemēm — valsts, kuras pārvaldnieks 19. gadsimtā bija iepriekš minētais lielkņazs Konstantīns. Polijas pilsētu ielās sākās vācu armijas karavīru "atbruņošana". Polija atguva neatkarību pēc 123 gadiem no sadalīšanas. Kopš 1937. gada 11. novembris tiek atzīmēts kā Neatkarības diena.
Savukārt Latvijā (un to ir vērts atcerēties) 18. novembris ne tikai ļāva uz vairāk nekā diviem gadu desmitiem izveidot brīvu Latvijas valsti, bet arī deva vietējiem poļiem divdesmit gadus ilgu "atelpu" no padomju varas, kura pārtrauca poļu darbību pie Daugavas upes.
Kā jau rakstīju ievadā,
bēdīgi, ka mūsu Neatkarības diena arvien vairāk šķeļ Varšavas iedzīvotājus, lai gan tai vajadzētu viņus vienot.
Citām pilsētām gan ar svētkiem šādu problēmu nav, tos izdodas nosvinēt cienīgi (ar smaidu un humora izjūtu, lai gan jāatzīst: novembris tam drīzāk labvēlīgs nav), ņemsim kaut vai Plocku, kur jaunieši šajā dienā cep cepumus "marcelinki", nosauktus Marcelīnas Roščiševskas vārdā, Latvijā dzimušās izglītības un sabiedriskās dzīves aktīvistes no Plockas, kura izcēlās poļu-boļševiku kara laikā 1920. gadā. Marcelīnas kundzei nesen tika atklāts savs piemineklis Plockā. Citi pozitīvi "svinību" piemēri ir Trīspilsēta (Gdaņska, Sopota un Gdiņa), Krakova un Vroclava.
Neiztiek novembris arī bez Dvēseļu dienas.
Pirmskara Rīgā, tāpat kā arī mūsdienās, poļiem svinības sākās ar pilsētas kapsētu apmeklējumu: 1. novembrī (Visu svēto dienā) un 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā). Šīs divas svētku dienas joprojām tiek svinētas Polijā, lai gan tikai pirmā no tām ir brīva no darba. Rīgas Sv. Miķeļa kapos, 1879. gadā dibinātajā katoļu nekropolē, joprojām ir apglabāti daudzi slaveni poļi, sākot ar Itu Kozakeviču (Ita Kozakiewicz) un viņas vecākiem, beidzot ar Jūliju Ostrovsku (Julia Ostrowska), "stiprinieci no Rīgas", poļu valodas skolotāju grūtajos pēckara laikos, latīņu valodas profesori Romāna Ciesiuleviča universitātē Latvijā, un citiem poļu aktīvistiem: Mihalīnu Stankeviču (Michalina Stankiewicz), Janīnu Glovecku (Janina Głowecka) un Mihalu Bartuševiču (Michał Bartuszewicz). Meža kapos ir apglabāti daudzi citi pazīstami poļi (Volodimirs Ihnatovičs (Włodzimierz Ihnatowicz), Česlavs Šklenniks (Czesław Szklennik)). Ilggadējā Rīgas poļu vidusskolas direktore Marija Fomina (Maria Fomina) aizmiga mūžīgā miegā Sarkandaugavas kapsētā.
Rīgā, tāpat kā citās latviešu kapsētas, ir diezgan daudz poļu kapu. Nesen ventspilniece Helēna Bageņska (Helena Bagieńska) atsūtīja man fotogrāfijas ar poļu kapakmeņiem no savas pilsētas, to ir daudz arī Liepājā un Latgalē. Labi, ka poļu kapus, kuri ne vienmēr bija pienācīgi kopti, pirms kāda laika pārņēma institūts "Polonika", kas jau uztur kārtībā Sv. Miķeļa kapus Rīgā, un kopš nesen arī Daugavpils katoļu kapus. Novembrī pēc renovācijas tiks atklāts 1926. gadā mirušā Polijas konsula no Daugavpils Staņislava Sireviča (Stanisław Syrewicz) kapa piemineklis. Šis ir viens no interesantākajiem poļu kapakmeņiem Daugavpilī.
Novembris... "Bīstams laiks." Laiks pārdomām kapsētās, un arī prieka laiks: no atgūtās brīvības, atmiņām par radiniekiem, fotogrāfiju arhīvu kārtošanas vai rudens tinktūru degustēšanas.
Priecāsimies par to, ka mums ir iespēja to darīt, ka dzīvojam brīvās, demokrātiskās, lai arī nepilnīgās valstīs. Domājot par Ukrainu, mēs redzam, cik drošā (lai gan dažreiz neparedzamā) realitātē mēs atrodamies. Lai mums nekad nepienāk tas "bīstams laiks".
PS. Par Novembra sacelšanos un lielkņazu Konstantīnu būs iespēja palasīt vienā no novembra publikācijām sadaļā "Po polsku" ("Poļu valodā").
