Diskusijai piedāvāju savu versiju – es to sauktu par prasmju “iztikas minimumu”, kas jāprot jaunietim 18 gadu vecumā un ar kādu līdzi doto bagāžu vecāki var justies daudzmaz droši, ka bērns “nepazudīs”.
1. Jāprot latviešu, angļu un krievu valoda un nevis šā tā, bet izcili, lai to nezināšana nevienā no dzīves situācijām neradītu neērtības, lai valoda nebūtu šķērslis kaunēties vai ko nepateikt. Ideālajā variantā līdz 18 gadu vecumam bērnam būtu arī vismaz mēnesis jāpadzīvo vidē, kurā svešvalodas ir dzimtās valodas, kas nozīmē piedalīties apmaiņas programmās un valodu iedzīvināt. Mūsdienās, protams, derētu iemācīties vēl vienu vai divas svešvalodas, bet to var darīt līdz 25 gadu vecumam, un nākamās svešvalodas izvēli jau saistīt ar konkrēto profesiju.
2. Jāprot rēķināt, jāorientējas skaitļos. Kādā līmenī, to noteikt grūti, bet rēķināšana ir loģiskās un kritiskās domāšanas atslēga, un bez tās īsti nevar ne tālāk bankā prasīt kredītu, ne prognozēt savus ienākumus, ne veidot ģimenes budžetu. Kā vienkāršāko iedomājos, ka katram, arī jauniešiem - māksliniekiem, būtu jāspēj izrēķināt vismaz šāds uzdevums - ja mana alga šobrīd ir 750 eiro, tad kāda tā būs pēc pieciem gadiem, ja vidēji katru gadu tā augs par 5%?
3. Jāprot vadīt automašīna, un 18 gadu vecumā noteikti jau jāizmanto iespēja nolikt eksāmenus un iegūt autovadītāja apliecību, pat ja vēl nav paša auto un pat tik drīz nebūs. Pirmkārt, tas nebūs jādara pēc tam, otrkārt, dzīvē nevar paredzēt situācijas, kad braukšanas iemaņas būs noderīgas.
4. Jāprot peldēt, slēpot, slidot, skriet un braukt ar velosipēdu. Arī iztikas minimums, kas ir ceļš uz fiziskām aktivitātēm, kas savukārt garantē nepārvēršanos hamburgeros un veselīgu dzīvesveidu, kas nākotnē būs ļoti svarīgs. Šīs ir pamata iemaņas, kas nebūt nenozīmē, ka kāds sporta veids nevar būt tuvāks un aizraujošāks, taču, manuprāt, arī bērnam – futbolistam ir jāprot peldēt.
5. Jāprot sevi prezentēt, jāprot uzstāties. Mūsdienu konkurences apstākļos sevis prezentēšanai jeb personīgajam mārketingam ir ļoti liela loma. Tas nozīmē šo prasmi trenēt, bērnu iedrošināt to darīt ne tikai pie eglītes Ziemassvētkos, turklāt bērns jātrenē runāt skaidri, droši un pārliecinoši skolā, mājās, veikalā utt.. Šādas prasmes noderēs gan vēlākās darba intervijās, gan aizstāvot dažādus projektus milzu sapulcēs, gan uzstājoties masu medijos. Arī, rakstot CV, sevi ir jāprot pasniegt un par savu vērtību ir jāprot pārliecināt citus.
6. Jāprot lietot sociālos tīklus un izglītojošas aplikācijas. Ar šo prasmi mūsdienu jaunatnei problēmu it kā nav, taču ir bērnu un vecāku kategorija, kas to cenšas apiet un ignorēt, kas īsti labi nav, jo šie mediji ir un būs arvien spēcīgāki, turklāt daudzās jomās. Skolās un mājās savukārt nevajag tos aizliegt, bet ievirzīt, lai bērni tos lieto, arī izglītojoties. Piemēram, ir neskaitāmas aplikācijas, kas trenē smadzeņu veiklību, arī valodu zināšanas utt.
