Vēl manteļskurstenis pretī debesīm izslējis savus apdegušos sānus, bet zinātāji jau pateikuši – arī tas vairs dzīvotājs nebūs, līdz ar to jānovāc vēl pārpalikušie mūri, un par Snēpeles pagasta "Mežindriķu" mājām liecinās tikai pamati. Uguns lauku sētas dzīvojamo ēku burtiski aprija pavisam īsā laikā.
"Man bija jāaizbrauc pie ārstiem uz Rīgu, es izbraucu septiņos, znots zvanīja, ka man neesot mājas..., ka neesot vairs kur atbraukt," to dienu atceras "Mežindriķu" saimniece Diāna Šteinberga.
"Mežindriķos" dzīvo Diāna ar savu ģimeni – vīru, dēliņu Aivi, kurš ir ar īpašām vajadzībām un pēc piedzimšanas burtiski izrauts no nāves rokām, šeit savu mājvietu atradusi arī audžumeita, bet Diānas meitas jau savās dzīvēs un te ar bērniem atbrauc nedēļas nogalēs. Pašvaldība ierādījusi dzīvokli, kamēr tas tiek remontēts, jumts virs galvas atrasts citviet. "Mežindriķos" gan viņai ir jāatgriežas ik dienu, jo te ir jāaprūpē gotiņas ar teļiem. No darba šai ģimenē neviens nav baidījies.
Visvairāk žēl esot par visu vēsturisko – māja bija celta 1809.gadā, te glabājās dažādas senas lietas un dokumenti pat no cara laikiem. Kad pirms aptuveni 17 gadiem ģimene te ienākusi, māja bija sliktā stāvoklī, viss atjaunots soli pa solim. Līdz ar to arvien dārgāka kļuvusi arī apdrošināšana. Tieši šogad vairs nepietika naudas apdrošināšanai, nopūšas Diāna, bet padoties negrasās, viņa ir pateicīga cilvēkiem, kuri tūlīt pēc nelaimes palīdzējuši ar drēbēm, virtuves piederumiem un citām sadzīves lietām. Šobrīd visvairāk nepieciešami materiāli jaunas mājas celšanai, jo tā ir bijusi ģimenes pavards.
"Jāatgriežas jau ir, vieta ir skaista, kur paliksies visi tie mazbērni," saka Diāna.
Viņa arī tic, ka izdosies. Viņai joprojām ir brīnums, kā ēkā, kurā sadega viss, izdzīvojušas ir divas Bībeles un dēliņa Ziemassvētku rūķa cepure.
