Latvijā psihiski slimu pacientu aprūpes sistēma ir saslimusi. Tā nespēj pilnībā apmierināt ne sabiedrības tiesības uz drošību, ne pacientu tiesības uz pienācīgu ambulatoru aprūpi. Neviens nevēlas uzņemties reālu un konkrētu atbildību par pacientu uzraudzību un šo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā. Papildus visam valsts iestādes nevēlas dalīties ar sabiedrībai svarīgu informāciju par psihiatrijas pacientiem. Šie ir vairāki secinājumi, kas radušies pētnieciskās žurnālistikas projektā "Psihiatrijas krēslas zona".
- Psihiski slima meita piekauj savu māti
- Psihiski slimiem cilvēkiem piespriež piespiedu ārstēšanos
- Pēc atgriešanās sabiedrībā par pacientiem neviens neatbild
- Par psiholoģiski vardarbīgiem pacientiem trūks publisku datu
- Ambulatorā psihiatriskā ārstēšana Latvijā nav attīstīta
Piekauj savu māti
Par pētījumu "Psihiatrijas krēslas zona"
Raidījums Īstenības Izteiksme tapis pētnieciskās žurnālistikas projekta "Psihiatrijas krēslas zona" ietvaros. Raidījuma tapšanā līdzdarbojušies Latvijas radio žurnālists Iļja Kozins, žurnāla "IR" žurnāliste Zane Mače, RSU asociētā profesore, projekta vadītāja un redaktore Anda Rožukalne, ziņu portāla "Tvnet" žurnāliste Viktorija Puškele, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnāliste Ilze Kuzmina, ziņu aģentūras LETA žurnālists Ivars Soikāns, kā arī laikraksta "Bauskas Dzīve" žurnāliste Antra Ērgle. Projektu finansiāli atbalstīja ASV vēstniecība Lietuvā.
Annai ir teju 80 gadi. Viņa dzīvo kopā ar savu meitu Mariju, kas cieš no nopietnas psihiskas slimības. Abu sieviešu kopā būšana nelielā divistabu dzīvoklī vairāk atgādina dzīvi uz naža asmens. Anna stāsta, ka meitas nestabilā uzvedība sākās jau sen: "Slimība sākās aptuveni pirms 10-11 gadiem. Sākotnēji, kā es to saprotu, tā bija parasta depresija. Es pamanīju šīs izmaiņas viņā. Marija kļuva nomākta. Taču toreiz mēs negājām pie ārsta. Kādu laiku pēc tam bija lēkme. Kaut kas viņai laikam mācībās neizdevās, un tad viņa sāka skaļi aizcirst durvis. Sākumā nodomāju, ka viņa tādā veidā parāda savu raksturu."
Situācija ģimenē saasinājās katru gadu arvien vairāk.
Konflikts starp māti un viņas psihiski slimo meitu sasniedza kulmināciju 2015.gadā, kad Marija cietsirdīgi piekāva jau tā ar dažādām vecuma kaitēm slimojošo māti.
Rezultātā Anna uz 16 dienām nokļuva slimnīcā.
"Es vairs neatceros, kas izsauca policiju, es vai kaimiņi... Es kliedzu, jo toreiz bija ļoti nopietna situācija. Tam gadījumam bija sekas. Man pasliktinājās dzirde. Tāpat es zaudēju ožu. Redze, nu redze, tas pats par sevi saprotams, ka pasliktinājās, jo bija tā, ka viņa sita manu galvu pret grīdu. Man ir vairāku ribu lūzums, jo viņa mani apgāza un sēdēja uz manis. Tas tomēr ir [zināms] svars," stāsta Anna.
Taču Anna nebūt nav vienīgais cilvēks Latvijā, kas cietis no psihiski slima cilvēka vardarbības. Katru gadu medīciniska rakstura piespiedu līdzekli jeb "piespiedu ārstēšanu" Latvijā piemēro vidēji 100 cilvēkiem. Daļa no viņiem pastrādājuši smagus noziegumus, piemēram, slepkavības, miesas bojājumu nodarīšanu, izvarošanas utt.
