Ja runājam par reģionāliem infrastruktūras projektiem, ir skaidrs, ka "Rail Baltica" ir ļoti nozīmīgs projekts visam Baltijas reģionam un Eiropas Savienībai kopumā. Jūs esat sekojis tam daudzus gadus. Vai esat apmierināts ar pašreizējo progresu, vai ir vēl lieli šķēršļi un riski tā realizēšanā?
Neviens nevar būt apmierināts. 2003.gadā es ar vilcienu aizbraucu no Berlīnes līdz Tallinai. Tas ilga sešdesmit stundu un deviņas reizes man bija jāpārsēžas. Pirms Otrā pasaules kara to varēja paveikt 27 stundās. Tāpēc "Rail Baltica" ir ļoti nozīmīgs projekts gan ekoloģiski, jo vilcieni ir videi draudzīgi, gan, protams, tas ir vajadzīgs, lai savienotu Baltijas valstis ar pārējo Eiropu. Tāpēc ļoti nozīmīgs bija lēmums, ka projekta pamatā būs Eiropas sliežu izmērs, lai teorētiski no Berlīnes līdz Tallinai varētu nonākt pa vienām sliedēm.
Tomēr fakts, ka šī lēmuma pieņemšanai par to, ka būs Eiropas izmēra sliedes, bija nepieciešami desmit gadi – tas nu gan nebija tik labi.
Pašlaik panākta vienošanās par kopuzņēmumu un Baltijas valstīm būs jāstrādā kopā, saņemot lielu Eiropas naudu. Tomēr tagad parādījusies vilcināšanās, it īpaši no Lietuvas puses – viņiem projekts līdz galam nepatīk. Tāpēc mums jāizdara spiediens, lai Baltijas valstis strādātu kopā, jo tas tomēr ir lielākoties Eiropas nodokļu maksātāju finansēts projekts. Tāpēc mums jābeidz sarunas un beidzot jāsāk būvēšana. Lietuvā jau tagad ir iespējas būvēt no Kauņas uz dienvidiem, uz Poliju, taču uz ziemeļiem, uz Rīgu, ir problēmas un tās jāatrisina pēc iespējas ātrāk, citādi ne tikai Lietuva, bet arī pārējās Baltijas valstis pazaudēs naudu.
Par kādām problēmām mēs šeit runājam un kāpēc, jūsuprāt, Lietuva vilcinās?
Bija politisks lēmums par kopuzņēmumu. Taču tagad jāveido tā sastāvs, lai pieņemtu pēdējos lēmumus un tā vairs nav politika. Tur jābūt inženieriem, ekspertiem, un tas vairs nav nacionāls jautājums – tur jābūt ekspertiem no visām valstīm un viņiem jāskatās, kurš to var pabeigt pēc iespējas ātrāk un, protams, jāizsludina iepirkums. Un atkal – tā nav nacionāla programma, tā ir visas Eiropas programma.
Ja runājam par termiņiem – jūs jau minējāt, ka bija nepieciešami gadi šim relatīvi vienkāršajam lēmumam par sliežu izmēru. Kā jūs raugāties uz noteikto termiņu, ka Baltijas daļa varētu tikt pabeigta līdz 2025. gadam un Polijas daļa – līdz 2040.gadam, vai joprojām tas ir reāli, vai jārēķinās ar ilgāku laiku?
Tas ir atkarīgs no Eiropas naudas. Pašlaik esam finansiālajā periodā no 2014. līdz 2020.gadam. Šajā periodā ir daudz naudas Eiropas Savienošanas mehānismam, it īpaši Kohēzijas fondiem priekš Baltijas valstīm. Taču regula ir vienkārša – izmatojiet vai pazaudējiet! Tā kā nauda, kas pašlaik ir pieejama "Rail Baltica", ir jāizmanto, ja vēl nākamos trīs vai četrus gadus būs tikai runas, naudas vairs nebūs! Un tad būs cits lēmums, kas nebūs šai programmai tik labvēlīgs.
Tātad kopumā jūs esat diezgan pesimistisks?
Ja esi pesimists, tu nevari būt ne skolotājs, ne politiķis, bet es esmu gan skolotājs, gan politiķis. Tāpēc, protams, es esmu optimists. Kad tiku ievēlēts Eiropas Parlamentā 2004.gadā, viena no pirmajām, spēcīgajām nākotnes vīzijām bija "Rail Baltica". Jau toreiz tas arī bija viens no sešiem svarīgākajiem projektiem Eiropā, jo mums ir Eiropas infrastruktūrai ir jāpievieno jaunās dalībvalstis, it īpaši Baltijas valstis. Pēdējos gados bija grūta cīņa, un vismaz kopuzņēmums ir labs lēmums. Mums ir labs koordinators – Francijas bijusī satiksmes ministre, viņa ir ļoti profesionāla šajā amatā, un tas ir vēl viens iemesls optimismam.
Taču es ļoti uzmanīgi raugos, meklējot, kur ir problēmas. Kad tās pamanu, dodos uz komisiju, lai kopēji domātu, kas darāms, lai "Rail Baltica" varētu realizēt, jo iedomājieties – no Varšavas līdz Tallinai četrās stundās! Tas būtu lieliski! Gan cilvēkiem, gan kravām. Tas uzreiz atvieglotu transporta plūsmu uz ceļiem, samazinātu izmešus, uzlabotu mobilitāti un aizsargātu vidi.
