Kā iepriekš jau vēstīts, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) pirmā stāva zālē 1.oktobrī atklāj izstādi „Sievietei būt". Izstāde būs skatāma no 2. līdz 24.oktobrim un tajā piedalās 22 dažādu paaudžu mākslinieki.
Izstāde „Sievietei būt", kas piedāvās mākslinieku redzējumu par sievietes lomu, situāciju un misiju Latvijas mūsdienu sabiedrībā. Izstāde tapusi, Mākslas akadēmijai sadarbojoties ar Sabiedrības integrācijas fondu, un tā iekļaujas fonda pētījumā par dzimumu līdztiesību Latvijā. Fonds veic aptaujas visdažādākajās auditorijās, un tam interesants šķitis arī mākslinieku viedoklis.
Saistībā ar šo tēmu vienaldzīgo nav. Cilvēki reaģē vai nu dusmīgi vai mierīgi, bet visiem ir ko teikt," uzsver izstādes kuratore Elīna Ģibiete.
Izstādes kuratore stāsta, ka, uzaicināti izstādei veidot darbus, mākslinieki šoreiz arī savstarpēji ļoti daudz diskutējuši. Un izstādes darbi liecina, ka viņu uzskati par sievietes lomu un dzimumu attiecībām ir ļoti dažādi.
Daļa darbu veltīti šo lomu sajukumam mūsdienu sabiedrībā - radikālākais no tiem ir Kristapa Zariņa glezna ar kailu vīrieti, kuram ir milzīgs grūtnieces vēders, jaunā māksliniece Anna Zvaigzne savukārt uzmanību pievērš ar lakoniskiem, lieliem melniem burtiem - „sievieši" un „Vīrietes", tādējādi arī akcentējot dzimuma robežu sajukumu un it kā vaicājot vai tas ir tas, ko vēlamies sasniegt.
Ir arī virkne darbu, kuri rosina pārdomas par to, vai sievietei ir iespējams būt vienlīdz veiksmīgai kā ģimenē, tā karjerā. Viens no spilgtākajiem šajā ziņā ir Lilitas Bauģes telpiskais objekts „Karjeras kāpnes".
Tas arī burtiskā nozīmē veidots kā kāpnes, kurām sākumā visi pakāpieni ir vienlīdz augsti, bet tad pēkšņi uz viena pakāpiena ir lellīte, kas simbolizē bērnu, un pēc tam jau nākamais pakāpiens ir gluži vai nesasniedzamā augstumā. Lilita Bauģe pievērš uzmanību tam, cik dažkārt sievietei ir grūti savienot visus pienākumus, taču mūsdienu dzīve viņu gluži vai piespiež to darīt:
„Es domāju, ka lielākā daļa no mums pēc bērna piedzimšanas noteikti sēdētu mājās un atpūstos, taču tagad ir tādi dzīves apstākļi, ka mēs esam spiestas vairāk kustēties nekā mēs varbūt pat pašas gribam. To nosaka visa ekonomiskā situācija, jo, ja tu veikli nerīkosies un necīnīsies, tu ātri vari nonākt trūkumā," skaidro Lilita Bauģe.
Ar telpisku objektu izstādē pārstāvēts arī gleznotājs, Mākslas akadēmijas profesors Jānis Andris Osis. Darbs ir tēmu ziņā ietilpīgs, un šīs tēmas atklātas caur gleznotājam iemīļotajiem kariatīdes tēliem - tās ir sieviešu skulptūras, kas arhitektūrā veic atbalsta funkcijas un reizē simbolizē arī sievietes spēku.
„Uz kariatīdes pleciem ir uzlikta visa antīkās arhitektūras lielā tektoniskā būve, lielā mērā tā doma ir, ka pat visas pasaules būve balstās uz sievietes vai kariatīdes pleciem," stāsta Jānis Andris Osis. "Intriga un interesanta nianse ir tā, ka kariatīdes nes šo milzu fizisko smagumu ļoti cēli. Tāds iespaids rodas, ka viņas vairāk ar garīgo spēku to nes, neizrādot nekādu piepūli. Savukārt atlanti visādi tur mokās - saliekušies, šķībi un greizi, tupus un rāpus to pašu nes. Tā kā jau antīkajā pasaulē ir bijusi šī pretstatu doma, un to es arī iestrādāju un šķetināju savā darbā".
Izstādes darbi ir gan objekti, gan gleznas un grafikas, gan tekstilijas un instalācijas un tas viss par tēmu „Sievietei būt". Vai māksliniekiem izdevies atbildēt uz Sabiedrības integrācijas fonda rosinātajiem jautājumiem - esot ļoti grūti pateikt, taču tāds nu ir tieši mākslas pasaules redzējums, stāsta Elīna Ģibiete.
"Darbos iezīmējas, ka mūsdienu sieviete ir nedaudz tāds hermofrodīts, kura var visu, kura dara visu un kura skrien uz visām pusēm. Te rodas jautājums - ja arī šāds dzīvesstils patīk un izdodas, vai tas tomēr ir īsti labi, vai tādējādi tomēr sieviete nepazaudē pati sevi?" - tā Ģibiete. "Šī izstāde rosina arī tālākas idejas, proti, par to, kā jūtas vīrietis mūsdienās, ko viņš vispār par to visu domā un kā viņi grib vai negrib mainīties. Tā kā es domāju - šī izstāde varbūt nemaz tik vienkārši nebeigsies, tā radīs jaunas ierosmes."