Piespiedu ārstēšana nav sods
Ja tiesai rodas aizdomas par noziegumā aizdomās turētā cilvēka psihisko veselību, tā var nozīmēt ekspertīzi. Ja tajā secina, ka cilvēks nav pieskaitāms un ir bīstams sabiedrībai, tad viņu var ievietot psihiatriskajā slimnīcā uz laiku līdz sešiem mēnešiem, atzīmē prokurore Jekaterina Kušakova. Kad tiek pabeigta pirmstiesas izmeklēšana, prokurors, pamatojoties uz ekspertu secinājumiem par konkrētā cilvēka nepieskaitāmību, lemj par lietas nodošanu tiesā piespiedu ārstēšanas piemērošanai.
Ja cilvēku neatzīst par bīstamu, viņa aprūpi var uzticēt tuviniekiem. Savukārt, ja tiesa secina, ka cilvēks ir bīstams, tad ir trīs veidi, kā var rīkoties: pirmkārt, pacientu var nosūtīt uz ambulatoru ārstēšanos, nosakot, cik bieži jānāk pie psihiatra. Otrkārt, var nosūtīt uz ārstēšanos vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā vai, treškārt, slēgta tipa slimnīcā ar apsardzi.
Turklāt, kā atzīst Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesnese Ieva Kulagina, tiesa nenosaka ārstēšanās termiņu.
Jebkurā gadījumā, sistēmas uztverē "piespiedu ārstēšana" nav sods, norāda Veselības ministrijas juridiskās nodaļas vadītāja vietniece Anita Jurševica: "Tas ir medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tas nav sods. Nevajag uzskatīt, ka tiesa viņus tagad soda par pienākumu obligāti ārstēties. Tā ir palīdzība cilvēkam viņa psihiskās veselības stāvokļa dēļ. Mums no veselības aprūpes un ārstniecības viedokļa būtiskākais ir, kā viņš iznāk no turienes ārā. Lai viņš tiek ārstēts, lai tiek nodrošināta diagnoze, ārstēšana, rehabilitācija, profilakse un tā tālāk."
Sarunās ar ekspertiem atklājās, ka bieži vien šiem pacientiem pēc ārstēšanās stacionārā nav īsti vides, kur atgriezties. To atzīst arī Psihiatrijas un narkoloģijas centra piespiedu ārstēšanas nodaļas ar apsardzi vadītājs Rihards Brēdermanis: "Daudzi no viņiem ir tādi, kuriem nav vides, kur atgriezties. Kādam vispār nav neviena radinieka. Ir, kam ir it kā ir ģimene un māte. Māte ne reizi nav atnākusi ciemos. Bija vecmāmiņa, kas nāk ciemos. Tā nomira, māte dzērāja, kas nerūpējas. Ja arī viņš kaut kad tiks izrakstīts ārā, viņam diezgan liels potenciāls ir atkal atgriezties atpakaļ."
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra piespiedu ārstēšanas nodaļā ar apsardzi patlaban mīt 44 pacienti. 12 no viņiem pastrādājuši sevišķi nežēlīgas slepkavības.
Nav atbildīgo
Žurnālisti noskaidroja, ka, cilvēka veselības stāvoklim uzlabojoties, tiesa, pamatojoties uz ārstu atzinumu, var lemt par konkrētā pacienta pārcelšanu uz citu ārstēšanās veidu. Tajā skaitā – ambulatoro.
Izrādās, nav nevienas atbildīgās iestādes, kas rūpīgi sekotu, vai šie cilvēki turpina dzert zāles, nonākot atkal sabiedrībā.
Piedevām īsti nav zināms, cik ir tādu pacientu, kam medicīniska rakstura piespiedu līdzekli izpilda ambulatori. Attiecīgos statistikas datus projekts "Psihiatrijas krēslas zona" pieprasīja Veselības ministrijai, taču iestādes darbinieki atteicās tos izpaust.
Ja cilvēks arī ambulatorā režīmā turpina dzert zāles – problēmu nav. Bet ja viņš to pārstāj darīt? Pēc Tieslietu ministrijas pārstāves Indras Gratkovskas teiktā, ārstiem tomēr īpaši jāraugās uz pacientiem, kas iepriekš izdarījuši noziegumus. Un, ja šie cilvēki pārstāj dzert zāles, tad par to būtu jāziņo tiesai.
