Bēgļu pārdale no Grieķijas un Itālijas uz citām Eiropas Savienības valstīm ir sākusies. Pirmie 19 Eritrejas bēgļi no Itālijas ieradušies Zviedrijā. Tomēr šis ir tikai pirmais simboliskais solis. Būtu naivi cerēt, ka turpmākais sadales process ritēs bez aizķeršanās - tā paredz vācu migrācijas pētnieks, Osnabrukas universitātes profesors Johens Oltmers. Daudzās valstīs attieksme pret bēgļu uzņemšanu ir negatīva. Tās bēgļu uzņemšanai piekritušas negribīgi vai piespiedu kārtā, tādēļ bēgļu pārvietošana uz tām, iespējams, būs sarežģīta. Taču - cik daudz mēs zinām par to, ko domā paši bēgļi, vai viņi vispār vēlas tikt pārvietoti, Latvijas Radio sarunā skaidro Johens Oltmers.
Jautāts, cik daudz mēs zinām par to, ko domā paši bēgļi, un vai viņi vispār vēlas tikt pārvietoti, Johens Oltmers norāda: "To mēs nezinām. Taču šāds jautājums šīs diskusijas kontekstā nekad arī nav ticis uzdots. Vienošanās paredz, ka bēgļi no Grieķijas un Itālijas ir jāpārdala un jārada struktūras, kas noteiks, kuri būs tie bēgļi, kurus pārdalīs. Sadalē jāņem vērā, kādas ir bēgļu radnieciskās saites konkrētajās valstīs, arī valodas zināšanas un profesionālās kvalifikācijas. Tāpat arī jebkādas kulturālas saiknes. Šiem aspektiem jāpievērš uzmanība. Taču sadales mehānisms neparedz, ka bēgļi paši varēs izlemt, uz kurieni doties. Tās būs valstis, kas, ņemot vērā šos kritērijus, izlems, kurus konkrēti cilvēkus uzņemt."
Ir sagaidāms, ka bēgļi nelabprāt dosies uz zemēm, kurās valda naidīga attieksme pret iebraucējiem. Arī tās, kuras nav labprātīgi piekritušas sadales mehānismam vai arī kuras vienkārši ir nabadzīgas, diezin vai raisīs lielu interesi. Ja neviens nevēlēsies braukt, piemēram, uz Rumāniju, vai varēs cilvēkus piespiest? Vismaz juridiski piespiedu pārvietošanai noteikti nav nekādu šķēršļu, uzskata Johens Oltmers.
Patvēruma meklētāji Eiropas Savienībā nebauda pārvietošanās brīvību. Saskaņā ar Šengenas un Dublinas noteikumiem viņi ir piesaistīti konkrētai valstij. To sadales mehānisms arī pasaka skaidri - bēgļi, kas nosūtīti uz noteiktu valsti, būs šai valstij piederīgi. Ja kāds ir nosūtīts uz Rumāniju un to patvaļīgi pamet, tad viņš atkal ir jāsūta atpakaļ. Uz cik ilgu laiku saglabājas piesaiste, nav skaidri noregulēts. Vai uz gadu, pieciem, un kāda tipa uzturēšanās statusu vēlāk iegūst bēgļi, arī nav skaidrs. Kurā brīdī katra valsts bēgļiem piešķirs tādu statusu, kas ļaus tiem izceļot arī uz citām valstīm, acīmredzot būs pašu valstu ziņā. Taču vismaz sākumā ir paredzēta piesaiste bēgļu uzņēmējvalstij.
Johens Oltmers nenoliedz, ka pastāv risks, ka cilvēki, kuri kaut kur tiks aizvesti pret pašu gribu, būs grūtāk integrējami un var mēģināt valstis pamest nelegāli. Tieši tādēļ esot jo īpaši svarīgi, lai sadalē tiktu ņemtas vērā radnieciskās saites.
