„Tas izmainīs uz slikto pusi, jo tā ir ekonomiskā migrācija [..], tā ir sevī iesūcoša un attālinoša no tēvzemes un valsts. Politiskā migrācija tāda nebūtu [..] Ja tas ir vienkāršs ekonomiskais migrants, viņš tālu attālinās no patriotisma idejas, no nacionālās idejas kā tādas,” savu domu pamatoja sociologs, atbildot uz jautājumu par 100 tūkstošu tautiešu iespējamo atgriešanos.
Tisenkopfs domā, ka lielākā daļa izbraucēju tomēr neatgriezīsies, jo viņi ir palicēji. „Mēs būtu laimīgāki, ja šī migrācija būtu ar citādu seju,” piebilda sociologs.
Savukārt jurists Aivars Borovkovs aicināja klātesošos sevi nemānīt, norādot, ka Latvijā viņus negaida atpakaļ.
Tam gan nepiekrita Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāja Zanda Lukaševica-Kalniņa: „Cilvēki atgriezīsies ar jaunām zināšanām un pieredzi, būs dinamiskāki un sabiedrība būs ieguvēja.”
Deputāte par reālu uzskata mērķi līdz 2030.gadam atvest atpakaļ uz dzimteni 100 tūkstošus tautiešu. Viņa vērsa uzmanību Īrijas piemēram, kur būtiska iedzīvotāju atgriešanās bija vērojama pēc 20-30 gadiem. „Tas nenotiek piecos, desmit gados,” viņa piebilda.
Politoloģe Žaneta Ozoliņa gan kritiski izteicās, ka „mēs runājam par abstraktiem 100 tūkstošiem cilvēku”, jo tās ir atsevišķas dzīves un pieredzes. „Automātiski visos šajos 100 tūkstošos... - ielikt visu cilvēkos, kas ir aizmukuši, jo nav Latvijā kaut kas nav sakārtots, arī nav precīzi un pareizi,” sacīja Ozoliņa.
Arī diplomāts Indulis Bērziņš uzsvēra, ka valsts nevar aizcirst durvis. Tāpat ir jāatbalsta ārvalstīs esošās latviešu skoliņas, kā arī jāsakārto valsts, lai tā būtu pievilcīga dzīvošanai un strādāšanai. Šī kampaņa ir vajadzīga, lai aizbraukušie sadzirdētu, ka viņi ir vajadzīgi Latvijā, bet reāla atgriešanās, pēc Bērziņa domām, iespējama ilgā laika posmā un tikai tad, kad Latvijā dzīves un darba apstākļi būs tuvu vidējam Eiropas līmenim.
Runājot par tautiešu aizbraukšanu, atveroties Eiropas Savienības darba tirgus iespējām, Bērziņš atzina, ka pirms desmit gadiem neviens to neparedzēja. „Toreiz vajadzēja cīnīties ar uztraukumu, ka pie mums brauks strādāt bēgļi, nevis, ka mūsējie brauks prom. Bailes bija pilnīgi otrādi, tobrīd neviens nerunāja, ka Latvijas iedzīvotāji masveidā brauks prom... Neviens to neparedzēja,” sacīja Bērziņš.
Viņš stāstīja, ka aizbraukušo vidū ir visdažādākie cilvēki – gan tādi, kas muka no kredītiem vai bezdarba, gan tādi, kas vēlējās paplašināt redzesloku, gan arī tādi, kas vēlējās aizmirst par Latviju.
Savukārt jurists Aivars Borovkovs norādīja, ka daudzi tautieši ir bēguši tieši no banku spiediena, no „banku laupīšanas politikas”, atņemot īpašumu un turpinot vajāt viņus.
Diskutējot par gūtajām mācībām aizvadīto desmit gadu laikā, gan Ozoliņa, gan Lukaševica-Kalniņa uzsvēra nepieciešamību pēc reģionālās attīstības un izglītības veicināšanas.
„Ārpus Rīgas ir viens liels tukšums, un tukšums kļūst arvien lielāks. Ir jādomā par tālredzīgāku reģionālo politiku. Rīga jau tā ir kā ūdensgalva. Tie, kas ir aizbraukuši, ir pametuši laukus, un, ja grib atgriezties, ir jādomā, kā piepildīt laukus,” sacīja profesore.
