- Vēsturnieks: ANO ir tik stipra, cik to vēlas dalībvalstis
- Bezspēcīgā Drošības padome
- Sīrija kā atspulgs ANO neefektivitātei
Vēsturnieks: ANO ir tik stipra, cik to vēlas dalībvalstis
Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka jau pieklājīgajā organizācijas vecumā ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk, nekā valstis spēj sniegt.
„ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” ANO atkarību no dalībvalstu rīcības ieskicē Zunda.
Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus.
„Nē, tā gan nevarētu teikt. ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas - gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām… Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm.
Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Drošības padome ilgstoši nav reformēta. Skaidrs, ka tā nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” problēmu ieskicē Mažeiks.
Bezspēcīgā Drošības padome
Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšanā rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Mažeiks uzsver - veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. „Veto ir realitāte. Jau laikā, kad ANO veidoja, bija prasība no lielvarām, lai tām būtu šādas veto tiesības. No vienas puses, visi saprot, ka lielvarām ir savas intereses, ko tās aizsargā visiem iespējamiem līdzekļiem,” saka Mažeiks, uzreiz ieskicējot pretrunu.
„No otras puses, ir skandalozās situācijas, kad veto izmantošana rada sašutumu. Divi spilgti nesenā laika piemēri: veto izmantošana Sīrijas gadījumā un Krievijas veto pret izmeklēšanas tribunāla veidošanu notriektās MH-17 lidmašīnas gadījumā virs Ukrainas. To varētu saukt kā elpu lielvaru pakausī,” viņš pauž.
Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. „Mēs varam runāt par morālo faktoru mazajām vai vidējām valstīm, prasot reformu. Bet šīm valstīm nav ekskluzīvu instrumentu, kā to panākt. Šīm piecām pastāvīgajām Drošības padomes dalībvalstīm ir jābūt „par” reformu un veto tiesību mīkstināšanu. Tikai tad tas var stāties spēkā. Ja nē, redziet, uz to balstās esošā pasaules kārtība. Tāpēc to nevar tā vienkārši mainīt,” akcentē vēsturnieks.
Sīrija kā atspulgs ANO neefektivitātei
Jubilejas asambleja ANO šoreiz pagāja Sīrijas jeb Krievijas un ASV attiecību zīmē. Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc vairāku gadu pārtraukuma uzstājās ANO ar runu.
Viņa sacītais lieliski demonstrē ANO vēsturisko garu: runāt precīzos terminos, bet slēpjot patiesos nolūkus.
„Bēgļi bez ierunām ir pelnījuši līdzjūtību un atbalstu. Taču situāciju ietekmēt var, tikai atjaunojot valstiskumu, kur tas ir iznīcināts, un spēcinot tās valstiskās struktūras, kuras vēl eksistē. Grūtībās nonākušajām valstīm vajag palīdzēt jebkādā veidā - militāri, ekonomiski, materiāli. Protams, jebkāda palīdzība suverēnām valstīm nevar tikt uzspiesta, bet tikai var tikt piedāvāta, vadoties no ANO statūtiem,” runāja Putins. „Visi šādi gadījumi ir jāatbalsta, ja tie tiek veikti starptautiskajos likumos atrunātajā kārtībā. Bet, ja šie likumi tiek pārkāpti, tad ANO ir jāiebilst. Uzskatu, ka šobrīd ir ļoti svarīgi palīdzēt atjaunot valstiskās struktūras Lībijā, atbalstīt Irākas valdību un arī darīt visu, lai atbalstītu likumīgo Sīrijas varu,” pauda Krievijas līderis.
Pēc tam, kad Putins pabeidza šo runu un atgriezās mājās, pasauli šokēja ziņa, ka Krievijas parlaments ir ļāvis prezidentam izmantot karaspēku Sīrijā. Oficiāli to ir lūdzis Sīrijas prezidents. Skaidrs, ka Sīrija nav Krievijas interešu lokā. Tā ir tikai instruments, kā risināt smagākas problēmas, tostarp uzmanību, kas veltīta Ukrainai.
ASV tikmēr ir nolēmušas paplašināt sadarbību Sīrijas konflikta risinājumam. Taču atšķirībā no Putina ASV prezidents Baraks Obama norādīja, ka nav iespējams runāt par atgriešanos tajā Sīrijā, kas bija pirms pilsoņu kara.
„Savienotās Valstis ir gatavas sadarboties ar jebkuru nāciju, tostarp Krieviju un Irānu, lai atrisinātu konfliktu Sīrijā. Taču mums visiem ir jāsaprot, ka pēc tādas asinsizliešanas un pēc tādas asinspirts vienkārši nav iespējams atgriezties pie iepriekš pastāvējušā „status quo”!” atzīmēja Obama.
Mažeiks ar smaidu atbild uz jautājumu par emocijām, kas valda ANO, kad Krievijas prezidents liekuļo. Lielajā politikā emocijas neeksistē. Pastāv intereses un instrumenti, kas parasti ir citas valstis.
„Emocijas ir jēdziens, ko te ANO asamblejā maz izmanto. Skaidrs, ka Putina runu klausījās ar uzmanību, īpaši tāpēc, ka pēdējos 10 gados viņš te nebija runājis,” saka Mažeiks.
Šobrīd Francija ir sākusi vākt ANO dalībvalstu atbalstu jaunas kārtības veidošanai ANO. Latvija arī nolēmusi pievienoties. To, vai izdosies mīkstināt Drošības padomes pozīcijas, rādīs laiks. Tāpat kā nākamais gads rādīs, kurā virzienā dosies ANO.
Latvijas prezidents aicinājis ANO atcerēties, ka Austrumeiropa ir reģions, kas vēl nekad nav pārstāvēts ANO ģenerālsekretāra amatā. Taču šādam pavērsienam nepieciešama Drošības padomes piekrišana. Lai cik cerīga neizskatījās Vairas Vīķes-Freibergas nonākšana augstajā amatā, vienai no Drošības padomes valstīm - Krievijai - bija savas veto iespējas.
