Doma par Zemessardzi vīriem radusies jau barikāžu laikā, un vēsts par to, ka Kandavā tiek veidota zememessargu rota, mazpilsētu apskrēja ātri.
Drīz vien domes ēkā, kur notika pierakstīšanās, izveidojusies gara rinda. Viens no pirmajiem bija Konstantīns Aperčojs, pēc tautības rumānis, kurš Latvijā nokļuvis septiņdesmitajos gados.
"Kur cilvēks dzīvo, kur ir viņa ģimene, tā priekš viņa kļūst par svētu zemi, un tā ir jāsargā, jāaizstāv tāpat kā dzimtene. Un šī ir mana otrā dzimtene," teica Aperčojs.
To, kurš bijis iniciators Zemessardzes rotas dibināšanai, šodien neviens vairs īsti neatceras, bet kandavnieki esot bijuši pirmie. Viņiem pirmajiem bijušas arī formas un karogs, kas ņemts par pamatu, pieņemot likumu par Zemessardzi. Vien sadzīvisku ķibeļu dēļ juridiski šo godu nācies atdot cēsiniekiem.
"Dokumenti bija jau piektdienā gatavi. Viņi piektdienā aizbrauca uz Rīgu, bet mēs kamēr tikām līdz Rīgai, viss jau bija ciet.
Faktiski mēs bijām pirmie un mēs sevi tik un tā par pirmajiem uzskatām," teica atvaļinātais zemessargs Ilgonis Gūtšmits.
Trauksmainajos deviņdesmitajos zemessargiem darba netrūka. Sargājuši arī robežu pie Indras, bet lielākoties rūpējušies par kārtību pašu mājās. "(..) Principā mēs panācām to, ka Kandavā tādi reketieri nav bijuši un, es domāju, ka arī nebūs," teica atvaļinātais zemessargs Raimonds Sadovskis.
No pirmajiem zemessargiem aktīvajā ierindā šodien ir vien daži. Daži vīri aizgājuši pēc Zemessardzes reorganizācijas, kad Kandava pievienota Dobelei. Daudzi pārcēlušies uz ārzemēm, tomēr vieta tukša nepaliek.
