Politiski represēto apvienība Ventspilī ir ļoti daudzskaitlīga 1989.gadā reģistrēti vairāk nekā 300 biedru. Apvienība jau pirms 25 gadiem Ventspils rajona vietā izvēlējās lietot latvisko „novads”, bet pirmo piemiņas plāksni atklāja pie Ventspils dzelzceļa stacijas, padomju milicijas darbinieku klātbūtnē.
No apvienības valdes dibināšanas brīža šo jubileju piedzīvo vien divas biedres. „Karavīra formā ienāca un teica, lai ģērbjas. Tālāk veda uz staciju. Vagonos lika iekšā. Veco omammu ar celšanu iecēla, bet tomēr to paņēma līdzi,” atceras Ventspils politiski represēto apvienības vadītāja Velta Kraulere.
Izsūtījumā cietušās ģimenes bija pirmās Ventspilī, kas nebaidījās apvienoties. Tas bija laiks, kad pilsētu vēl vadīja Komunistiskās partijas komiteja un Atmoda bija pašos pirmsākumos. Pat telpas sapulcēm atrast bija problēma. „Jo būtībā mēs jau nebijām reabilitēti, mēs bijām tikai brīvlaisti. Mūs reabilitēja deviņdesmitajā gadā, saņēmām reabilitācijas dokumentus,” norāda organizācijas dibinātāja Irēna Zvane.
Šī ir Valsts svētku nedēļa, jautajām, vai arī valsts amatpersonas sveic komunistiskā genocīda upurus, jo sirmgalvji neizbēgami aiziet mūžībā. „Patreizējai vadošajai elitei izsaka varbūt ne tā kā pa prātam. Laikam jau taktika tāda – nekustināt…” saka Saldus politiski represēto biedrības pārstāvis Egons Snipke.
Ventspils novada politiski represēto apvienība ir īpaša ar to, ka pratusi zem viena nosaukuma apvienot gan Nacionālo karavīru biedrību, gan Nacionālo partizānu organizāciju. Šodien, svētku brīdī, šiem vīriem paredzētās krēslu rindas ir tukšas - no visiem palikuši vien astoņi.
Ventspils Kultūras centrā piemiņas brīdis turpinājās ar Dzintras Gekas filmu „Kur palika tēvi?”
