Šo cilvēku sacītajam ir spēks. Viņi visi bija bērni, kad sveši, dusmīgi cilvēki ar ieročiem rokās izcēla viņus tieši no skolas sola vai aizveda no mājas un no draugiem. Viņu dzīvi un likteni izmainīja politiska agresija. Tāpēc tas, kas notiek Ukrainā un kā rīkojas Putins, viņiem ir kas vairāk par ziņu sižetiem ikvakara ziņu pārraidēs.
„Šausmīgi biedē! Bez kara pieteikuma šādi ieiet Ukrainā,” saka represētā Marija Dreimane. Viņai piebalso citi represētie. „Otrs Hitlers – sāka ar Sudetiju,” vēstures paralēles velk Leonīds Bergmanis. „Man stipri atgādina to visu, kas notika Vācijā. Tā Krievija paņēma Gruziju, tā tagad – Ukrainu,” piebilst Uldis Pauls Strēlis.
„Mums pašiem jābūt gataviem aizstāvēties. Jo Eiropas Savienībā katra valsts maļ savu. Otra problēma – mums ir ļoti daudz cittautiešu, kas nav labestīgi noskaņoti Latvijai. Un tas [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam ir pamatu pamats pārņemt kaut kur varu,” saka Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais.
Sirmie kungi, kuriem rit jau septītais un astotais gadu desmits, nešaubīgi saka – atkal jābūt gataviem ņemt rokā ieročus un aizstāvēt Latviju.
„Jāgatavojas aizstāvēties, Jāorganizē patrioti,” saka Gunārs Dzenītis. „Ja vajadzēs, es ņemšu ieroci. Un mēs iesim, mēs visi iesim,” norāda Bergmanis.
Aizsardzības ministrs gan uzsver, ka tiešu ārēju draudu Latvijai nav. Taču aizstāvēt savu zemi jābūt gatavam ikvienam. „Mums vienmēr jābūt gataviem, un ja ne kādā armijas līmenī, jā, tīri privāti, katram pašam, ar pašaizsardzību (..) Daudz būtiskāk ir iesaistīties Zemessardzē. Tad mēs nodrošināsim ekipējumu, ieročus, apmācību,” atzīst aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).
Pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa likteņa biedri vēl brīdi uzkavējas. Piemin kādu, kurš šogad vairs nav kopā ar viņiem šajā gājienā. Taujā par paziņām. Bet daudzas sarunas rit tieši par Ukrainu un to, kas būs tālāk.