"Mēs ļoti labi zinām, ka migrācija vispār kā process, tostarp arī bēgšanas kontekstā, ir lielā mērā balstīta uz radnieciskām un pazīšanās attiecībām. Radinieku un paziņu tīkli nosaka to, kurās valstīs bēgļi cenšas nokļūt. Turklāt šādu tīklu esamība ir būtiska, lai varētu notikt integrācija. Ja ir tīkli, tad uz vietas būs arī cilvēki, kas varēs iebraucējiem palīdzēt darba, dzīvesvietas un citos meklējumos - radinieki, tautieši, paziņas. Tādēļ man šķiet ļoti svarīgi, ka šis aspekts sadales mehānismā ir iestrādāts. Kā tas būs praksē un vai to reāli ievēros kā kritēriju, nav zināms. Tā man šķiet problēma. Un tā norāda uz problēmām ar sadales mehānismu kopumā. Proti, īsta procedūra, kā notiks šī bēgļu pārdale, nav izstrādāta. Tas notiks tā, ka Itālijai, Grieķijai un Ungārijai ir jāsniedz savi priekšlikumi, kā lai to konkrēti izdara. Šīs valstis ir, tā teikt, "atbildīgās" par sadali. Taču procesa praktiskajai pusei konkrēts plāns, kādā laikā un kā tas notiks, ir joprojām neskaidrs. Paliek jautājums, vai nebūtu bijis jēdzīgāk un vienkāršāk un arī priekš integrācijas labvēlīgāk sadalīt nevis cilvēkus, bet naudu," skaidro Johens Oltmers.
Ir skaidrs, ka, piemēram, Latvijā radniecisko tīklu bēgļiem no Sīrijas vai Eritrejas tikpat kā nav. Arī dzīves apstākļi ir sliktāki nekā bagātākajās Eiropas valstīs, turklāt sabiedrības attieksme pret bēgļiem ir kritiska. Ko latviešiem teiktu Johens Oltmers - kas īsti ir gaidāms, vai vairāk nekā 700 bēgļu, par kuriem mēnešiem ilgi tiek runāt, patiešām ieradīsies?
"Tā kā bēgļiem nav brīvības izvēlēties, uz kuru valsti un vai vispār doties, jo tā darbojas sadales mehānisms, tad no Eiropas Savienības puses ir iespējams nosūtīt šos 700 cilvēkus turp piespiedu kārtā. Ja viņi valsti atkal pamet, tad tas ir noteikumu pārkāpums. Tā veidots mehānisms - bēgļu viedoklis šeit netiek prasīts. Taču iespējamās problēmas ir skaidras. Mēs esam redzējuši, ka jau vienošanās procesā vairākas valstis izrādīja pretestību. Mēs arī zinām, ka valstīs ir ļoti atšķirīgi dzīves standarti. Pastāv minimālie standarti, kurus regulē Eiropas Savienība, taču latiņa ir ļoti zema. Tāpēc sagaidāms, ka cilvēki, kuri kaut kur negribot tiks nosūtīti, nebūs ar to apmierināti. Tas ir līdzīgi kā loterijā. Daži, nonākot valstī, kas piedāvā salīdzinoši labus nosacījumus, sacīs: "Jauki, esmu izvilcis laimīgo lozi!" Citiem loterijā nebūs paveicies. Un, protams, tas var novest pie konfliktiem un problēmām. Vairākās valstīs bēgļu sadales vienošanās tikusi uztverta ļoti negatīvi. Šī negatīvā attieksme var tikt pārnesta arī uz bēgļiem. Beigās noskaņojums var būt tāds: "Ak, tā, šie cilvēki brauc, bet mēs taču negribējām, ka viņi brauc. Tad kāpēc mums viņu labā kaut kas jādara?" Turpmākajos mēnešos mēs droši vien pieredzēsim šādus konfliktus.
Mēs jau līdz šim esam vērojuši, ka vairākās zemēs arī paši bēgļi nav sekojuši noteikumiem, kurus viņiem būtu bijis pienākums ievērot. Viņi vienkārši ir braukuši tālāk. Viņi ir protestējuši, turklāt masīvi protestējuši. Arī sadales procesā var izraisīties līdzīgas sadursmes, kas tādā gadījumā visu mehānismu var nolikt zem jautājuma zīmes," skaidro Johens Oltmers.
Tai pašā laikā Johens Oltmers mudina nepieņemt, ka izvēlīgo un neapmierināto bēgļu skaits noteikti būs ļoti liels. Pagaidām tas nav zināms. Ir skaidrs, ka starp tūkstošiem bēgļu ir daudz cilvēku, kuriem nav nekādu radniecisku tīklu Eiropā. Viņi būs priecīgi un pateicīgi, ja varēs iegūt patvērumu jebkurā Eiropas valstī neatkarīgi no tās turības līmeņa. Tomēr, lai pārvietošanas mehānisms strādātu, nevarēs iztikt bez bēgļu uzņēmējvalstu ieinteresētības. Ja tās jau pašā sākumā izrādīs pretestību, sadale var arī neizdoties.
