Ja abas partijas dalību NATO atbalstītu, opozīcijas alianse šajā jautājumā būtu vienota un tas radītu lielāku spiedienu uz pašreizējo mazākuma valdību.
Pēdējo gadu laikā, palielinoties bažām par Krievijas militāro aktivitāšu pastiprināšanos Baltijas jūras reģionā, Zviedrijā par iespējamo pievienošanos NATO tiek diskutēts arvien aktīvāk.
Zviedrija tradicionāli ievēro neitralitāti, taču pēc Krievijas agresijas pastiprināšanās Ukrainā militārā vadība izteicās, ka faktiski bruņotie spēki iespējamas agresijas gadījumā īpaši nebūtu gatavi izrādīt pienācīgu pretestību. Zviedrijas varas iestādes šajā gadā savos bruņotajos spēkus gatavojas ieguldīt aptuveni 10 miljardus kronu jeb gandrīz 107 miljonus eiro. Tāpat plānots pastiprināt militāro sadarbību ar Norvēģiju, Dāniju, Somiju un Islandi, lai, pēc aizsardzības ministra Petera Hultkvista vārdiem, tieši atbildētu uz Krievijas agresīvo rīcību.
Sabiedriskās domas aptaujas pagājušajā gadā liecināja, ka pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei atbalsta aptuveni 31% zviedru. Salīdzinājumam, piemēram, 2012.gadā šis skaitlis bija vien 17%. Daudziem šāds atbalstītāju skaita pieaugums izrādījās pārsteigums.
Aktīvas diskusijas par pievienošanos NATO notiek arī politiskajās aprindās. Valdošā sociāldemokrātu un “zaļo” koalīcija joprojām iebilst pret pievienošanos N ATO. Taču opozīcijā esošajā centriski labējā aliansē viedokļi dalās. Līdz šim lielākā partija – moderāti - un liberāļi dalību NATO atbalstīja, bet Centra partija un Kristīgie demokrāti ieturēja piesardzīgāku pozīciju. Taču trešdien abu šaubīgo partiju valdes paziņojušas, ka aicinās savus partijas biedrus iestāties par dalību starptautiskajā aizsardzības organizācijā.
Pirms šīsdienas paziņojuma Centra partijas līdere Annija Lēfa intervijā „Svenska Dagbladet” norādīja, ka Zviedrijai pašlaik trūkst spēju aizsargāt sevi ilgstošā laika posmā, un arī NATO norādot, ka Zviedrija nevar cerēt uz pilnvērtīgu militāru atbalstu, jo valsts nav NATO dalībvalsts. Viņa arī uzsvērusi, ka līdzšinējā politika nepievienoties aliansēm var radīt jaunus drošības riskus, nevis vairot drošību. Tieši tāpēc šis jautājums tiks apspriests nākamajā partijas kongresā. Līdzīgi oktobra sākumā plāno rīkoties arī kristīgie demokrāti, taču arī tās vadība ir norādījusi, ka skeptiskā attieksme pret NATO varētu mainīties.
Radikālāk noskaņotie labējie politiķi gan uzskata, ka pievienošanās NATO Zviedrijas vai starptautisko drošību nekādā veidā neuzlabos, norādot uz daļas neatkarības zaudēšanu, līdzīgi kā Eiropas Savienības gadījumā, kā arī gaidāmo izdevumu pieaugumu.
Taču, kā norāda Zviedrijas politikas analītiķi, nostājas maiņas opozīcijas aliansē var signalizēt arī uz iespējamām pārmaiņām pašā valdībā. Lai arī valdošie sociāldemokrāti un “zaļie” joprojām iebilst pret dalību NATO, abas partijas joprojām veido mazākuma valdību un daudzu lēmumu pieņemšanā valdība ir atkarīga arī no opozīcijas balsīm. Daži eksperti pat prognozē, ka izmaiņas Zviedrijas valdībā varētu notikt vēl pirms 2018.gada parlamenta vēlēšanām. Iespējams, ka šajā laikā varētu tikt pieņemts arī lēmums par valsts iespējamo iesaistīšanos NATO.
Jau ziņots, ka Krievijas un rietumvalstu attiecībās saspīlējums sākās pēc 2014.gada pavasarī notikušās Krimas aneksijas un tai sekojošās prokrievisko separātistu kaujinieku aktivizēšanās Ukrainas dienvidaustrumos. Rietumvalstis aicināja Krieviju ietekmēt separātistus un panākt ieroču nolikšanu, taču Maskava norobežojas no pašpasludinātajām "tautas republikām" un ļauj agresijai trupināties. Ukraina vairākkārt norādīja, ka Krievija atbalsta separātistus un kaujinieki Ukrainas teritorijā nonāk cauri Krieviju, arī NATO fiksēja krievu armijas koncentrēšanos Ukrainas pierobežā.
