Māksliniekam 10. februārī apritēs 85.jubileja. Tas ir mans formālais iemesls satikties ar Lari Strunki, par kuru esmu lasījusi, kura darbus esmu redzējusi galvenokārt mākslas albumos. Kaut gan vēl nesen 2012.gada vasarā kopā ar dzīvesbiedri Evu Langi viņš bija sarīkojis izstādi galerijā „Māksla XO” Rīgā, bet pirmā viņa gleznu skate Latvijā notikusi 1989. gadā.
Mans otrais iemesls – piedzīvot satikšanos ar mākslinieku, iztaujāt par tēvu Niklāvu Strunki, par agrīnajiem mākslas iespaidiem, izdibināt, kāpēc uzticīgs abstraktajai glezniecībai, kāpēc tik neatlaidīgi mēdz pievērsties vienam motīvam, tos interpretējot pat 20 gadus pēc kārtas.
Zinu, ka iztraucēšu, zinu, ka atņemšu gleznošanai saulaino dienas daļu, zinu, ka kāds mans jautājums mākslinieku var kaitināt. Un tomēr es dodos.
Ceļš no viadukta līdz mākslinieka darbnīcai ir skaists, jo Laris Strunke strādā un viņa darbnīca atrodas Hāgas parkā, vienā no karaliskajiem nacionālajiem pilsētas parkiem Stokhlomas pilsētas pievārtē. Netālu dzīvo Zviedrijas princese, bet oranžērijā, uz kuru pusi man jādodas, savulaik audzēti pat apelsīni karaļa vajadzībām. Tagad vienā no ēkām mākslinieku darbnīcas. Laris Strunke pie durvīm pielicis sarkanu zīmi ar savu vārdu, lai nenomaldos.
Uz molberta iepriekšējā dienā tapusi glezna ar aizas motīvu. Jūtos gaidīta un pamazām gūstu atbildes uz visiem saviem jautājumiem, arī par viena motīva dzīvošanu tik daudzās gleznās. Pēc Strunkes domām, maz pamazām mākslinieks pats mainās, tādēļ tas pats motīvs nākamajā gleznā izskatīsies citādāk, radnieciski, taču atšķirīgi. Un aiza ir motīvs, kas viņu esot okupējis. Taču māksliniekam svarīgas arī citas tēmas un motīvi – kāpnes, mājas pamati, daba…
Laris Strunke man rāda fotogrāfiju, kurā ar pārpildītu bēgļu laivu 1944. gada novembrī viņš vispirms nonāca Gotlandē. Neziņa un nedrošība. Nonākot Zviedrijā, neviens neko nezinājis par nākotni, taču, salīdzinot ar mūsdienu bēgļiem, atšķirība esot kvantitātē, lai gan daudz arī līdzīga.
"Kāpēc bēgļi eksistē? Svarīgi atcerēties, ka viņi bēg no kaut kā,” secina mākslinieks.
No pašām pirmajām dienām Laris Strunke Zviedrijā nav jutis neko negatīvu un joprojām satiekas ar draugiem no skolas laika. Viņš ir kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Zviedrijas māksliniekiem, saņēmis prestižus apbalvojumus, arī medaļu no Zviedrijas karaļa rokām, lai gan, tāpat kā gaidāmo 85.dzimšanas dienu, to visu uztver vienkārši un bez lieka satraukuma un patosa.
Turklāt par gaidāmo jubileju uzdod jautājumu man: „Kam tas ir svarīgi?"
"Man tas nav svarīgi," skan viņa paša atbilde.
Un jāatzīst, ka lieliskā, savā mākslā brīvā gleznotāja jubileja ir svarīga mums, tiem, kas viņu pazīst, kas zina viņa darbus. Viņam pašam svarīgi eksistēt, just un pārdzīvot, tātad gleznot.