"Tas nav pacients parastais. Tas ir cilvēks, kurš izdarījis noziedzīgu nodarījumu, būdams savā nepieskaitāmības stāvoklī, ar būtiskām veselības problēmām. Tad uz pacientu jāskatās daudz nopietnāk - vai viņš nāk pie ārsta, lieto zāles, kāds ir veselības stāvoklis, cik viņš to stipri monitorē.
Un tiklīdz ārsts jūt, ka kaut kas pasliktinās vai cilvēks vairs nenāk, viņam būtu pienākums sagatavot informāciju tiesai," atzīst Gratkovska.
2014.gadā Tieslietu un Veselības ministrijas kopīgajā darba grupā ierēdņi un ārsti konstatēja, ka tiesa nevar kvalitatīvi uzraudzīt, kā psihiski slimais noziedznieks pilda tiesas lēmumu, jo ārsti tiesu par to neinformē. Toreiz valdība uzdeva Veselības ministrijai (VM) sagatavot grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas ārstam uzliktu par pienākumu ziņot tiesai, ja pacients pie viņa nenāk.
Grozījumi ir izstrādāti, tikai to izdarīja nevis Veselības ministrija, bet gan Saeimas deputāts Andrejs Judins. Lai gan Saeima tos vēl nav apstiprinājusi galīgajā lasījumā, pēc Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas Aijas Barčas teiktā, trešajā lasījumā šīs likuma izmaiņas varētu apstiprināt ne agrāk par novembra beigām. Tāpēc uzraudzības trūkums ir aktuāls jautājums vēl aizvien.
To, pie kā var novest kontroles trūkums, spilgti ilustrē nākamais piemērs. Pagājušā gadā Saulkrastos sadega kāda māja. Drupās tika atrasti divi līķi. Izmeklēšanas laikā policija secināja, ka cilvēkus pirms ugunsgrēka nogalināja. Bet ar uguns palīdzību noziedznieks mēģinājis slēpt slepkavības. Aizdomas krita uz 22 gadus veco Kārli. Puisis savu vainu atzina, bet iemeslus paskaidrot nevarēja. Izrādījās, ka abi nelaiķi ir Kārļa radinieki: vecmāmiņa un mātes brālis. Taču tas nebija Kārļa pirmais noziegums. Pirms trīs gadiem viņu jau tiesāja par slepkavības mēģinājumu. Toreiz tiesa jaunekli atzina par nepieskaitāmu. Rezultātā viņu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Apmēram pēc gada, pamatojoties uz ārstu atzinumu, Vidzemes priekšpilsētas tiesa mīkstināja "piespiedu ārstēšanas līdzekli" un noteica Kārlim ambulatoro ārstēšanos.
Psihiatru asociācijas vadītājs Elmārs Tērauds iezīmē pēdējos divos gados par aktuālu kļuvušu tendenci: medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa lietās tiesas arvien vairāk piespiedu ārstēšanos nosaka ambulatori: " Es tajā saskatu milzīgu, globālu aplamību, bet tāds nu lēmums ir. "
Runājot par recidīva gadījumiem, ārsts saka, ka lielākoties pacienti, kam tiesa piemēroja piespiedu līdzekli ir apzinīgi, apmeklē ārstus un dzer zāles.
Taču saskaņā ar ārsta aplēsēm, aptuveni viena piektdaļa vai sestdaļa ir tādu, kas pie ārstiem nenāk.
Uzraudzības trūkums par ambulatoriem pacientiem palielina šo cilvēku recidīva risku. Par to, ka šis jautājums nav noregulēts valsts līmenī, liecina vēl viens šaušalīgs piemērs. Sergejam ir šizofrēnija. Pagājušā gadsimta beigās viņš nogalināja savu sievu. Tiesa atzina vīrieti par nepieskaitāmu un nosūtīja uz ārstēšanos slēgta tipa psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Pēc 15 gadiem vīrieša veselības stāvoklis uzlabojās un mediķi nosprieda, ka dzerot zāles, viņš var atgriezties sabiedrībā. Dažus mēnešus pēc izlaišanas no slimnīcas Sergejs nogalināja savu māti, nositot viņu ar āmuru.
