Šonedēļ Bredšovs uzturas Latvijā saistībā ar valstī notiekošajām NATO augstākā līmeņa taktiskajām mācībām un sniedza interviju LTV „Panorāmai”.
Ģenerāļa kungs, Jums ir akadēmiskais grāds aizsardzības zinībās un starptautiskajās attiecībās. Esat NATO bruņoto spēku virspavēlnieka vietnieks Eiropā. Jūs vislabāk varētu paskaidrot civilajam prātam, kādi militāri racionāli apsvērumi vada Krieviju, liekot kaujas lidmašīnām atzīmēties pie Baltijas gaisa telpas, bet Zviedrijā pat šķērsojot viņu gaisa telpu virs vienas no salām, arestējot Lietuvas kuģi un aizturot igauņu drošībnieku. Kas ir tas militārais apsvērums?
Visas šīs darbības ir Krievijas pašapliecināšanās un parāda noteiktu attieksmi. Redzot Krievijas šī brīža attieksmi pret starptautiskajām attiecībām, mums jāatskatās uz pāris mēnešu neseno pagātni Ukrainā. Pretlikumīga Krimas aneksija un Krievijas regulārās armijas lietošana suverēnas valsts teritorijā Ukrainas austrumos – tā ir jauna atkāpe pēckara starpvalstu attiecībās Eiropā. Tas ir lielu rūpju avots mums visiem, un pret to jāizturas ļoti nopietni.
Vēl pirms samita Velsā NATO vadība, tostarp Jūs pats intervijā „The Wall Street Journal” pašķīrāt noslēpumainības priekškaru, paziņojot par nodomu izveidot īpaši augstās reaģēšanas spēkus. Tomēr - kam tieši tie lietojami? Vienā no mediju publikācijām tika minēts, ka tās nav konvencionālas kaujas vienības. Varbūt medijs kļūdījies. Taču manā izpratnē runa ir par labi apmācītiem, bet viegli bruņotiem spēkiem. Vīriem, kurus Jūs nemetīsit priekšā tankiem un smagajai artilērijai. Taču tieši šāds iebrukums vērojams Austrumukrainā. Ja, nedod Dievs, kas tāds atkārtotos Baltijā, vai šie jaunie spēki būtu kam derīgi?
Mums ļoti skaidri jāpasaka, ko cenšamies ar šo panākt. Mums jau ir spēcīgi NATO reaģēšanas spēki. Taču, ņemot vērā pieredzēto Krievijas uzvedības maiņu Austrumukrainā, jāveic arī atbilstošas izmaiņas NATO reaģēšanas spēkos. Lai nevienam nerodas šaubu par to, ka NATO stāv cieti kā klints par kolektīvās aizsardzības principu. Citiem vārdiem sakot, uzbrukums vienam ir uzbrukums mums visiem. Un agresijas sekas pret jebkuru no NATO valstīm ir konflikts ar visu NATO. Tas ir iemesls, kādēļ šādus - īpaši augstas reaģēšanas spēkus - veido kopējo NATO reaģēšanas spēku ietvarā. Nodrošinot, ka jebkuras agresijas gadījumā pret jebkuru NATO valsti, tajā atradīsies ievērojami spēki, kurus veido visa alianse un kam ir pamatīgas operacionālās spējas. Tas nepārprotami vēstīs, ka nav iespējams tikai ierobežots konflikts ar NATO. Nav iespējams konflikts tikai ar vienu valsti. Tas tūdaļ ir konflikts ar visu aliansi.
Runājot par to, kādi ir šie spēki, militāristi vēl nav devuši savas norādes, kādiem tiem jābūt. Viedokļi par to jau sāk parādīties, taču es tos noteikti neraksturotu kā vieglus. Es teiktu, ka tiem ir ievērojamas operacionālās veiktspējas – atbilstošas tiem spēku veidiem, kurus redzam pie Ukrainas austrumu robežas.
Noteikti vēlos uzsvērt, ka šie spēki ir radīti tikai un vienīgi aizsardzībai. Tāpat arī mūsu atbildes pasākumus kopš šīs krīzes sākuma diktē aizsardzības mērķi. Šie soļi ir proporcionāli un tādi būs arī turpmāk.
Jūsu teiktais par uzbrukumu vienai valstij, kas ir uzbrukums visām valstīm, - visai tiešs piektā paragrāfa pārstāsts. Taču nav procedūru, kas teiktu, kurš dos atbildi, cik ilgā laikā un kāda veida draudiem. Vai kaut kas mainījies pēc NATO samita? Vai NATO militārajai vadībai ir lielāka teikšana un vairs nav nepieciešams politiskais visu 28 valstu vienprātīgais lēmums? Vai šos ātrās reaģēšanas spēkus var iedarbināt tikai ar virspavēlnieka un virspavēlnieka vietnieka Eiropā lēmumiem?