7. Jāzina Latvijas vēsture, galvenie politiskie procesi Latvijā un Eiropā. Daudzi vecāki šobrīd ar lepnumu stāsta, ka viņus neinteresē, kas notiek Latvijas politikā un valsts norisēs. Šī ir attieksme, ko labāk bērniem nevajag nodot. Protams, nav jāzina, kā sauc valsts sekretārus katrā ministrijā, bet ir noteikti jāzina Latvijas un Eiropas svarīgākās amatpersonas, kā darbojas demokrātiska valsts, aktuālākie notikumi pašmājās un citās valstīs, un galu galā - kas tur īsti ir ar to Ukrainu.
8. Jāsaprot, kā darbojas tirgus ekonomika. Ļoti svarīgs punkts, jo tieši uz šo balstās visu pārējo deviņu prasmju nepieciešamība. Tirgus ekonomikā, kas balstās uz kapitālismu, neviens pilnu bļodu pie mutes neliks, nauda ir jānopelna pašam, un mūsdienās to var izdarīt tikai ar zināšanām. Un jāsaprot, ka līdzās mums aug citu valstu jaunā paaudze, kas arī grib dzīvot labklājībā, un valstis savā starpā konkurē.
9. Jāprot strādāt, ir jābūt strādājušam. Lai arī kā gribas vasarās atpūsties un neko nedarīt, vecāko klašu skolēniem ir jāstrādā, un nevis, lai obligāti papildinātu ģimenes budžetu vai savu kabatas naudu, bet lai iemācītos strādāt, būt atbildīgam kaut vai par pavisam niecīgu darbiņu, paveikt to un gūt gandarījumu. Saprast, kas ir darba organizācija, kas ir priekšnieks, kā tiek veidotas darba attiecības. Visbiežāk tas var būt brīvprātīgo darbs, bez atalgojuma.
10. Jāprot parūpēties par sevi, gatavot ēst, gludināt, mazgāt traukus utt. It kā vienkāršas prasmes, bet daudzi vecāki grēko, ka šīs lietas dara bērnu vietā gan aiz pārspīlētas vēlmes izrādīt savas rūpes, gan aiz bažām, ka bērns kaut ko var izdarīt ne tā. Rezultātā no tā visa sanāk lāča pakalpojums, bet šīs iemaņas ir pirmais solis uz atbildību, atbildību vismaz par sevi, lai tālāk jau uzņemtos atbildību par citiem.
Daudziem vecākiem šāds iemaņu kopums šobrīd nav pat pieaugušā vecumā, jo kādreiz tas viss arī nebija nepieciešams. Tas nozīmē, ka vecākiem ir bērnam jāspēj dod vairāk zināšanu nekā viņiem ir pašiem, turklāt tas viss jādod pakāpeniski, nevis jācenšas visu steigties pagūt, kad bērnam ir jau 16.
Bez šīm iemaņām, protams, ir svarīgas arī vairākas īpašības, kas noteikti ir bērnos veicināmas, neatkarīgi no viņa rakstura īpatnībām. Piemēram, pārvarēt grūtības, pārvarēt bailes, piespiest sevi dažkārt darīt to, kas galīgi nepatīk. Proti, īsumā to visu var raksturot – bērnam ir jāiemāca neatlaidīgi iet pret vēju un pamazām atlaist vecāku roku.
Manā ieskatā lielisks piemērs no manis kolēģes stāstītā. Viņas meitai ir astoņi gadi, un meita ļoti vēlējās skaistus leļļu ratus. Pirkt jaunus bija dārgi, tāpēc mamma ar tēti ieteica, ka lētāk ir pirkt mazlietotus, kādus var dabūt ar portāla ss.lv starpniecību. Ieteica meitai pašai izšķirstīt sludinājumu piedāvājumus, izvēlēties un, kad tas bija darīts, aicināja, lai pati arī zvana pārdevējam. Pateica, kā jārunā, iedrošināja, un vēlāk jau ar vecāku starpniecību rati bija mājās. Kādam liksies, ka astoņi gadi, tas taču maz, bet es domāju, ka meitas sajūtas bija lieliskas, ka, pirmkārt, viņai vecāki uzticas un uztic svarīgus darbus, bet, otrkārt, ka viņa pati, lūk, var nopirkt ratus.
