Šeilas saimniece Guntra stāsta, ka suns nesaprot, kas ir jādara, kad ir aizmests koks vai bumbiņa.
Visi dodas uz Šeilas iemīļoto pastaigu vietu – Jūrmalas priežu mežu, kur Guntra gatava nodemonstrēt sava suņa neprasmi spēlēties. Nonākot mežā, Alberts iepazīstas ar Šeilu mazliet tuvāk.
Kolīdz saimniece sunītei pamet kociņu, Šeila tam aizskrien pakaļ.
„Vienkārši viņai tagad ir ļoti labs garastāvoklis un viņa ir gatava spēlēties,” uzsver Alberts.
Guntra nespēj noticēt savām acīm, ka pēc pavisam maza brītiņa, ko Šeila pavadīja kopā ar uzvedības ekspertu, jau pirmajā mēģinājumā viņa aizskrien pēc aizmestā kociņa, ko līdz šim nekad nebija darījusi.
„Sākumā viņai uzlabojām garastāvokli. Viņa sāka smaidīt un priecāties, kā rezultātā sāka spēlēties,” skaidro dzīvnieku uzvedības eksperts.
Uzdevumus Alberts gan vairāk liek pildīt Guntrai, jo no viņa Šeila pagaidām ietur distanci. Nākamais uzdevums – rotaļāšanās ar striķītī iesietām rotaļlietām.
„Mēģiniet ar viņu paspēlēties kā ar kaķi. Jebkura spēlēšanās ar striķi padara mantiņu daudz pievilcīgāku, jo tā vairāk kustas,” pamāca Alberts.
Tiklīdz mazajā bumbiņā tiek ielikts našķis, tā šis rotaļu objekts kļūst daudz pievilcīgāks suņa acīs.
Suņu uzvedības eksperts stāsta, ka katrs gadījums ir individuāls. Lielākoties jau pieauguši suņi spēj iemācīties rotaļāties. Nedaudz grūtāk spēlēšanās māku ir apgūt liela auguma suņiem nekā vidējiem vai pavisam maziem suņiem.
„Nekādā gadījumā nespēlēties caur dominēšanu. Visām kustībām jābūt prom no suņa, gar degunu. Nekādā gadījumā nedrīkst mantiņu bāzt purnā,” uzsver Alberts.
Rotaļāties ir jāradina pamazām, katru dienu pavisam neilgu laiku, citādi suns ātri nogurs un zaudēs interesi.
Šeilas nespēlēšanos Alberts skaidro ar to, ka suns vēl īsti nav pieradis pie jaunajiem apstākļiem.