Veselības ministrija nenodarbojas ar datu uzskaiti
Runāt par to, cik recidīvu ir šo cilvēku vidū, ir grūti. Krimināltiesību eksperti lēš, ka recidīvs starp slimajiem un veselajiem noziedzniekiem ir līdzīgs. Savukārt Veselības ministrija datus izpaust atsakās, atsaucoties uz to, ka medicīniskajā dokumentācijā nav obligāti jānorāda, par kādu noziegumu personai noteikta piespiedu ārstēšana. Tikai Daugavpils psihiatriskā slimnīca piekrita atklāt datus šos datus. Daugavpilī pēdējo desmit gadu laikā piespiedu kārtā ārstējušies vairāk nekā 180 par bīstamiem atzīti cilvēki. 15 no viņiem tur nonākuši pēc atkārtotu noziegumu izdarīšanas.
Publisku datu trūkums apliecina to, ka pacientu aprūpē ir nopietnas problēmas.
Izrādījās, ka Veselības ministrija kā par veselības politiku atbildīga valsts iestāde neapkopo svarīgus datus par piespiedu ārstēšanu, tajā skaitā par vardarbīgiem pacientiem. To projekts "Psihiatrijas krēslas zona" uzzināja, kad pirms pieciem mēnešiem pirmo reizi ministrijai palūdza datus. Pēc tam projekts "Psihiatrijas krēslas zona" vērsās Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, kur bija dati tikai par saviem pacientiem.
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem dabūt žurnālistiem interesējošus datus individuāli no katras psihiatriskās slimnīcas, VM tomēr piekrita savākt šo informāciju.
Kopumā projekts "Psihiatrijas krēslas zona" uzrakstīja septiņus jautājumus. Viņi interesējās, piemēram, par ambulatoro pacientu skaitu, kam piespiedu ārstēšana nozīmēta sakarā ar vardarbīgiem noziegumiem, kā arī recidīviem.
Lai arī ministrija solīja sniegt pieprasīto informāciju, rezultātā žurnālisti saņēma atbildi tikai uz vienu no septiņiem jautājumiem.
Ministrijas pārstāve Rūta Ozoliņa skaidroja, kāpēc ministrija nevarēja atklāt šo informāciju:
" Mums vispirms vajadzēja saņemt visus tos datus. Arī pašas ārstniecības iestādes vērsa uzmanību, ka tur būtu jāveic zinātniski pētījumi, lai datus apkopotu. Piemēram, Rīgā ir ļoti daudz pacientu, tad ir jāskatās visas medicīniskās vēstures, un viņiem lēmumu īsti nav, ar kādu pantu viņi nonāk, tāpēc nevar konstatēt, vai tas ir vardarbīgais pacients."
Projekta "Psihiatrijas krēslas zona" žurnālisti runāja arī ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra pārstāvjiem, kas apstiprināja to, ka uz ministriju sūtījuši plašāku informāciju, salīdzinot ar to, ko ministrija vēlāk iedeva žurnālistiem. Tas rada pamatotas šaubas, vai šī valsts iestāde patiešām sagādāja precīzu un pilnīgu informāciju.
Veselības ministrijas rīcība vedina domāt, ka tā kaut kādu iemeslu dēļ ir ieinteresēta slēpt informāciju.
Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc VM nav gatavas datubāzes ar šādu statistiku, Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece Biruta Kleina runā par šādas statistikas vākšanas lietderību, ņemot vērā to, ka "centrālajā vietā" VM ir pacients: "Šajā gadījumā ir jāsaprot, ka valsts ļoti daudzās vietās vāc un apkopo dažādu informāciju par to, ko viņiem tālāk darīt un, kur šī informācija konkrēti būtu lietojama un ko ar to darīt, nevis apskatīties un nolikt kaut kur plauktiņā. Šajā gadījumā es gribētu teikt, ka mums centrālajā vietā ir pacients, līdz ar to statistikas datu vākšana pati par sevi kā process šobrīd diez vai ir kā prioritāte."