Būtu aplami teikt, ka nav procedūru. NATO ir ļoti konkrētas procedūras lēmumu pieņemšanai un ir krīžu reaģēšanas process, kuram patiesi izgāja cauri, rodoties šai krīzei...
Bet tomēr par atbildes laiku… Iedomājieties, nedod Dievs, tas notiek Latvijas austrumos, nevis Ukrainas austrumos. Nav taču procedūras, kas noteiktu, ka, piemēram, piecu dienu laikā vai septiņu sabiedroto spēkiem jābūt šeit. Tikmēr - kas ir Latvijai pašai? Kādi seši tūkstoši karavīru? Un, ja mēs runājam par brigādes lieluma reaģēšanas spēkiem, kas tagad top, tie varētu būt vēl kādi pieci tūkstoši. Vai tas ir pietiekami?
Iemesli, kādēļ pārskatām NATO reaģēšanas spēju gatavības un atbildes spējas - tas nav viens un tas pats - ir tieši tādēļ, lai būtu pārliecība, ka mums ir vajadzīgās spējas, lai stātos pretim draudiem vajadzīgajā vietā un laikā. Tieši tādēļ pārskatām reaģēšanas spēku atbildes spējas. Tas arī ir iemesls, kādēļ Rīcības gatavības plāns satur atsevišķu sadaļu attiecībā uz plānošanu. Tagad mums jāpārskata aizsardzības plāni šim reģionam, kā arī citiem NATO reģioniem, ievērojot tos reaģēšanas laikus, kādi varētu būt nepieciešami, lai stātos pretim jaunajiem draudiem. Un saprotams, ka jaunie draudi – tā ir Krievijas gatavība lietot bruņotos spēkus starptautiskajās attiecībās. Tās ir nopietnas izmaiņas drošības stāvoklim Austrumeiropā.
Neatļaujos teikt, ka esat nedaudz izvairīgs. Tomēr Jūs atbildat kā politiķis. Es savukārt vēlētos Jūs pievērst tai apdraudējuma izjūtai, kas vērojama šeit. Var jau būt, ka mēs atstājam histērisku iespaidu. Tomēr mums ir sava situācija un vēsture. Zināt, šogad aprit 20 gadi, kopš Latviju pameta Padomju armija, tolaik jau Krievijas armija, atstājot aiz sevis nezināmu skaitu – no pieciem līdz 20 tūkstošiem atvaļinātu militārpersonu. Tās nesaņēma pilsonību, bet viņiem ir pēcnācēji. Mums ir liela daļa iedzīvotāju krievi vai krievvalodīgie, kuriem ir ģimenes un draugu saites ar Krieviju, kas seko informācijai Kremļa kontrolētajos informācijas kanālos. Ņemot to vērā un apzinoties mūsu aizsardzības spējas, saprotam, ka iespējamā nestundā esam pilnīgi atkarīgi no sabiedroto spēkiem. Bet būtībā tas, ko mēs prasām, lai sabiedrotie – amerikāņi, briti, - ziedo savu dēlu dzīvības par mums. Vai mēs labi pildām savus mājasdarbus aizsardzības jomā un starptautiskajās attiecībās, lai jūs būtu gatavi šādu upuri patiešām nest?
Strādājot pie stratēģijām, lai atbildētu Krievijas vēlmei lietot asimetriskas, hibrīdas darbības, veicinot problēmas un nestabilitāti sabiedrībā, absolūti nepieciešams ņemt vērā politiskās, ekonomiskās un sociālās dimensijas. Tādēļ atbilde draudiem nevar būt tikai militāra. Kā ģenerālis to apzinos.
Domāju, ka ir nepieciešams pretoties infekciozajai un nekaunīgajai propagandai, kas tiek pārraidīta Krievijas televīzijas kanālos. Un šis pasākums ir ļoti svarīga aizsardzības stratēģijas daļa. Taču tas nepavisam neatrodas militāristu pusē. Patiesībā, ja ar to nodarbotos militāristi, mums varētu pārmest kontrpropagandu. Lai gan tas, ko mēs vēlamies, lai cilvēki zinātu patiesību. Tādēļ atkārtoju – aizsardzības stratēģija patiesībā ir sociāli, politiski, ekonomiski un militāra savā raksturā.
Tādēļ mums vajag atbildi, kas atbilst visiem sabiedrības elementiem. To nevar vienkārši nodot tikai militāristiem.
Pilna intervija ar ģenerāli:
