• Pirmdiena, 2017. gada 1. maijs
  • Vārda diena: Ziedonis
Rīgā +1°C, A vējš 2m/s

Īstenības izteiksme Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis

Ieteikt šo rakstu

17 komentāri | Cilvēkstāsti

Meklējot deportāciju glābēju atstātās pēdas, par ko stāstīts iepriekšējā reizē, nemitīgi dzirdēts stāsts par Edgaru Kauliņu, kolhoza „Lāčplēsis” vadītāju. Leģenda vēsta - viņš nav pieļāvis, ka izved kādu no viņa cilvēkiem un teicis, lai ved viņu, jo viņam nav ko izvest. Cik tā ir leģenda, cik patiesība?

Par 1949.gada deportācijām ne vārda

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

 

Strādājis bez nodevām režīmam

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, "vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Kolhozā "Lāčplēsis" atpūtniekiem iznomā vasarnīcas / 1974. gads

Edgara Kauliņa apsveikums / 1977. gads

Pēdējā Edgara Kauliņa runa strādnieku jaungada sarīkojumā / 1978. gads

Saruna ar Edgaru Kauliņu par piemājas saimniecībām

Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

„Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

 

Iespējams, vietējo sargāšanā bijis sabiedrotais

Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi - karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

„Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par "partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

„Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs - bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis - tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

Pasargāja, iespējams, jau 1947.gadā

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

„1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja "kulaku" saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

„Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

Kauliņa ietekme paliek neapzināta

Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs - varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

„Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

Komentāri (17)

Dāvis

Lasīju "Meža meitas" tur vienās atmiņās raksta ,kad jau 8-tos gados uzzināja ,ka viena ienācēja ir izsūtītā ,lad lielvārdieši likuši aizvākties ,jo redz no Lielvārdes neviens nav bijis izsūtīts un šī te tāda fašiste iebraukusi. Tā ka tie lielvārdieši tādi padomisti vien bijuši un tāpēc neizsūtīja.

umlauts

Jebkurā gadījumā nekas vairāk par "gaišo komunistu" nesanāks. Bet komunists ir un paliek komunists - režīma atbalstītājs un uzturētājs.

R.

Kāda Lielvārde bija padomju laikos un kur tā tagad?..

juris

Teikšu tieši un vienkārši - tu esi muļķis.

grieta

jūs varat teikt, ko gribat un mest, cik gribat akmeņus, taču, ja cilvēki viņam uz kapa veda baltās, vieglās jūrmalas smiltis - tātad bija pelnījis. lai nu vēl kādam mūsdienās tā būtu. tas nebija viegls laiks un cieņu no cilvēkiem vajadzēja reāli nopelnīt. ir tāds labs teiciens - dzīvot jau tu vari kā gribi, taču nomirsi tā kā esi nopelnījis.

Māra

Kauliņtēvu atceros ļoti spilgti, mūsu Kaibalas skolā viņš viesojās katros svētkos... Kad devāmies ar kājām uz 3 km attālajām mājām no skolas un , ja gadījās pa to ceļu braukt Kauliņam, tad nekad garām nepabrauca- mūs sīkos sasēdināja savā "rafiņa" busiņā un aizveda līdz māju ceļagalam, viņš pa kolhoza teritoriju brauca tikai ar busiņu, nevienam garām nepabrauca... Agronoms Siliņš kolhozā nostrādāja daudz gadus, kad atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā- tā kā arī tā ir taisnība, ka tika pieņemti cilvēki, necaurlūkojot viņu biogrāfiju.
Kad Pelšes laikā Latvijā tika aizliegti Jāņi, tad Lāčplēsī tie tika atzīmēti katru gadu, jo Kauliņš teica, ka "mēs jau neatzīmējam Jāņus, bet kolhoza dzimšanas dienu"... bet šajos svētkos bija viss- gan Līgo dziesmas, gan gari svētku galdi, pašdarbības teātris, balle ar dzīvo mūziku, ugunskuri, pundeles, Lāčplēša alus...
Viņš tiešām bija piezemēti cilvēcīgs un sirsnīgs...

Edge

Jāņus neaizliedza, vienkārši sakarā ar darbaspēka ieviešanu (ekonomikas migranti) ieviešanu vairs nevarēja oficiāli pasludināt brīvdienas. Pelše zināja par krievu tradīcijām svinēt nedēļām, tāpēc arī "aizliedza", jo visi bija vienas valsts pilsoņi. Latvieši jau savus svētkus svinēja kā ierasti - netikai Lielvārdē...

Edge

1949.g. jau vairs nerīkojās kā 1941.gadā. Arī LKP CK apjēdza 1941.g. pieļautās kļūdas. Ja nebūtu vadības atbalsta, tad E.Kauliņu piemeklētu tāds pats liktenis kā Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Īvanu 1941.g.:
"„Neviens latvietis tā nav nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes”, un tādēļ pats ar ģimeni izsūtīts no Latvijas masu deportācijā 1941. gada 14. jūnijā."
Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris? (pelecalasitava.lv)

Edge-i

Tā gan nav taisniba! Mna vecāmamma stāstija, kā ap 50-gadiem braukāja pa Jāņiem milicijas vienības un sakurtos Jāņu ugunskurus dzēsa ārā rupji krieviski lamājoties (tas bija Madonas novadā)

Edge

Pajautā labāk māmiņai. Vispār jau uguni vajag uzmanīties - īpaši kūlas dedzināšanas laikā.

kurts

Esmu dzimis 1939. g., Pelšes laikos biju pieaudzis cilvēks, Jāņus svinējām katru gadu, nekad miliči ugunskurus nenodzēsa, it kā bija aizliegti, it kā nebija atļauti, taču svinēja visur kur vien man gadījās būt un regulāri katru gadu.
Bet par savu kolhoznieku aizstāvību 49. gadā - nezinu, tikai augsti čekas darboņi tur kaut ko varēja grozīt.

Edge

< Varēja ko grozīt arī t.s. "nacionālie partizāņi", ja būtu aktīvi darbojušies Lielvārdē un tās apkaimē pēckara gados - traucējuši nodibināt kolhozu un/vai centušies ietekmēt tā darbību.

ivars

Mans tētis labi pazina Kauliņtēvu un allaž teica, ka kārtīgāku latvieti un zemnieku ir grūti atrast. Un tiem puņķatapām, kas raksta, ka komunists ir un paliek komunists, iesaku aizvērt smirdīgās mutes!

ivaram

Tev nu gan ir arguments - mans tētis teica.
Pastulbs esi un paliksi. Par to liecina arī tavs kategorisms - aizvērt smirdīgās mutes!

Elza

Cik viegli ir nolamāt citus,it īpaši ja pats neesi to cilvēku pazinis ne tanī laikā dzīvojis.Šodien var būt rupjš,nelietīgs un melīgs ,neviens tāpēc nesodīs,tikai kur tad jūs lielie noliedzēji tik gudri gadījāties pie tiem sliktajiem dzīvojot,kas tad jūs tik viedus un gudrus padarīja.Nav varonība pie visatļautības mērkaķoties,varonība ir saglabāt cilvēkus un cilvēciskās vērtības,kad režims to vēlas

Edge

Ja nebūtu tādi kā E.Kauliņš nacistus pievarējuši ( t.sk. 15. un 19. dīvīzijas), tad visatļautība būtu iestājusies jau 1945.g.9.maijā. Par to jau daudziem škrobe?

pusidealists

Mana versija. Kauliņš no partorga pārtapa par jaundibinātā kolhoza priekšsēdētāju. Domāju, ka viņš rajona bonzām teica apmēram tā, - man un jums vajag, lai kolhozs attīstās. Ja aizvedīs manus saimniekus, kas strādās. Kolhoza ideja būs degradēta. Protams, arī priekšsēdētājs savu tiesu dabūs. Interesanti, kā viņš apgāja noteikumu, ka kulakus kolhozā neņem. Kulaku pazīmes bija tādas, ka tām atbilda gandrīz katra normāla latviešu saimniecība. Izvedamo sarakstus taisīja arī čekisti, vadoties no pēdējiem ulmaņlaika tautas skaitīšanas datiem, tā kā Kauliņš tā vienkārši muļķi palaist nevarēja vis. Tur būs kaut kāda tirgošanās bijusi, tikai jautājums, uz kā rēķina. Izvedamo plāni bija jāpilda. Vai Ogres apriņķis plānu izpildīja?

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Komentēt vari arī ar savu draugiem.lv vai Facebook profilu!

Atlikušo simbolu skaits: 1000