Ārstēšana 15 minūtes mēnesī
Taču visam šim stāstam ir arī otra puse, par ko bieži netiek runāts. Izņemot sabiedrības tiesības, ir jārunā arī par psihiatrisko pacientu tiesībām, lai novērstu šo cilvēku stigmatizāciju. Vairāki pētījumā aptaujātie eksperti domā, ka sabiedrības apdraudējums no vardarbīgi, psihiski slimu cilvēku puses ir minimāls, salīdzinot ar tiem vardarbības draudiem, ko rada veseli cilvēki.
Tādās domās, piemēram, ir resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere un centra juriste Annija Mazapša.
Abas ekspertes saskata būtiskas problēmas šādu pacientu aprūpē. Pirmkārt, pati "piespiedu ārstēšanas" forma šobrīd nav efektīva, jo piespiedu līdzekļa piemērošanu faktiski joprojām nav iespējams izkontrolēt, ja runa ir par ambulatoriem pacientiem.
Papildus visam nosauktajam arī ambulatorā psihiatriskā ārstēšana Latvijā, saskaņā ar Leimanes-Veldmeijeres domām, nav pietiekoši labi attīstīta.
Vizītes ir īsas un ārsti bieži nespēj izskaidrot pacientam, kāpēc viņam būtu jālieto medikamenti.
"Ja reizi mēnesī viņš saņem tikai 15 minūšu konsultāciju, tas noteikti nav pietiekami. Veids, kā psihiatri strādā ar šo cilvēku, nav īpaši cilvēkam draudzīgs. Tas tagad sāka mainīties, jo mums ir jaunās paaudzes psihiatri, kam ir cits skatījums un pieeja, bet problēma ir, ka pašam cilvēkam ļoti reti tiek izskaidrota gan viņa diagnoze, kāpēc jālieto medikamenti, ko šie medikamenti dos, kādas blakusparādības. Un, ja cilvēkam neko neskaidro, tad viņš arī īsti nesaprot, kāpēc viņam tās zāles jālieto," stāsta Leimane-Veldmeijere.
Izņemot visu jau pieminēto, "Zeldas" ekspertiem ir jautājumi par bīstamības noteikšanu. Centram zināmi vismaz daži gadījumi, kad ir šaubas par to, vai tiesa pamatoti piemēroja medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Piemēram, kāda sieviete bija iesniegusi 11 sūdzības policijā piecu gadu laikā par saviem kaimiņiem. Pamatojoties uz to viņai piemēroja "piespiedu ārstēšanos" un pateica, ka viņa ir bīstama sabiedrībai.
Taču viena no lielākajām problēmām, atzīst eksperti, ir psihiatrisko pacientu resocializācija.
Šobrīd trūkst individuālas, starpinstitūciju pieejas šo pacientu aprūpē, saka resursu centra "Zelda" vadītāja Ieva Leimane-Veldmeiere: "Man liekas, ka problēma ir mūsu sadrumstalotība, tas ir komandas multidisciplinārs darbs. Mēs nevaram pateikt, ka tā ir tikai psihiatra atbildība. Viņš viens pats arī to nevar izdarīt. Ir vajadzīga sadarbība starp ambulatorajiem psihiatriem, stacionārajiem, ja viņi zina, ka cilvēks ies ārā. Vajag pieslēgt sociālo dienestu."
Viņai piekrīt arī centra juriste Annija Mazapša: "Te ir tā lieta, ka palīdzībai ir jābūt individualizētai, pielāgotam katram individuālam gadījumam. Mēs nevaram turpināt esošo sistēmu, ka mēs mēģinām cilvēku ielaist kastītē, kurā viņš vispār netiek iekšā."
Bet, kamēr neizlēmība varas gaiteņos turpinās, stāsta varone Anna joprojām dzīvo ar savu agresīvo meitu. 1.novembrī ir paredzēta tiesas sēde. Neskatoties uz piedzīvotām šausmām, Anna nevēlas, lai viņas bērns nonāk cietumā. Viņa cer, ka meitu "nosūtīs ārstēties". Taču joprojām neatbildēts paliek jautājums, kas nodrošinās to, lai arī pēc ārstēšanās stacionārā Marija lietotu zāles?
