Apgalvojumi, ka nacionālpopulistu vēlētājs ir ar zemāku izglītību, bieži konservatīvu vērtību pārstāvis un nepietiekami politiski apgaismots, bieži skanējuši, interpretējot “Brexit” referenduma iznākumu un Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.
Tomēr tas neizskaidro viņu gūtās uzvaras, jo socioloģija liecina, ka tīra labējā politika ir tikpat populāra vai nepopulāra kā iepriekš. Patiesais iemesls ir labklājības valsts noriets, apgalvo Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgā asociētais profesors Ksavjērs Landess, kurš specializējas politiskajā filosofijā un normatīvajā ekonomikā.
Liela daļa sabiedrības, kas atkarīga no valsts budžeta maksājumiem, atsaucas populistu solījumiem. Turklāt galēji labējie tagad sola to, par ko iepriekš cīnījās kreisie.
“Tā ir tāda kā globāla politiska krīze. Jūs redzat to Dānijā, jūs redzat to Francijā un citās valstīs. Kreisā spārna partijas – un te es domāju sociāldemokrātiskās partijas – piedzīvo norietu. Tās arvien mazāk ir sociāldemokrātiskas, bet arvien biežāk īsteno liberālu politiku. Tādējādi šo partiju tradicionālie vēlētāji – vienkārši strādnieki, bezdarbnieki un pensionāri – sāk nopietni satraukties,” skaidroja Ksavjērs Landess.
“Sociāldemokrātiskās partijas arvien mazāk aizstāv labklājības valsts principu. Bet te ir labējā spārna partijas, kas pēdējo piecu sešu gadu laikā pārņēmušas labklājības valsts diskursu,” norāda profesors.
Tradicionālās kreisā spārna partijas paslīdējušas labējā virzienā.
Bet liela sabiedrības daļa, kas atkarīga no maziem ikmēneša ienākumiem, budžeta maksājumiem un pabalstiem, tādēļ spiesta lūkoties pēc cita savu interešu pārstāvja. Rodas šķietami neiespējamā laulība starp kreisām vēlmēm un labējo solījumiem. Šāds process esot vērojams visā Eiropā.
“Atbilstoši projekcijām Francijā vēlēšanās būtu jāuzvar Makronam. Turklāt ar ievērojamu pārsvaru. Kādēļ? Jo mēs sagaidām, ka par viņu balsos mērenais elektorāts. Taču mums ir partijas un vēlētāji, kas atbalsta Melanšonu. Ja palūkojamies Melanšona programmā, – tā ir galēji kreisā, labklājības valsts programma. Un šie vēlētāji programmas ziņā vistuvāk atrodas Nacionālajai frontei, nevis Makrona programmai. Jo īpaši tādēļ, ka Makrons ir bijis ekonomikas ministrs un viņu saista ar ļoti liberālu politiku. Piemēram, darbaspēka tirgus liberalizāciju,” stāsta Landess.
“Tādēļ tas ir miljona eiro jautājums, vai visi mēreno vēlētāji balsos par Makronu. Tas nebūt nav droši zināms,” norāda profesors.
Eksperti uzskata, ka līdzīgi politiskie procesi vērojami arī Latvijā. Prasām sociālismu, kad runa par naudu; prasām konservatīvas vērtības, kad runa par nacionālajiem jautājumiem.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks stāsta, ka, uzdodot konkrētus jautājumus par rīcību, atklājās, ka starp latviešiem un krieviem nav nekādas atšķirības.
“Abi ir sociālisti – par valsts iejaukšanos ekonomikā. Un konservatori. Vēlētāji paši atzīst, ka, jā, šī elite izspēlē etnisko kārti. Bet labprāt ir gatavi uzķerties uz to un balsot par populistiskajiem nacionālistiskajiem piedāvājumiem, kur nav seguma. Ne ekonomiskā aprēķina, ne cēloņu sakarības, ka, ja mēs īstenosim šādu nacionālistisku politiku, tad rezultāts būs tāds un tāds,” skaidro Kruks.
Labāks politiskais piedāvājums Latvijā nerodas arī tādēļ, ka liela daļa aktīvo iedzīvotāju strādā ārzemēs un nerada spiedienu uz vietējiem politiķiem. Savukārt atlikušo iedzīvotāju vidū liela daļa atkarīga no valsts budžeta maksājumiem un nevēlas riskēt salauzt nosacītās labklājības zaru, kuru ilgstoši zāģējam. Visbeidzot, teju trešajai daļa iedzīvotāju nepatīk viedokļu dažādība vispār, bet demokrātiskai izvēlei bez tā ir grūti.
